Tikšanās vakari un pasākumi DZĪVESZIŅAS ciklā notiek reizi mēnesī, piektdienās - no oktobŗa līdz aprīlim vai maijam. Mūsu viesi visbiežāk ir tradicionālās kultūras meistari, pētnieki, praktiķi, folkloras kopas vai vel citi tradicionalās kultūras jomā strādājoši un zinoši ļaudis.
Pārējā laikā izzināt tradicionālo kultūru var līdzdarbojoties Katlakalna folkloras kopā, kuŗa mēģinājumi notiek ceturtdienās no 18.00-21.00. Iepriekš gan vēlams ar mums sazvanīties pa tālruni 28846708, jo mēdz gadīties izmaiņas mēģinājumu dienās un laikos. Mūsu kopā īpašu uzmanību vēŗšam uz tradicionālās dziedāšanas un mūzikas instrumentu spēles prasmju apguvi, kā arī izzinam tradīcijas - kopā svētam gadskārtu svētkus, gan apgūstam ģimenes godu svētīšanai nepieciešamās dziesmas.
Pasaules tautu dažādajās tradīcijās itin bieži sastopamies ar stāstu, ka pasaule tiek radīta dejojot. Dejojot pasauli rada un ārda indiešu Šiva, savukārt mums Dievs danco ar Pērkonu un mēs paši tiekam pielīdzināti radītājiem, jo līdzīgi kā Dievs rada lielo pasauli, ta mēs esam savas pasaules, paši savas dzīves, savas vides, savas telpas radītāji. Pasaulē viss notiek ritmiski, deja ir ritmiska, elpa un sirdpuksti ir ritmiski, Saule, Zeme un visa kosmosa galaktia virzās izplatījumā ritmiski... Tāda tā līdzība.
Dejas vārds radies no sena baltu cilmes vārda "diet". Un tam pamatā IDE vārdsakne "deie-" - šupoties, virpuļot, un savukārt šim var būt arī kopēja cilme ar sakni "dei-' - gaiši spīdēt, mirdzēt, laistīties, un no kā nācis vārds diena, Dievs.
Danco Dievs ar Pērkonu,
Es ar savu bāleliņu;
Pērkonam visa zeme,
Man deviņi bāleliņi.
2012.gada 13.aprīlī, piektdien, plkst. 19.00
Katlakalna Tautas namā
Katlakalna Tautas namā
Latviskās Dzīvesziņas ciklā
SARUNA PAR TRADICIONĀLAJĀM TAUTAS DEJĀM
viesos tautas deju meistars un pētnieks
ERNESTS SPĪČS
Programmā:
stāstījums par pētījumiem latviešu tautas dejas
vēsturē un raksturā;
deju mācīšanās un sadejošana – Pavasaŗa –
atmošanās, apaļās un rotāšanas dejas
Pasākumu kuplinās koklētāja Rozīte Spīča
Laipni aicināti latviešu tradīcijas izzinātāji un
ieinteresētie!
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
2012.gada 2.martā plkst. 19.00 Katlakalna Tautas namā Dzīvesziņas ciklā tikšanās ar mākslinieku Jāzepu Pīgozni - no latgaļu puikas Odumānu ciemā līdz latvju māksliniekam.
Jāzepu Pīgozni zin ikviens, kas mākslu sev par tuvu ir atradis - jau no bēŗnības gadiem mēs J.Pīgožņa zīmētajās grāmatās esam veldzējušies un vēlāk par viņa gleznotajām Latvijas ainavām un citiem zīmju un tēlu gleznojumiem.
Latvijas ainava ir J.Pīgoznim allaž vistuvākā un saprotamākā arī tad, ja viņš pieņemis izaicinājumus gleznot Marokā un Venēcijā.
Un tas siltums, kas viņa gleznās, šķiet ir tik sirsnīgais latgaliskais siltums tāpat kā viņa rāmais, labestības caurstrāvotais balss tembrs un Odumānu dialekts.
Tikšanās vakarā cer piedalīties arī Jāzepa Pīgožņa meitas Ieva un Laura, kas arī savas dzīves jo cieši saistījušas ar mākslu un tradicionālo kultūru, kuŗa nav kā kas īpaši "no malas" mācīts, bet ir gluži parasta dzīves sastāvdaļa un tās caurviju pamats: tie ir ļaudis, kas auguši un dzīvo Tradīcijā, zemē, kur smildziņa zied sudraba ziediem, kur ziemas sniegos var laukus un ceļus izbrist, kur tālu pļavās aiskan spožais pavasaŗa "rootāā" un vasaras "līgo!" - mazliet no tā visa mēs varēsim sastapt šai tikšanās reizē.
Laipni aicinu piedalīties Tikšanās vakarā un arī ielūkoties arī mākslinieka meitas Ievas veidotajā e-dienaslapā: http://jazepspigoznis.blogspot.com/
~~~~~~~~~~~~~~~
Bluķa vakars un Ziemassvētku egles iedegšana KatlakalnāAi, bagāti Ziemassvētki,
Lejiņā nogājuši!
Tekam veci, tekam jauni,
Velkam svētkus kalniņā!
126 [Kroņa Lejas pagastā].
Kad gluži klāt pietuvojies gada ritumā tāds laiks, kad diena no vakara puses īsāka vairs nerūk, ir laiks sākt Ziemas vidus svētku ritus. Parasti tas ir ap tām dienām, kad vārdadienas svin Ausekļi, Gaismas un Lūcijas, bet šogad mazliet agrāk – pēc mūsdienu laika skaitīšanas sistēmas jau Vilku mēneša 11.dienā Saule ir sasniegusi tālāko Ziemeļu punktu debesīs. Tas ir svēts laiks, - mirklis, kad tūlīt, tūlīt Saules meita būs vedama. Mūsdienu cilvēka apziņā šis laiks tiek iezīmēts ar Bluķa vilkšanu (vai velšanu) un pēc tam sadedzināšanu.
Saimeniece bluķi vēla
Pašā bluķa vakarā;
Ja vels bluķi trīs reizītes,
Nenāks mošķi sai zemē.
Jā, dažkārt saista bluķa vilkšanu ar mošķu un nelabo aizraidīšanu, bet tiklab bieži jau ļaudis iedomājas, ka tā nelabo gaiņāšana drīzāk ir kristietības ietekmēta un pati sakotnējā bluķa vilkšanas jēga ir simboliskā Saules vilkšana kalnā. Pie tam arvien biežāk atceramies to, ka bluķi varbūt drīzāk nevis vilka saitītē, bet vēla, ripināja, tā atgādinot Saule ritināšanos debesu jumā. Ticējumi vēsta, ka dažviet jau no Mārtiņu vakara sākoties Bluķa velšanas vakari ik nedēļu.
Mēs, Katlakalna folkloras kopas ļaudis esam atraduši vispiemērotāko laiku, kad Katlakalnā bluķi velt šai gadā – 9.decembŗa pievakari. Sanāksim pulkā, sadziedāsim, sadancosim, sarotāsim Bluķa vakaru. Ar kopīgu Bluķa velšanu, ar kopīgām dziesmām, dejām un rotaļām. Kad nu bluķis būs šai vakarā izvelts un dedzināts, iedegsim arī Katlakalnā tradicionālo egli, lai gaismai vieglāk vairoties. Mums pievienosies arī Kokneses folkloras kopu ļaudis un Ķekavas Danču kluba saime.
Arī ikviens, kam vēlme Bluķa vakarā piedalīties un līdzēt Sauli kalnā velt, laipni aicināts.
Līdzi ņemsim draugus un kaimiņus, un arī ko latvisku un gardu kopīgam svētku mielasta galdam.
Nāc, māsiņa, ciemoties
Ziemas svētku vakarā:
Būs pupiņas, būs zirnīši
Būs cūciņas šņukurītis.
LD 33278 Rīga
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
4.novembris – Senču, Rudens Saules un Jūŗas dziesmas - Sadziedāšanās Dievainēs – viesos Vītolu ģimene un Sadziedāšanās domubiedri
Tumsā gāju vakarā,
Kas jel man biedram nāca?
Dieviņš man biedram nāca,
Mēnestiņis gaišumam.
Vēl līdz Mārtiņiem, līdz pēdējai Ražas svētku dienai gada ritumā turpinās senču pieminēšanas laiks. Tas ir vistumšākais laiks gadā, - līdz sniegam vēl jāpagaida, bet vakari jau vēsi, tumši un miglaini. Jā, šai gadalaikā īpaši daudzinām Zemes Māru, piesaucam senču gudrību, kuŗai pateicoties daudz ko esam spējuši savās dzīvēs veidot, kopt un radīt. Zemes Māras bērnu ceļi atveduši viņus šai laikā mums vistuvāk.
Kopā ar Vītolu saimes ļaudīm un sadziedāšanāš domubiedriem šai vakarā dziedāsim senču pieminēšanas dziesmas un arī Saules un Gaismas daudzināšanas dziesmas, lai uzturētu katrs pats savu iekšējo saulīti un gaismas staru, dziedāsim katrs savam un kopējam gaismas laukam.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
 |
| Foto no Gaismasdārza albuma |
Pirmā šīrudens tikšanās:
7.oktobrī – Latviešu tautastērps no senatnes līdz mūsdienām Saruna par latviešu tautastērpiem – par to nēsāšanas tradīciju, enerģētisko būtību un jēdzienisko saturu – stāsta tautastērpu pētniece, darinātāja un nēsātāja Ingrīda Kaže
Bērziņ, tavu kuplumiņu,
Līdz zemei žagariņi,
Māsiņ, tavu daiļu rotu,
Zemīt’ slauka staigājot(i)
Ingrīda Kaže ir piecu tautastērpu īpašniece. Tie ir dažādu Latvijas novadu tautastērpi, kuŗu gatavošanā Ingrīda ielikusi daudz darba, laika, pūļu, zināšanu, prasmju... Daudzas tērpu detaļas ir pašas Ingrīdas darinātas – šūtas, izšūtas. Vairākkārt Ingrīda guvusi atzinību Tradicionālajās Dziesmu svētku laikā norisējušajās Tautastērpu skatēs.
Līdztekus vissmalkākajai praktiskajai precizitātei un rūpībai, kas nepieciešama Latvijas dažādo novadu tērpus darinot un nēsājot, līdztekus īpašās tautastērpa estētikas izzināšanai Ingrīda iedziļinājusies arī tautastērpa smalkajā, varbūt neredzamajā satvarā – enerģētiskajā laukā. Tas ir lauks, strāvojums, virmojums, neredzamie viļņi un atskārstās sajūtas, ko tērps izraisa un ar ko ietekmē un iespaido gan nēsātāju, gan apkārtējo vidi.
Mūsdienās daudziem tautastērps ir tikai arhaiska parādība, bet arvien vairojas to ļaužu skaits, kuŗiem tas ir ne tikai sena un glabājama tradīcija, bet arī tērps, kas tiek uzvilkts svētkos un godos. Jā, tas arī ir mainīgs, jo dzīva tradīcija ir tā, kas mainās un attīstās. Kas tautastērpā drīkst būt maināms, kam jāsaglabājas cauri laikiem, kas ir tā svarīgais kodols... Sarunā arī par šo.
Šī tikšanās īpaši svarīga varētu būt tiem, kuŗi paši darina sev goda un ikdienas tērpus, tiem, kuŗi domā un vēlas gādāt par mūsu, latviešu tautas senās un mūžīgās estētikas saglabāšanu ne tikai pūra lādēs, bet arī iziet ar tiem tautā, svētkos, godos, ikdienā.
Laipni aicināti deju ansambļu, koru, fokloras kopu dalībnieki, amatnieki un it visi interesenti, kuŗiem svarīgi apzināt, ko vilkt mugurā un kādēļ. Kā tērpu uzvilkt tā, lai tas nenomoka un negurdina, bet stiprina un iedvesmo.
Kā allaž Katlakalna Dzīvesziņas sarīkojumi, arī šis tiks rīkots sadarbībā ar Katlakalna bibliotēku.
Droši vien, ka varam sagaidīt jūras un krastu stāstus zili-balti-zaļajos līvu toņos, varam sagaidīt sarkanbaltsakanos 1988.gada Baltica-s stāstus ar kopš daudziem gadiem pirmajiem debesu zilgmē plandošajiem drosmīgo roku nestajiem karogiem...
Protošiem, varošiem -
Tiem turēt Tēvuzemi -
tā Daina par viņiem...Nāc arī TU šai vakarā mūsu pulkā - klausīties, līdzdomāt un līdzidziedāt.
Ieeja - Ls 2,-
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Nākošā Tikšanās Dzīvesziņas ciklā - 8.aprīlī plkst. 19.00
viesos Amatas novada folkloras kopa ORE - ar savu Dzīvesziņu, ar savām dziesmām, prasmēm, zināšanām un mīļumu. Amatnieki ir visa kā pratēji - viņi dzied, muzicē, dejo un iet rotaļās, gatavo mūzikas instrumentus, kaļ un celo. Viņos ir vērts ieklausītie un no viņiem ir ko pamācīties. Lai mums visiem tiek - piedzīvot Ores būšanu Katlakalnā:)
Ieeja: Ls 2,-
viesos Amatas novada folkloras kopa ORE - ar savu Dzīvesziņu, ar savām dziesmām, prasmēm, zināšanām un mīļumu. Amatnieki ir visa kā pratēji - viņi dzied, muzicē, dejo un iet rotaļās, gatavo mūzikas instrumentus, kaļ un celo. Viņos ir vērts ieklausītie un no viņiem ir ko pamācīties. Lai mums visiem tiek - piedzīvot Ores būšanu Katlakalnā:)
Ieeja: Ls 2,-
~~~~~~~~~
4.martā, Sērsnu mēneša pirmajā piektdienā, plkst. 19.00 kārtējā Dzīvesziņas cikla nodarbībā tikšanās ar folkloras skolotāju, pieredzējušu tradīciju pētnieci, skolotāju un amatnieci Solvitu Lodiņu.
Šai reizē īpaši aicināti skolotāji, vecāki un bērni paši;
Būs iespēja spēlēt Solvitas darinātās etnogrāfiskās koklītes, kas gatavotas īpaši bērniem, viņu mazajiem pirkstiņiem un saprast, ka vienā vakarā var apgūt kokles spēles pamatus un sajust tās burvīgumu.
Protams, runāsim arī par to, kas vispār ir kokle gan kā instruments, gan kā latviešu tautas zīme, simbols, svētums
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Sventājas un Rucavas diena Katlakalnā
ieraksts
Šai vakarā šurp atnākušie katlakalnieši un sabraukušie tikšanās dalībnieki un klausītāji no Rīgas, Jūrmalas, Vecāķiem, Dobeles, Bērzes un Mārupes varēja pilnam baudīt sventājnieku sirdsdegsmi dziedot un stāstot, varēja līdzidziedāt, arī viņi, tāpat kā tālu braukušie viesi tiks pie gariem liniem, jo, kā arvien vairāk latviešu jaunākos laikos ir ielāgojuši, - Meteņu laikā tālos viesos braukšana ir skaidra zīme, - gaŗi lini ar tām pašām spožākām zelta pogām galos nākamvasar droši gaidāmi.
Kurzemniekiem, diži sirsnīgiem ļaužiem ne pēc šerpuma, ne skaļuma, ne dziesmām, ne stāstiem kabatās nav jāmeklē, pietiek vienam otra pamesto reiz bijuša notikuma pavedienu uztvert un stāsti ritinās it kā paši no sevis.
Viss sākās šai vakarā ar Ilmāra Meža bilžu un vārdu stāstiem par Sventājas rubežu likteņiem un par paša, savulaik pirms gadiem 20 sākušos draudzību ar Sventājas puses ļaudīm, kas pagājušā gada vasarā guvusi izpaušanos košā un jau daudzu interesentu vidū iemīļotā izdevumā „Pa vējame es dziedāju: Sventājas dziesmas”, kas apgādā UPE tuviem un tāliem iznācis sērijā „Mantojums”. Tālāk stāstīšanas pavedienu pārtvēŗa Rucavas Tradīciju centra vadītāja Sandra Aigare, dzimusi vidzemniece, savulaik nonākusi Liepājā, ieprecējusies Rucavā un nu jau daudzus gadus rucavniece. Sandra vēstīja par kārtējo, neseno ceļojumu uz Sventāju, kur ciemojusies vairāku sventājnieku mājās un fotogrāfijās iemūžinājusi šolaiku sventājniekus un viņu bagātīgos senlietu pūrus – gan senāk, gan jaunākos laikos darinātos cimdus, zeķes, audumus, segas. Rucava arvien jūtas kā māsa Sventājai – ne jau velti abas savulaik bijušas vienā novadā un līdzīgas ir ne tikai dziesmas, valodas skanējums un stāsti, bet arī ļaužu raksturi un pasaules, un jūŗas redzējums.
Kāda īpaša garša arvien piemīt jau vairākās paaudzēs īstena kursenieka, sventājnieka, Sventājas Kuršu biedrības vadītāja Miķeļa Balčus stāstījumam – sākotnēji uztvēris vienu no Jantas dziedātām krustūbu dziesmām, viņš atgādināja to īpašo kummātes izskata un darbošanās nozīmi tai dienā, kad viņa tiek pie savs pādes – ikkatrs viņas darba, domas vai izskata sīkums iegūst neatsveŗamu nozīmi krustūbās, kā sventājnieki mēdz teikt, bērna liktenī un nākošajā dzīves ceļā. Viss, ko stāsta Miķelis un arī citi, ir tikpat nopietns, cik kādam tas var likties nerātns, divdomīgs vai savāds, bet skaidra lieta, ka tas, ko viņi saka ir svēta patiesība.
Safilmētajos ierakstos klausījāmies gan dižās, savulaik brašās teicējas, kuŗu dziedātās dziesmas nu arvien biežāk skan krietni tālāk par Sventāju un Rucavu. Sventājnieki un rucavnieki ir patiesi īpaši – atvērti un brīvi, svabadi, kā jau jūŗas vējus baudījuši un ar tiem saraduši sadzīvot. Par to liecina gan skaļās balsis, gan īpašās Jūŗas dziesmas, gan pašiem sava Pūt vējiņi! melodija, - jāteic, daudz piemērotāka plašākai tautai zināmajiem vārdiem.
Baudījuši dziesmas un stāstus, tikām cienāti arī ar pašas Sandras, labākās Rucavas rupjmaizes cepējas cepto tīrrudzu maizi, medu, kliņģeri. Ņemt cienastu līdzi – tas rucavnieku lepnums – tā viņu priecīgā vēlme ar savām tradīcijām, prasmēm, zināšanām un varējumu dalīties, to rādīt, jo tas Viņu.
Atvadoties un pateicoties varam tik sacīt – uz tikšanos citā reizē Katlakalnā ar citiem viesiem, uz tikšanos citā reizē Rucavā un Sventājā!
Nu esam atkal bagātāki ar vienu sirsnīgu un draudzīgu vakaru, ar jaunām dziesmām, ar jaunu drosmi, ar jaunu varēšanu, ar jauniem draugiem un domubiedriem, ar jauniem iespaidiem un jaunu pieredzi. Paldies visiem mums! Katlakalna Tautas nama ļaudīm par viesmīlību, Katlakalna bibliotēkas bibliotekārēm par sarūpēto izstādi, tuvajiem un tālajiem viesiem, klausītājiem, šurp un atpakaļ vedējiem.
Un paties’ - Lai mums visiem gari lini!
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Pa vējame es dziedāju,
Pa vējame gavilēju,
Vējiņš manu balsi nesa
Tautudēla sētienā.
Piektdien, 4.februārī plkst. 19.00 Katlakalna Tautas namā
(Katlakalnā, Pļavniekkalna ielā 35)
Sventājas Dzīvesziņa - viesos Ilmārs un Janta Meži,
piedalās viesi no Sventājas un Rucavas, un Katlakalna Tautas tradīciju kopa
Ieeja - 2,- Ls
Studentiem - 1,50 Ls
Bērniem, pensionāriem - 1,-
Šobrīd latviski, tai skaitā sventājnieku izloksnē runā un dziesmas atceras Miķelis Balčus, Sventājas Kuršu biedrības priekšsēdētājs, sabiedrisks un atvērts cilvēks, tagadējā liepājniece Anna Kuršis un viņas meitas, Andrejš Balčus un vēl daži sventājnieki, kuŗus mēs ceram mūsu sanākšanā sastapt vaigā.
Lai arī dažādās valstīs, Sventāja un Rucava ir līdzās un labi kaimiņi, arī valoda, dziesmas, ikdienas, svētku svētīšanas un godu tradīcijas ir tuvas un līdzīgas. Rucavas Nidā ir Vītolnieki, senā Lejaskurzemes zveju sēta (Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja filiāle), Rucavas centrā atrodas Pūķu Jāņa Tautas mūzikas instrumentu muzejs un Zvanītāju sētā darbojas Rucavas Tradicionālās kultūras centrs, kuŗā saimnieko Sandra Aigare, arī mūsu gaidāmā viešņa.
Katlakalna Tautas namā 4.februāra vakarā Latviešu tautas Dzīvesziņas pasākumu ciklā Sventājas Dzīvesziņas sarīkojumā dzirdēsim gan sventājnieku stāstus, gan dziesmu un valodas skanīgumu un baudīsim jūras malā dzīvojošo ļaužu rakstura spēku.
Kā allaž Dzīvesziņas pasākums notiek ciešā sadarbībā ar vietējo Katlakalna bibliotēku – būs iespējams iepazīties ar to grāmatu krājumu, ko katlakalnieši var lasīt par skaisto Lejaskurzemi - Lietuvas pierobežu un arī par Lietuvas pusi.
Gunta Saule,
Katlakalna Tautas Tradīciju kopas dalībniece,
Dzīvesziņas pasākumu cikla rīkotāja
Tālr.nr.: 28846708
saulegunta@gmail.com
Vairāk par to, kas mani iedvesmoja uz šīs tikšanās rīkošanu, var skatīt albumā šai adresē: http://foto.delfi.lv/my_album/58856/ un lasīt Rudens Ugunsritā (ko pie manis var nopirkt)
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Vecākais (vai senākais) latviešu ciems ir ap 1802.gadu dibinātā Rižkova, vieta, kuŗas vārds cēlies no Rīgas vārda un kuŗas pirmiedzīvotāji bija katordznieki, izsūtītie, kuŗu vidū arī Kauguru nemieru mudinātāji un aktīvisti.
Savulaik Krišjānis Valdemārs latvjus aicināja ne tikai braukt jūriņā, bet arīdzan doties Sibīrijas plašumos, kur daudz bija tā, kas latvju zemniekiem trūka – brīvas, apsaimniekojamas (vai patiešām apsaimniekojamas!!!) zemes – vismaz Latgalē brīvas zeme ļoti trūka un izdzīvot ar to mazumiņu, kas še ļaudīm piederēja un, ko viņi varēja apsaimniekot, gandrīz nebija iespējams. Tolaik gan Latgale, gan Sibīrija bija viena valsts – Krievijas Cariskā impērija un tādi plašuma apdvesti dižgari kā Kr.Valdemārs to tā arī uztvēra – kā vienu un vienotu zemi. Tad nu apņēmīgākie un drosmīgākie vai bezzemes vairāk māktie krāva savu iedzīvi ratos un devās ceļā, kur tālumā gaidīja apsolītie brīvās zemes lauki. Vai nu vīlās vai nē, bet atpakaļceļa lielākajai daļai vairs nebija un savulaik aizceļojušo pēctečiem nav joprojām.
Dienas un nedēļas pagāja ceļā līdz latgaļu saimes nonāca jaunajās mītnes vietās un sāka to apdzīvot. Bet pirms tam bija katordznieki un pēc tam citi politizsūtītie un politieslodzītie. Tāda Sibīrija. Vieta, kur tajos latviešu ciemos, kur vēl svin Jāņus, vainagi jāpin no bērzu zariem, jo ozoli te vienkārši neaug, - tiem te par aukstu un viņi izsaltu pat, ja kāds mēģinātu viņus te ieviest. Vieta, kur latviešu un latgaliešu valoda skan arvien retāk un jaunākā paaudze tajā praktiski nerunā. Ja nu pēkšņi nāk kāds tautas apzināšanās vilnis, kas atkal atmodina iemigušo senču balsi un nepieciešamību runāt tēvutēvu valodā. Vai arī notiek tāds brīnums, ka Latvijas valsts izglītības ierēdņi atceras par saviem Sibīrijas bērniem un atrod plānajā valsts maciņā tik daudz naudiņas, lai turp sūtītu viedus un apņēmīgus jauniešus mācīt latviešus būt latviešiem. Un daži jau atgriežas... Bet vai še viņi ir laimīgāki?
Man bija šķitis likumsakarīgi pieņemt, ka doties uz Sibīriju, kas mums, lielākajam ļaužu vairumam saistās ar sniegu un aukstumu, dziļiem mežiem, nepārskatāmiem klajumiem un vēl dažādām, pie civilizācijas ērtībām un smalkumiem pieradušam ļautiņam, grūti pārvaramām neērtībām, ir viena vienīga dēka un neprāts. Bet Sandis Laime, Sibīrijas stāstus ritinādams, vēsta, ka folkloras pētnieku Sibīrijas ekspedīcijas nav diezko dēkainas vis, jo tām ir viens konkrēts un šaurs mērķis – satikt latviešus un latgaliešus Sibīrijā un lūkot, kāda ir viņu valoda un tradīcijas, kas no tā, kas savulaik no Latvijas līdzi paņemts, ir saglabāts, kas tāds vai citāds turpina dzīvot.
Kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kad uz Sibīriju pētniecības un izziņas braucienos devās pāris patiešām aizrautīgu un degsmīgu Latvijas patriotu līdz mūsu dienām tur pabijušo ļaužu pulks ir krietni liels: Ingvars Leitis, Uldis Briedis, Andris Slapiņš, Vaira Strautniece, Dzintra Geka, Ilmārs un Janta Meži, Janīna Kursīte, Lidija Leikuma, Aigars Lelbārdis, Ernests Spīčs, Inga Utena, Ansis Ataols Bērziņš, ... Katrs tur braucis ar citādu vēlmi un atšķirīgu mērķi – kāds satikt savējos, dzimtas, saimes vai ciema ļaudis, kāds – skolot turienes latviešus latviešu valodā, tradīcijās un kultūrā, kāds - ar vēsturnieka vai folklorista, pētnieka, zinātnisku pieeju un skatījumu. Ir tapušas filmas un grāmatas.
Mums bija tā laime skatīt Sanda Sibīrijas ekspedīciju un Latviešu Folkloras krātuves kolēģa Aigaŗa Lielbārža filmiņu par Timofejevku, kur parasta ikdiena, nevis eksotika ir pa ceļa vidu brīvā vaļā skraidoši raibi rukši, tāpat arī govis un zirgi paši meklē barību un vakarā ļoti labi zin, kuŗā sētā jāatgriežas. Timofejevkiešu latgaļu valoda ir tik sena un dziļa, ka pat atsevišķus vārdus reizēm grūti saprast, nemaz nerunājot par veseliem teikumiem – labi, ka var notvert domu. Bet izrādās, tikpat grūti viņiem dažkārt bijis saprast mūsu pētniekus, lai arī viņiem bijusi ne mazums Latvijas latgaļu klausīšanās pieredze – Timofejevkā runā citādi, tai latgaļu dialektā, kādā runāja pirms vairāk kā 200 gadiem (tas liekas neaptveŗami sen), lai arī, patiesības labad jāteic, ka ielaužas jau arī šeit krievu vārdi un izteicieni, ko lieto it īpaši tad, ja gadījies kādu seno latgaļu vārdu aizmirst, un tomēr - Timofejevkā neviens nesaka „Loba dīna!”, bet skaidri un vienkārši: „Vasals”. Tad nu mācīšanās un ieklausīšanās bijusi abpusēji radoša. Tā nu vien sanāk, ka mums Latvijas pusēs uzzināt ko par Sibīrijas latviešiem ir tik vien kā no šādiem stāstu vakariem, tām nedaudzajām filmām, kas tur savulaik uzņemtas un, protams, no grāmatām, kas uzrakstītas. Par grāmatām runājot, iepriecinoši bija tas, ka Katlakalna bibliotēkas bibliotekāres bija parūpējušās par Sibīrijas tēmām veltītu latviešu literatūras izstādi, kuŗas klāstā ir gan daiļliteratūra, gan atmiņu stāsti, gan pētnieciski darbi. Tātad tie katlakalnieši, kuŗi vēlas par Sibīrijas latviešu tēmām uzzināt vēl ko vairāk, ir laipni aicināti iegriezties Katlakalna bibliotēkā. Un gan jau arī citās bibliotēkās vai privātajos grāmatu krājumos tā literatūra ir atrodama un lasāma.
Atstāstīt šai reizē Sanda Laimes stāstīto nebūt nav tik viegli un diez vai tas pat ir vajadzīgs. Svarīgāka aizvien ir paša klātbūtne un tai gūtā pieredze. Atstāsts ir un paliek tikai atstāsts, bet mēs, šai tikšanās vakarā pabijušie, tagad vismaz ļoti attālināti nojaušam, kas ir „vēja bultas”, kā tās laist un, kā atraisīties no to ietekmes, ja gadījies tādu bultu savā ceļā satikt.
Teksts: Gunta Saule
Foto: Sandis Laime
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~Ir kāda diena gada ritumā, kad mēs savās domās un atmiņās, stāstos un vēstījumos, vairāk vēršamies pie kādas tēmas, par kuŗu citādi nedomājam tik daudz un dziļi. Tā ir Kaŗavīru tēma, kas tieši novembrī, Salnu mēnesī, Latvijas valsts īpaši svēto dienu laikā saasinās un spilgtinās. Novembrī svētam Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas pasludināšanas dienu. Tad atceramies vairāk kā citkārt mūsu kaŗavīrus un domājam arī varbūt par to, ka kaŗavīrs jau nav tikai kaŗā kaŗavīrs, bet arī miera apstākļos tāpat – ir un paliek kaŗavīrs ar savu nostāju, attieksmi pret valsti, zemi un ļaudīm.Kas ir latvju kaŗavīrs bijis reiz, un kas tas ir mūsdienās. Cik dzīva un mūžīga ir kaŗavīra dzīves māksla, domāšana, pasaules skats?
