piektdiena, 2016. gada 6. maijs

Vasarassvētku meistardarbnīca Sauliešu pilskalnā


Ceturtdienā, 19.maija vakarā no 18.30 aicinām uz Vasarassvētku meistardarbnīcu Sauliešu pilskalnā. Kopā kursim uguni Zemes mātei, daudzināsim Māru un Laimu, Darināsim sievišķos laimes amuletus, iesim rotaļās un dejosim, izdziedāsim skaistākās Vasarassvētku laika dziesmas. 

Katlakalna folkloras kopa RĀMUPE jau otro gadu aicina izzināt tradicionālo Vasarassvētku svētīšanas parašas, rituālus, kā arī gūt apjausmu par to sadzīvisko, sociālo un mītoloģisko jēgu un saturu.



Nākot uz Vasarassvētku meistardarbnīcu aicinām savīt skaistus vainagus, tērpties koši, krāsaini, starojoši un saulaini. Līdzi ņemsim vairs nelietojamu apģērbu lupatiņas, diegus, dzijas pavedienus, no kā darināsim sievišķās veiksmes lelītes. Paša novalkātam apģērbam ir īpaša maģija un mūsu tradīcijā svētlietu darināšanā bieži tiek izmantotas lietas, kas sadzīvē vairs nav derīgas. Vasarassvētku mielasta galdā liksim uz vietas gatavotu pantāgu (katra ņem līdzi pāris olas kopīgajam pantāga katlam), kā arī citus, vēlams, pašu gatavotus kārumus, it īpaši no olām un piena produktiem. Vasarassvētku olu krāsa ir zaļā. Arī tādas ņemamas līdz. Lai tiktu pie zaļām, pelēkzaļām un zilizaļām olām, tās jāpeldina spinātu lapu, piparmētru, bērzu lapu, rudzu zelmeņa novārījumā. Košu zaļumu var dabūt, ja katru oliņu ietin rudzu zelmenī, tad ievīsta drēbītē, nosien un tad tik vāra.

Vasarassvētki ir vieni no gada sieviešu svētkiem, tie ir kā smalka un sievišķīga atbilde vīrišķajiem Ūsiņiem. Ļoti skaisti svētki, kas tiek svētīti laikā, kad daba plaukst – veras lapu un ziedu pumpuri. Uzplaukst un jaunai dzīvei atmostas arī sieviete, sievišķā daba atveras saulei, gaismai, vējam, ugunij, ūdenim, visām gaisa strāvām un enerģijai. Vasarassvētkus svin visas sievietes, bet jo īpaši nozīmīgi tie ir jaunām meitenēm, jaunavām. Tieši Vasarassvētku laiks daudzās arhaiskajās kultūrās un dabas reliģijās ir iesvētību laiks, - daudzi rituāli ir saistīti ar meitenes pāreju sievietes kārtā. Meitenes atvadās no bērnības, no rotaļīgās bezrūpības, liek galvā vainagus un tādēji dod zīmi un gūst apzināšanos – esam gatavas iziet pie vīra, kļūt sievas, mātes, turpināt dzimtu. Aizgājušās bērnības un pamodušās sievišķības simbols ir dzeguze, ko meitenes uzdarina un pēcāk ar dziesmām palaiž upes straumē. Mazliet smeldzīgi un skaisti.

Pārējās sievietes Vasarassvētkus svētot vairāk domā par tālāko pašu un visas saimes labklājību, veselību, drošību – viņu veiktie rituāli un saskaņošanās ar dabas spēkiem veltīti tiem dabas un dievišķiem spēkiem, kuri gādā par pašu un kopus labumu. Tā ir arī dažādo sievišķo enerģiju un raksturu mijiedarbe, sadarbība, kas Vasarassvētkus kopā svētot, izpaužas. Svarīgi sanākt kopā saimes, dzimtas, kopienas sievietēm – notiek kopīga sievišķā spara vairošana un stiprināšana. Kopīgi tiek gatavots svētku mielasts, kur svarīgākā vieta ir pantāgam, notiek kopīgas dejas un dziedāšana. Vasarassvētkos ņem līdzi zaļi krāsotas olas – meistares ir tās, kas ko tādu iespējušas veikt, jo nav vienkārši dabūt zaļo krāsu uz olas, lai arī šķiet, ka dabā šai laikā ir zaļās krāsa pārbaātība.

Vasarassvētku īpašais un svētais koks ir bērzs – tas ir sievišķais koks un tiek apdziedāts kā sievišķās pasaules līdzība un arī kā Pasaules koka līdzība. Ap to notiek vēl daudzi un dažādi rituāli, kas saistīti ar nākotnes zīlēšanu, kā arī ar labuma un veiksmes piesaistīšanu. Tautasdziesmās bērzs bieži apdziedāts arī kā meitenes dzīves līdzība –

Lēnu, lēnu bērziņš auga,
Lēnu lapas darināja;
Lēnu augu pie māmiņas,
Gudru ņēmu padomiņu. /3199-1/

Taču arī vēlākā sievietes dzīvē bērza nozīmība nezūd. Bērza galotni, zarus laužot. nedrīkst lauzt – tie jāatstāj putniņiem uzmesties. Bet daudzviet bērza galotnes nolaušana ir saistīta ar atraitnību – tālab pret to jāizturas īpaši rūpīgi un piesardzīgi. Bērza zari tiek izmantoti rituālos, piesaucot auglību sētā:

Appušķoju raibu govi
Ar bērziņa žagariem;
Pušķo, Dievs, citu gadu
Ar raibām telītēm. /32417-0/

Ne tikai jaunībā, arī vēlākā mūža gaitā bērza daiļums un labums tiek salīdzināts ar sievietes daiļumu un tikumu – gan māsiņa, gan līgava un māmulina tiek līdzīgiem vārdiem aprakstīta izmantojot bērza līdzību.

Bērziņ, tavu kuplumiņu
Līdz pašai zemītei!
Māmiņ, tavu labumiņu
Līdz mūžiņa galiņam! /3155-0/

Bērzs tradicionālajā simbolikā itin bieži ir arī robežsituāciju zīme – tas aug neparastās vietās - uz akmens, liela ceļa malā vai tamlīdzīgās vietās. Tam ir trīs vai četras īpašas lapas, kurās gan saule lec un riet, gan lej sudrabiņu vai notiek citas mītiskas norises. Bērzs ir viens no tiem kokiem, ko saule rietot apdāvina, apvelta.

Bērza līksti cērt maza bērna šūpulim un pašu šūpuli bieži gatavo no bērza koka, lai vieglāks un veselīgāks miegs un viegli veidojas sasaite ar sapņu pasauli. Tāšu taures tiek izmantotas rituālos piesaucot un sasaucot gan ļaudis, gan dabas palīdzīgos garus un dievības. No bērza koka darina mūža māju – arī te ir saites veidošana ar viņsauli.

Trim lapām bērziņš auga
Liela ceļa maliņā,
Tur Saulīte jostu kāra,
Saules meita vaiņadziņu. /33750-0/

Ne tikai viens pats bērzs, arī veselā birztala ir īpaša vieta – gan lai satiktos, citu acu neredzēti, gan lai slēptos un bēgtu, gan lai atpūstos. Un jo īpaša tā birztaliņa, kurā ne zaru nedrīkst nolauzt, lai nebūtu asaru jāraud. Gan bērzā, gan birztalā dzied putni – jo īpaši lakstīgala pazarēs.

Koši dzied lakstīgala
Smalkā bērzu biezumā:
Tā nebija lakstīgala,
Tā bij brāļa līgaviņa. /400-0/

Tāds ir Vasarassvētku laiks – plaukst lapas, dzied putni, vasara nāk....

Kā katri svētki, arī Vasarassvētki atnāk pamazām. Svarīgs ir arī svētku gaidīšanas laiks. Tāpat kā dziesmā dzied ... Nāc nākdama, vasariņa ... tāpat arī “nāk nākdami” un tiek gaidīti Vasarassvētki un par tiem domāts jau labu laiku iepriekš. 
Skaistu Vasarassvētku gaidīšanas laiku!!!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru