Saule Gunta
Laiks gaisā kā visneprātīgākajās "raganu kāzās" - vējš, lietus... drēgni. Liekas, kuŗš saprātīgs ļautiņš gan trieksies ārā no siltas mājas tāāādā!!!!! laikā. Un tomēr - vilinājums piedzīvot īstu, pašu radītu vakarēšanu pārspēj visas laiskas vakara mājās pavadīšanas atrunas. Ļaudis uz viesmīlīgajiem Daugmales Malderiem traucas šurp no Baltezera, Vecāķiem, Bērzes, pat no Ventspils, nemaz nerunājot par vietējiem - kaimiņpagastiešiem ķekaviešiem un māju ļaudīm daugmaliešiem.
No Katlakalna kopas piedalījāmies Kristīne, Juris, Inta un es - iekoklējām, iedziedājām, sadziedājām, sarotājām kopā ar Daugmales Līvēm un Reiter Līgu, un citiem sanākušajiem arīdzan, jo še jau neviens nepalika malā un vienaldzīgs.
Klausoties stāstus par to, kādi gan daudzveidīgi ir mūsu priekšstati, atmiņas sajūtas vai iedomas par VAKARĒŠANU, sadzirdam visdažādākos domu izklāstus. Vienam tās sajūtas no snelaikus atspoguļojošām filmām vai rakstnieku darbiem, citam iekšēji priekšstati, vēl cits vēlas tieši šovakar to piedzīvot un saprast. Mēs zinām, ka vakarēšana saistās ar seniem stāstiem, pasaku un teiku stāstīšanu, ar visdažādākajiem rokdarbiem un amatu prasmēm, jā, arī ar kopīgu rotaļās iešanu, kopīgu uzdancošanu un, protams, dziedāšanu.
Daugmales Malderos tā visa, ko vakarēšana nozīmē, šai reizē bija gana - i gardum garda piparmētru tēja, i kārumiem bagātīgi klāts galds, i rokdarbu groziņi līdzi. Jā, arī dziesmu pūri tika cilāti gan no pašas Daugmales Anitas, gan no Katlakalna kopas ļaužu puses. Un kur tad vēl šī vakara īpašā stāstniece, zāļu zinšu, amatu, rotaļu un danču pratēja - ventspilniece Reiter Līga, kas caurbraucot no Rīgas uz Ventspili še bij' iegriezusies, un, izrādās, ne jau pirmo reizi vien. No Līgas atskanēja tāpat pa kādai krietnai dziesmai, pa rotaļai (un tādas man vēl nebij' gadījies rotāt), pa kādam gudram danču mācīšanas āķītim. Arī ne viens vien amatu mācīšanās stāstiņš - tāda gan stāsts, gan amata prasme savīta iekšā. Te labi un omulīgi jutās ikviens - visu vecumu un interešu ļautiņam te bija kur iesaistīties un ko darīt.
Arvien varu vairot to savu prieku un daudzināt - jo vairāk mēs piedzīvosim ne tikai Jāņus un Bluķa velšanu, bet arī savas ikdienas rītus un vakarus sasaistīsim ar Tradīciju un seno gudrību, jo vairāk gūsim zināšanu un "atcerēsimies" to prasmju un Dzīvot mākas viedumu, kas mūsu Dainās, Rakstos, Teikās, Dziesmās, Pasakās... Jo pilnestīgāka dzīve pavērsies mums, jo pilnestīgāku un jaukāku mēs to padarīsim saviem tuviniekiem, draugiem un citiem līdzcilvēkiem.