Latvju Dainās, atšķirībā no citu, arī līdzās baltu tautu ciltīm dzīvojošo cilšu un tautu kaŗa dziesmām un teikām, nav aprakstīti asiņaini cīņu skati. Mūsu Kaŗa Dainās sastopam vēstījumu par kaŗavīru audzināšanu, par brīdi pirms kaŗa, par gatavošanos kaŗam, došanos kaŗā un atgriešanos mājās. Tas, ka dziedāšana nes spēku, ir bijis zināms arī senlaiku kaŗavīriem. Par kaŗavīra dziesmas spēku stāsta kāds senlaiku hronists, kas aprakstījis senu kuršu cīņu ar dāņiem pie Jarmlokas zviedru krastā. Aprakstīta kauja, kuŗā kuršu kaŗa flote sastapās ar dāņu floti. Dāņi nav pazinuši tādas cīņas mākslas, kas bijušas zināmas kuršiem un cīņa sanākusi skarbāka, nekā tā no dāņu puses bija domāta. Nākot tumsai, kaŗavīri cīņu beidz, lai to atsāktu nākamajā dienā. Daudziem vēsturniekiem, kuŗi nepazīst tradīciju, var likties savādi tas, ka kurši visu nakti dziedāja kaŗadziesmas. Pastāv taču uzskats, ka naktī pirms kaujas būtu jāizguļas un jākrāj spēki. Bet senie baltu kaŗavīri it labi apzinājās to, ka spēka uzkrāšanas un koncentrēšanas veids ir tieši šāds: spēka dziesmu dziedāšana. Ir tik pašsaprotami, ka senajās kaŗavīru dziesmās nav skanējuši vārdi par palikšanu kaŗalaukā, bet tieši otrādi, tie vārdi, kuŗos ir gan spēks, gan ticība uzvarai, ticība atgriešanās notikumam, pārnākšanai no kaŗalauka. Daudzas kaŗavīru dziesmas folkloras pētnieki visbiežāk uzskata par sakrālajām dziesmām un tādas tās arī ir, jo simboliskā veidā atklāj kaŗavīra dzīvi, spēka gūšanas avotus un veidus, viņa zināšanas.
Saule Gunta
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Ir Veļu laiks. Kaut dienas vēl pielietas saules staru un kļavu lapu zeltainā mirdzuma, rīti jau miglas vālos tīti un vakara dzestrumā dvašas un ugunskuru dūmi veļas pa sētām un taciņām. Ir baltais Veļu laiks, kad vakari ne tikai eksistenciālām pārdomām atvēlami, bet arī baltām sarunām, vakarēšanai, kur stāsti mijas ar dziesmām un jautājumi ar padomiem.Vienā no šādiem rudenīgas valgmes pielietiem vakariem, darba nedēļas un brīvdienu mijā devos uz mājīgo un silto Katlakalna Tautas namu tikties ar Austri Grasi un Ievu Freinbergu. Piebildīšu, ka ne ar Austri, ne Ievu agrāk nebiju tikusies, vien šur tur dzirdējusi, redzējusi. Austri Grasi atceros caur agrā jaunībā dzirdētām dziesmām par brīvi. Tas toreiz bija aktuāli un viņš šķita tāds gaismas nesējs esam. Tāpēc devos tumšajiem rudens vakariem baltas gaismas pasmelties.
Katlakalna Tautas namā ik nedēļas Piektvakarus svētīt un sadziedāties eju kopā ar savu dziedošo “saimi” – Katlakalna folkloras kopu, tāpēc šajā namā jūtos mājīgi un omulīgi. Bija patīkami redzēt, ka uz Guntas Saules rīkoto tikšanos ar Austri un Ievu sanākuši gan vēl daži “saimes” ļaudis, gan citi agrāk redzēti un satikti līdzīgi domājošie.
Ieva ar mums, kopā sanākušajiem runāja caur savu filmu par Mazsalacu- brīnišķīgu mūsu mīļās Latvijas Vidzemes stūrīti. Par Salacu un Skaņokalnu, Neļķu klintīm un Skābumbaļļu, par senām Mazsalacas dzimtām un “ienācējiem”, kāds Mazsalacā, izrādās, ir arī filmas un vakara dalībnieks Austris Grasis. Filma, ļoti krāšņa un aizraujoša, vilināt vilināja Mazsalacu doties apskatīt pašas acīm rīt pat! Cilvēks domā, Dievs dara - rīts pienāca un darāmie darbi atkal kā magnēts pievilka gluži neticami, bet esmu apņēmības pilna kādā skaistā dienā ņemt un pamatīgi izpētīt, kā tad tur īsti ir ar to akustiku Skaņākalna pakājē! Filma, kaut interesanta, vienam vakaram pagara, tāpēc, lai dzirdētu Austri ne tikai no ekrāna, bet arī “dzīvajā”, palika līdz galam nenoskatīta. Varbūt tas ir iemesls tikties ar Ievu vēlreiz...
Un Austris ”dzīvajā” stāstīja tikpat interesanti, kā Ievas filmā. Stāstīja savas izjūtas par Dieviņu, kā latvietim tuvi un mīļi skan šis vārds, par kapiņiem, kā ne viens vien latvietis sauc pēdējās mūža mājas. Stāstīja par Zentu Mauriņu un viņas piemiņu Vācijā. Tā nu ir, ka Zenta Mauriņa šoruden Latvijā “viesojas” gan caur viņai rakstītajām, nupat atrastām vēstulēm, gan caur cilvēku atmiņām un stāstiem par viņu. Austris dziedāja un aicināja mūs līdz dziedāt. Viņa varenajā balsī klausījās gan pieaugušie, gan bērni. Taisni apbrīnojami, cik gan rāmi tādi mazi ķipari var nosēdēt, kad dziesmas skan! Un dziesmas skanēja ne tikai latviešu, bet arī zviedru, igauņu un leišu mēlē. Kā pati par sevi saprotama skanēja prūsiski dziesmota atbilde uz manu jautājumu, vai Austris varētu ko nodziedāt arī prūšu mēlē. Es pirmo reizi klausījos prūšu valodā un domāju par to baiso nodarījumu mūsu brāļu tautai, no kuras palikušas vien atmiņas, dažas dziesmas un veļi...kaut kur... Visi kopā dziedājām Garo pupu. Izrādās, arī slavenā Garās pupas Austra Graša versija, kuru dziedot vienmēr esmu domājusi, kur tai tādi vārdi, radusies kādās bedībās. Kāda vīra dvēselīte nu ieaudusies dziesmā. Austra atmiņu stāstījums par sev tuviem aizgājējiem, par dziedāšanu un citām bedību norisēm, ļoti sasaucās ar manām šī laika pārdomām un arī deva lielāku sapratni un paļāvību. Tādas labas, baltas sajūtas.
Baltas sajūtas, baltas svecītes un Dainu četrrindīti, ko Gunta šķiroties dāvāja, ņēmu līdz mājupceļā. Un vēl pārliecību, ka latvieši ir balti, gudri un stipri ļaudis, un, kā kādā teikā teikts – pati Dieva zemīte mums tikusi. Kā apstiprinājums skan dāvinātā Dainu četrrinde:
Kādu zemi es gribēju,
Tādu zemi es dabūju:
Visapkārt upe tek,
Vidū saule ritināja.
Paldies Austrim, paldies Ievai, paldies Guntai! Lai mums visiem tiek, kas gribēts!
Kristīne
Attēlus no Dzīvesziņas kopas tikšanās var skatīt šeit (autors: Valters Korālis)
Ieva ar mums, kopā sanākušajiem runāja caur savu filmu par Mazsalacu- brīnišķīgu mūsu mīļās Latvijas Vidzemes stūrīti. Par Salacu un Skaņokalnu, Neļķu klintīm un Skābumbaļļu, par senām Mazsalacas dzimtām un “ienācējiem”, kāds Mazsalacā, izrādās, ir arī filmas un vakara dalībnieks Austris Grasis. Filma, ļoti krāšņa un aizraujoša, vilināt vilināja Mazsalacu doties apskatīt pašas acīm rīt pat! Cilvēks domā, Dievs dara - rīts pienāca un darāmie darbi atkal kā magnēts pievilka gluži neticami, bet esmu apņēmības pilna kādā skaistā dienā ņemt un pamatīgi izpētīt, kā tad tur īsti ir ar to akustiku Skaņākalna pakājē! Filma, kaut interesanta, vienam vakaram pagara, tāpēc, lai dzirdētu Austri ne tikai no ekrāna, bet arī “dzīvajā”, palika līdz galam nenoskatīta. Varbūt tas ir iemesls tikties ar Ievu vēlreiz...
Un Austris ”dzīvajā” stāstīja tikpat interesanti, kā Ievas filmā. Stāstīja savas izjūtas par Dieviņu, kā latvietim tuvi un mīļi skan šis vārds, par kapiņiem, kā ne viens vien latvietis sauc pēdējās mūža mājas. Stāstīja par Zentu Mauriņu un viņas piemiņu Vācijā. Tā nu ir, ka Zenta Mauriņa šoruden Latvijā “viesojas” gan caur viņai rakstītajām, nupat atrastām vēstulēm, gan caur cilvēku atmiņām un stāstiem par viņu. Austris dziedāja un aicināja mūs līdz dziedāt. Viņa varenajā balsī klausījās gan pieaugušie, gan bērni. Taisni apbrīnojami, cik gan rāmi tādi mazi ķipari var nosēdēt, kad dziesmas skan! Un dziesmas skanēja ne tikai latviešu, bet arī zviedru, igauņu un leišu mēlē. Kā pati par sevi saprotama skanēja prūsiski dziesmota atbilde uz manu jautājumu, vai Austris varētu ko nodziedāt arī prūšu mēlē. Es pirmo reizi klausījos prūšu valodā un domāju par to baiso nodarījumu mūsu brāļu tautai, no kuras palikušas vien atmiņas, dažas dziesmas un veļi...kaut kur... Visi kopā dziedājām Garo pupu. Izrādās, arī slavenā Garās pupas Austra Graša versija, kuru dziedot vienmēr esmu domājusi, kur tai tādi vārdi, radusies kādās bedībās. Kāda vīra dvēselīte nu ieaudusies dziesmā. Austra atmiņu stāstījums par sev tuviem aizgājējiem, par dziedāšanu un citām bedību norisēm, ļoti sasaucās ar manām šī laika pārdomām un arī deva lielāku sapratni un paļāvību. Tādas labas, baltas sajūtas.
Baltas sajūtas, baltas svecītes un Dainu četrrindīti, ko Gunta šķiroties dāvāja, ņēmu līdz mājupceļā. Un vēl pārliecību, ka latvieši ir balti, gudri un stipri ļaudis, un, kā kādā teikā teikts – pati Dieva zemīte mums tikusi. Kā apstiprinājums skan dāvinātā Dainu četrrinde:
Kādu zemi es gribēju,
Tādu zemi es dabūju:
Visapkārt upe tek,
Vidū saule ritināja.
Paldies Austrim, paldies Ievai, paldies Guntai! Lai mums visiem tiek, kas gribēts!
Kristīne
Attēlus no Dzīvesziņas kopas tikšanās var skatīt šeit (autors: Valters Korālis)
