sestdiena, 2014. gada 5. jūlijs

Pirts draugu nometnē Milzkalnā

Šis varētu būt arī stāsts par to, kā pasaule ir maza, bet arī par to, kā Madis un Inese mūs, Katlakalna kopu ieaicināja Pirtnieku draugu nometnē Milzkalnā padziedāt un pabūt ar visiem kopā vienu jauku dienu, pēcpusdienu vai vakaru. Un par to, ka mēs pavisam nezinājām, kā viss izvērsīsies un kas no tā iznāks. Un nezinājam arī to, ko tur sastapsim. 


Bet bija tā, ka tā Pirts draugu nometne rādījās jauka jau iesākumā, vēl tad, kad tā bija pašā iedīglītī, - kā jau allaž mēdz būt jauks tas, ko Inese ar Madi un savējiem domubiedriem kopā rīko. Šī bija ne gluži profesionālo pirtnieku tikšanās, bet drīzāk tāda kā pirts draugu kopāsanākšana. un aprunāšanās un dzīves, Tradīcijas un sevis izzināšana caur pirti. Bet arī pirtnieki te bija kopā tomēr arī.

Milzkalns pats jau mums gluži nebija svešs, jo pirms pāra gadiem te Masku festivālā bijām bijuši un no kalna šļūkuši un ripojuši, un Meteni svētījuši itin jestri. Bet nu šoreiz kalns bija zaļā krāsā. Slēpotāji bija mnāmi vien tie, kas pa ūdeni slēpo - dīvaini, kā viņiem nesala. Jo melno mākoņu bija gana un vēji tā vien aukoja apkārt un plivināja visu ko vien varēja satvert. 

Bet tad, kad tā nometne bija sākta vīkšt, tad mēs vēl par vējiem nenojautām. Un arī par to ne, ka mēs te nonāksim, jo ceturtdienas jau mums ir tās atbildīgās dienas, kad nākam Katlakalnā kopā un naigi un cieši mācāmies dziesmas. Bet jā, - šī reize tomēr izrādījās citāda. Kad nu rīkotāji, Madis un Inese, bija RĀMUPES ļaudis šurp aicinājuši, tad mums bija mazliet pārdomas, - kā tad nu būt. Bet nu sanāca tā, ka rāmupieši gribēja gan būt te Milzkalnā, jo dziedāt tikai pašiem sev vien ir vienmēr par maz. Ja aicina savējie, kā šoreiz - atbraukt - un visus Milzkalnā sabraukušos pirts draugus iedziedināt, tad tādu labo ļaužu aicinājumu gaŗām nu laist nevar nemaz. Tā nu tai vējainajā pēcpusdienā, kas Ķekavā šķitās gluži saulaina, sēdamies savos dzelzs rumakos iekšā un uzņēmām kursu - MILZKALNS.

Patiešām, varētu domāt, ka te mūs sagaidīja nedraudzīgie Kurzemes vēji, kas tā vien zēģelēja pāri Milzkalna laukiem. Bet Inese, to kā paredzējusi, bija sarūpējusi sedziņas, pledus, un citus sildāmos, ko mēs laipni pieņēmām un tīstījāmies un tināmies uz nebēdu. Tad nu bija silti. Un tad nāca tie pārsteigumi arī - viens no cilvēkiem, ko mēs te gribējām sastapt un kuŗas vēstījumu klausīties, bija Janīna Kursīte. Tie, kuŗi Janīnu pazīst, zin, ka viņa ir druscin burve. Bet bija vēl viena viešņa, dziedniece, no okeāna otrā krasta, Amerikas kontinenta, Vašingtonas atlidojusī Brigita Vīksniņa. Un es jau ar īpaši gribēju Janīnu dzirdēt, un kad atbraukusi, es Janīnai sacīju, ka es viņas dēļ esmu gandrīz visu RĀMUPES kopu no Katlakalna uz Milzkalnu atvilkusi, jo Brigitu jau nepazīstu, tad viņa smaidīja un teica... nu, redzēs, redzēs. Un... izrādījās, ka 1) arī Brigita ir īpaša, un viņas prakses ir īpašas 2) viņas māsu Helēnu es pazīstu drusku labāk, 3) ka viņa ar Vašingtonas folkloras kopu SIDRABAVOTS (tā ir tāda kā Rūtiņu-Vīksniņu dzimtas kopa gandrīz) ir bijušas Balticā 2012.gadā, un tieši Ķekavā, kur mums bija ārlatvijas kopas. Jā, tad saprotams, ka šī visādi bija brīnumaina tikšanās. Gan tāpēc, ka Janīna ir jauki gudra, gan tāpēc, ka negaidīta atkalsatikšanās ar Brigitu, gan tāpēc, ka arī Brigita ir drusciņ burve. Bija saistoši klausīties Brigitas stāstījumu un dalīšanos pieredzē par to, kā saprast pašam sev un kā izprast citus. bija vērtīgi pilnveidoties Janīnas stāstos par latvieša māju un sētu un pirts vietu un nozīmību tajā.

Vēl bija visādas labas lietas tai visā pasākumā. Mūsu mazā Aija, kuŗai tieši todien bija dzimšanas diena, dabūja ne tikai tradicionālo cildināšanu, apdziedāšanu un aprotāšanu, bet arī Lielo Dzimšanas dienas pērienu. Mēs visi dabūjām dziedāt Saulei, mūsu jaukai kopienai, Aijai pašai un visiem, mēs dabūjām ievirpuļot līdz ar vēju rotaļās un dančos, un baudīt tik draudzīgu vidi un telpu, kāda nu pirts draugos mēdz notikt. Atkal esam par vienu skaistu koptikšanos,dalīšanos un izzināšanu bagātāki!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru