Agri lēca saulīte
Lieldienas rītā
Pats Dieviņš staigāja
Pa zaļu zālīti
Lai arī saltums vēl sprēgā aiz loga un ziema kā negrib tā negrib vizēt prom, koku galotnēs un dziļi zemē mostas pavasaris. Ik rītu Saule kāpj debesu kalnā jo augstāk, dienas stiepjas garumā un naktis rūk mazumā. Un, lūk, jau esam te, - Saules gada puskalnā uzkāpuši.
Lielās dienas rītā saules lēkts tiek gaidīts ar īpašu prieku, - ar dūdu skaņām un Saules gaišuma daudzināšanu, šūpolēm, mutes mazgāšanu pret sauli tekošā avotā, ar olu kaujām un dziedāšanu tam visam pāri un vidū. Pati saule no debesu pamales mirdzina savus starus, šūpojas un rotā, un ļaudis šūpojas tai līdzi.
Lai kādus ceļus šai pasaulē staigājam, lai kādas domas domājam, lai kam ticam un lai par ko sapņojam, saules un Mātes Dabas, Zemes ritējumu Visumā mēs arvien pamanām, tas mūs allaž uzrunā un ietekmē. Un ziemas spelgoņai aizejot jo īpaši priecājamies par gaismas un siltuma vairošanos.
Jaunās saules rītu šogad svētam 20.martā, kad mostamies pirms saullēkta, ar pūpolu un plaucētu bērzu zaru slotiņām ieperam savus mīļos veselībai un labumam, kad sanākam kopā pavasari svētīt. Saules ritējumā debesu jumā ieskatāmies un paši veselāki, mundrāki un laimīgāki topam!
Šai pavasarī mums it visiem:
Lai labās Laimas ceļus jo moži staigājam un labos darbus darot labo pasaulē vairojam!
Lai Pērkons mūs sargā un stiprina!
Lai no Māras veselība!
Lai Dieva padoms ik solī un darbos mums tuvumā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru