No Lūcijas (Gaismas) līdz Zvaigznes dienai

6.janvāris - Zvaigznes diena – seni svētki, ar kuŗiem saistīti ticējumi liecina par arhaisku izcelsmi un pirmskristīgu tradīciju. Zvaigznes dienā vēro zvaigznes un tā liecina par Ziemassvētku laika beigām. Par gaismas pilnīgu atgriešanos – Saules atgriešanos.

Kad ieskatāmies mūsdienu kalendārā Saules lēktu un rietu laikus, mēs par to droši varam pārliecināties. Pēc 6.janvāra iestājas brīdis, kad Saules diena izteikti sāk stiepties gaŗumā gan no rīta, gan vakara puses - ik rītu jau par minūti vai pat divām top gaŗāka. Līdz tam laikam tā vēl rīta pusē ir „domīga” un gandrīz nemaz gaŗumā nestiepjas vai stiepjas tik minūti pa divām dienām vai reizēm vēl mazāk. Tālab nav šaubu, ka arī sen pirms kristietiskajām ietekmēm un uzslāņojumiem un arī neatkarīgi ar tām, šis laiks ir bijis gana svēts un nozīmīgs. Mūsu senči apzinājās pasaules likumsakarības un Saules dzīve debesu jumā viņiem bija tikpat svarīga, kā pašu šeit uz Zemes – ne velti Dainās Saules un Saules meitu un Dieva dēlu dzīve tiek salīdzināta ar ļaužu dzīvi. Debesu spīdekļu kāzu dziesmas tiek dziedātas ļaužu vedībās. Mūsu senās dziesmas vēsta par Ziemassvētkiem, kā „Dievam dārgu laiku”, kas visdrīzāk norāda, ka runa ir tiešām par ilgāku laika posmu. Mēs itin bieži dzirdam nostāstus, ka tie sākti svētīt jau 12 diennaktis pirms ziemas Saulgriežu brīža un svētes turpinājušās vēl arī 12 dienu un nakšu pēc tam. Tieši Ziemassvētkos visvairāk dzied par Saules kāzām.

Ziemassvētku laiks varētu būt iesācies decembra pirmajā pusē. Laikā, kad citās Ziemeļu zemēs svēta Lūcijas, bet mūsu kalendāros rakstīts, ka vārda dienas arī Gaismām. Norvēģu valodā Gaisma nozīmē Lys (gandrīz kā mūsu Līze). Mācoties Andreja dienas laika dziesmu, nācās saskarties ar šādu Kuldīgas pusē pierakstītu Dainu:

Andrejam, brālīšam,

Balta maize kabatā;

Ne pats ēda, ne man deva,

Līziņai vien taupē.

No vienas puses to var uzskatīt par parastu apdiedāšanās dziesmu. Varbūt mazliet saistītu ar Andreju dienas tradīcijās, kas ir precību zīlēšanas, jaunu puišu un meitu izrādīšanās, cerēšanās un uzlūkošanas laiks arī. Tomēr šī dziesma līdztekus šādām sadzīviskām norisēm varbūt apraksta arī ziemas laiku pēc Andrejiem. Andrejam ir tā baltā maize, baltā gaisma kabatā. Baltu maizi jau senajā lauku sētā necepa ikdienā – tā bija svētkiem. Gaismas atgriešanās laiks ir svētki un par Lūcijām ticējumi vēsta, ka dienas gaismas tai dienā ir par vistas naga tiesu vairāk kā iepriekš. 

Mūsu skandināvu kaimiņi īpaši svēta Lūcijas – jau rīta tumsā, kad gaisma tikko svīst, viņi sapulcējas, lai sagaidītu Lūciju un viņas pavadones. Lūcija ir īpaši izvēlēta meitene, šai rītausmā viņa tērpjas baltā kleitā un apjožas ar sarkanu jostu. Liek galvā no mūžzaļām mētrām vītu vainagu, kuŗā iestiprinātas septiņas sveces – viena galvas vidū, augstāk un sešas apkārt, veidojot sešlapu saules zīmi ar centru: simboliski iezīmēti ir saules lēkta un rieta punkti Lielajā dienā un Apjumībās, kā arī Ziemas un Vasaras saulgriežos. Tādēji sanāk, ka Lūcija pati un viņas vainags ir simbolisks gaidītās, austošās, atkalatgriezušās, saules tēls. Simboliskās baltā un sarkanā krāsa meitenes tērpā – vīrišķā un sievišķā salikums un piedzimušas sievišķības zīme ir viņas sarkanā josta. Nav taču nejauši, ka Lūcijas svēta tieši Ziemeļu zemēs, kur saules atgriešanās tik nozīmīga. 

Saule ir Gaismas atgriešanās svētku noteicēja. Ziemas saulgrieži, Ziemassvētki turpinās teju mēnesi – apmēram no Lūcijām līdz Zvaigznes dienai. Un Zvaigznes dienā, ko mūsu kalendāro vārdadienu licēji iezīmējuši ar Spulgas vārdu, ir Ziemas vidus svētā laika noslēgums. Dažkārt ticējumos Zvaigznes dienu dēvē par „pagānu svētdienu” . Tā ir kā Ziemassvētku atsvēte. Varbūt pēc līdzības - kā atkāzas vai kā „Baltā svētdiena” nedēļu pēc Lielās dienas vai Pēterdiena kā Jāņu atsvēte vai Jāņu laika noslēgums. Tātad Zvaigznes diena ir Ziemassvētku laika noslēgums – sākam gaidīt Meteni, un ceļā līdz tam iesvētīsim Teņus, Bašķus un Sveču dienu.

Ko tad vēsta Zvaigznes dienas ticējumi? Mazliet saules atspīdēšana Zvaigznes dienā solot labu ražu tīrumos un zvaigžņotas debesis šai naktī savukārt vēstot par dāsnu gaidāmo ogu un augļu ražu. Zvaigžņota debess Zvaigznes dienas priekšvakarā vēstī arī to, ka izdodies sīklopi – kazas un aitas. Savukārt, lai labi padotos sivēni, saimnieces Zvaigznes dienā nedrīkstot dusmoties.

Pie tam, - saulaina Zvaigznes norāda ne tikai uz to, ka laiks no vecās līdz jaunajai Sveču dienai (tātad, no 2.-16.februārim) būs saulains un zvaigžņotām naktīm, un šis gaišais laiks savukārt tālāk vasarā par labu siena laiku, bet tā ir arī pazīme, kas paredz mierīgu un saticīgu gadu.

Gluži visi darbi šai dienā nebija darāmi – piemēram, matu sukāšana nav ieteicama – ar to ir gluži interesanti, jo itin bieži sastopami ticējumi, ka iezīmigajās dienās matus sukāt sievām un meitām jāpiesargājas – varam vien minēt, kālab. Par matu sukāšanu Zvaigznes dienā tiek ar utīm draudēts, bet mēs zinām arī mūsu ikdienas teicienos par to kukaiņu saistību ar netikumiem. Varbūt tās līdzības var salikt kopā un rast kādu kopsakaru ar tikumiem vai netikumiem. Par matu saistību ar kosmiskiem un zvaigžņu strāvojumiem mēs esam daudz un dažādās cittautu mācībās dzirdējuši. Mūsu simbolos slēptās zināšanas un pieredzes mums daudz mazāk zināmas un izprotamas.

Tāpat arī Zvaigznes dienā neiesaka lauzt zarus, skaldīt malku, cirst skalus un darīt tamlīdzīgus darbus, - tas, lai rokas un kājas būtu veselas un nelūztu. 

Zvaigznes dienu mēdz dēvēt arī par Krusta dienu – tad lietuvēna krusti ar baltu krītu velkami uz māju un citu sētas namu durvīm – tas lai piesargātos no nelabajiem gariem, mošķiem un dažādas līdzīgas sodības. Ir ticējumi, kas tieši vēsta par ietekmēm no kristīgām baznīcām, bet ej nu saproti, kurā virzienā tā ietekme – tikpat labi tāds lietuvēna krusts durvīm priekšā var tikt aizvilkts tālab, lai sveši sludinātāji un svešas zināšanas tai sētai netiek klāt... Citādi jau, kā vienmēr, sētā, kas tik tuvu ar citsaules, meža, krūmu un pat Veļu mātes būtnēm dzīvo, tam jābūt piesardzīgam arī par to, lai mazās citsaule būtnītes nemaldās tur, kur nav viņu vieta. Katrs, kas sveša vietā iemaldījies, var visādi citādāk, cilvēkam nedraudzīgi izrīkoties.

Zvaigznes dienā beidzas Ziemassvētku laiks un tai būtu jābūt gada aukstākajai dienai. Ar Zvaigznes dienu noslēdzoties arī Andrejdienā aizsācies precību zīlēšanas laiks. No Jaungada līdz Zvaigznes dienai nevajag ne vērpt, ne aust, citādi nepadosies aitas. Auksta Zvaigznes diena sakrīt ar aukstiem Miķeļiem. Īpaši laba zīme ir zvaigžņu mirguļošana pie debesīm. Zvaigznes dienas priekšvakarā pie vakariņu galda sēžas tad, kad jau ieraugāmas pirmās zvaigznes.

Diezgan ilgu laiku pastāvējis uzskats, ka gan Lūcijas Ziemeļvalstīs, gan Zvaigznes diena, ko svēta arī pie mums, ir kristīga tradīcija, tomēr iedziļinoties šo un arī citu gada iezīmdienu ritumā un tām raksturīgajos ticējumos, atbilde vairs nav tik viennozīmīga. Visdrīzāk arī šīs dienas ir saistītas ar Saules un citu debess spīdekļu kustību debesīs un laika ritējumu, un tikušas atzīmētas jau senajās kultūras tautās vēl pirms kristietisko tradīciju ieviešanās. Un tāpat kā citām mūsu iezīmīgajām dienām, arī šīm bijušas raksturīgas dažādas auglību, veselību un svētību nodrošinošas rituālās darbības un ar laikapstākļu un ražas paredzēšanu saistīti novērojumi un ticējumi. 

Gunta Saule, 2015.4.01