Veļu vakarā Katlakalnā. Ar savējiem

Kopā ar rudens miglu, ar sauli, miglājos bridušo, un caur miglas plīvuriem lūkojošos pusmēnesi varējām svētīt Veļu vakaru šai reizē. Pa ceļu ceļiem un taku takām mēs esam šurp nākuši. Tuvākus un tālākus ceļa gabalus mērojuši - braukuši vai tepat no tuvējām sētām pa taciņām attecējuši, pāri upītei un piekalnītēm Tautas nama gaismu, un gaidāmo stāstu un dziesmu atvilināti. Tā jau vairākus gadus ir bijis - kopš esam Katlakalnā, mēs veļus mielojam. Un arī šai reizē tāpat. Putru gatavojuši, par Veļu mātes mielošanu domājot. Esam ņēmuši svecītes un sējuši sainītī savu veļu mielastam nesto gardumiņu un nākuši šurp.  

Un iemirdzēja mūsu iedegtās svecītes, ieskanēja dziesmas par Garo pupu, Pasaules un Gudrības koku mūžīgo, kas pasauļu pasaulēm cauri audzis un mūs, kas to vēlējušies un pa to kāpuši, līdzi pasaulē un gudrībā, pieredzē vedis, Un vēl tās dziesmas par dzīves īsumu un gaŗumu un pārejamību, par prieku un skanīgumu.

Mūžu, laiku man dzīvot,

Nedzīvot saules mūžu;

Ūdentiņš, akmentiņš,

Tie dzīvoja saules mūžu.

Šai vakarā mūsu, Katlakala kopas RĀMUPE vīkštajā Veļu mielastā kopā aicinājām vietējos katlakalniešus, lai viņu dzīves stāstos, - reizumis teiksmainos un noslēpumainos, reizumis ikdienišķos un rimtos, ieklausītos. Īpašā viešņa bija Latvijas Folkloras krātuves krājumu glabātāja Māra Vīksna.  Māra, savulaik studente būdama, Katlakalnā, Doles salā un citviet tagadējā Ķekavas un Salaspils novadā vākusi folkloru. Atradusi daudz ko jauku un pat pārsteidzošu. Viņa kliedēja parasto pārliecību, ka "īstā folklora dzīvo tikai tālu Lejaskurzemē vai Ziemeļlatgalē" Tā ir arī tepat, Arī Pierīgā ir gana daudz vērtīgu stāstu un pieredzējumu. Daudz kā tāda, kas mums, tālāk dzīvojot ne tikai prātā jāpatur, bet arī jāpēta un jāizzin. Tikpat kā savējā ir arī mūsu "pārdaugaviete", Doles Anita, kas gan ienācēja no Latgales, tomēr daudz par katlakalniešiem un dolēniešiem zina stāstīt, Jo tepat vien jau Dole ir - savulaik vienā pagastā, tagad kaimiņu novadā, un tikai akmeņu un seklo krāču Sausā Daugava mūs šķir. Un par to tiltu taisīšanu  starp Katlakalnu un Doli mēs jau ne reizes vien esam domājuši un domāsim vēl. Tāds Veļu vakars ir arī sapņošanas laiks. Un te mūsu senči, kas šai reizē tika vāŗdos un varbūt tikai domās pieminēti, būs mums īstie palīgi.

Skaists tāds vakars, atceroties un pieminot savulaik ar Katlakalnu saistītos ļaudis, kuŗu vidū ir ne tikai dziesmu melodiju un pasaku teicēji Milda Šica, Juris Simenovs un citi, bet aŗī vēl šai gadā viņsaulē aizgājušais 20.gadsimta beigu Dižvīrs Dainis Stalts. Un Katlakalna Dižkaŗavīrs Roberts Gabris, kuŗa pēcteči ir katlakalnieši joprojām un daži no viņiem šai mūsu vakarā arī piedalījās. Lai atmiņas un pieminējumi mūs iedvesmo un stiprina tālāk - nesaskaitāmās zvaigznes vērojot un nesaskaitāmos akmeņus pētot, dziesmas dziedot un valodas runājot, savas tuvās un tālākās pagātnes ceļus un notikumus izzinot.