trešdiena, 2017. gada 22. februāris

Ar stāstiem Katlakalnā no Kurzemes un Vidzemes


Kārtējais stāstu vakars Katlakalna Tautas namā norisinājās ar Kurzemes un Vidzemes puses stāstnieku piedalīšanos.

Kā neapturams kalnu strauts pār akmeņiem burzguļodams, un visu sev līdzi nesdams brāzās Sēmes Pasaku raganas stāstu krājums. Tika gan daudzpieredzējusī, un daudz kur pabijusī Slota izrādīta, gan raganas trejkārtu brunči izcilināti, gan kabatu kabatas izgrozītas. Nezi, vai kāds saskaitīja, cik raganai to kabatu bija? Nez, vai kāds varētu kaut tuvu patiesajam skaitam to ciparu atminēt... Un izstāstītos stāstus saskaitīt. To bija daudz – par lidošanu un redzējumiem, par lielajiem un mazajiem, par tālajiem un tuvajiem... un par cepures pušķi, kas raganu tur pie debesīm, lai nezaiskrien pavisam gaisos, bet caur ko viņa arī daudz labu ziņu pasaku saņem no kosmosa un zvaigznēm... Tā jau tik viņa stāsta, ka viss ir grāmatās un izlasāms, jo bez tās debesīs sienošās cepures, lasīt raganai būtu, kudī, grūtāk un tā gudrība tik viegli viss iekšā nelīstu, un ielīdusi, tur varbūt nemaz tā neturētos. Visādu vecumu bērni un viņu vecāki un citi ļaudis, kas bija sanākuši viņu klausīties, arī dabūja stāstu stāstus, pasaku pasakas,,, kas tā vien nelika Ivitu mierā – pastāsti vēl mani un mani, un mani taču arī!!! Tad nu nācās raganai visus spēkus saņemties, lai tās savaldītu un brīžiem tas patiešām nebij viegli. Bet klausītājiem bij' prieks – klausīties, iejusties... iepazīties. Jā, tā bija tiešām vētraina iepazīšanās ar nepagurstošo stāstnieci, spara pārpilno Pasaku zinātāju un dzīves gudro Ivitu Kalnozolu-Kalseri. 

Šīsreizes Stāstnieku tikšanās otrās daļas viešņas – rimtās un klusinātās vidzemnieces. Valmierietes Agita Lapsa, kas daudzus savas puses stāstus un stāstniekus vij vienā kogīgā bizē, un Anastasija Lūkina ar tik interesantiem paaudžu paaudzēs savītiem pašas dzimtas un ieprecētiem pavedieniem, kas aizved līdz pašai Īvandei Kaijai. Trešā Vidzemes puses stāstniece Sanda Salmiņa, kas ikdienā ir pilnīgi uzskatāmi mīļa māmiņa un arī savā darbā Cēsu muzejā ir saistīta ar izglītības un skolu programmu darbu. Agita stāstīja par ceļojošo cirku, ziloni un skroderi, bet Sanda šai reizē stāstu groziņā bija ielikusi līdzejamo stāstu rotaļu. Bija arī pārsteigums – Madonas puses stāstniece Anete Karlsone, kas koši un īpaši savas puses dialektā stāstīja vienu no sava novada dižļaužu, Arta Kumsāra, savulaik stāstītā par piedzīvoto pierakstot dziesmas. Vairāk par stāstiem ne vārda – citureiz nāciet vien paši klausīties. Jo stāstus jau nav tik vienkārši atstāstīt un pārstāstīt.

Pēc tējas pauzes, kad stāsti kā nerātni bērni stāstniekus aiz mēlēm raustīdami, jau sāka izvīties vienā vai otrā Tautas nama zāles stūrī, stāstu darbnīcu lietu savās rokās ņēma Guntis Pakalns, ierādīdams, kā stāstu sākt, un, kā to nobeigt un kā tam uzradīt viducīti. Arī to, kā otram stāstniekam var palīdzēt tad, ja viņam stāstāmais samisējies vai pavediens pazudis. Jā, par vienu no stāstnieka pamatdotībām uzskata ... jā, protams, pašu stāstīšanu, bet turpat līdzās jau ir arī klausīšanās prasmes, atvērta sirds, ne tikai ausis, jo tik tad, ja esi prasmīgs klausītājs bijis, tu vari arī dzirdēto tālākstāstīt.

Šis stāstu reizes iepriecinājums klausītāju pulkā bija daudzās jaukās ģimenes ar tik maziem mazulīšiem, kas reizēm nevarēja savu uzmanību pie stāsta noturēt, bet iepriecinājums tas ir tā vai tā, jo redzam, ka vecākiem par stāstīšanu ir interese un viņu jaunā paaudze būs savus vecākus dzirdējusi stāstām.

Un, protams, ka nākamā tikšanās stāstos būs visas nakts garumā – Otrajā Lielajā Stāstu naktī Katlakalnā, kas sāksies 18.marta vakarā un turpināsies līdz rītam. Un pēc visas nākts stāstu klausīšanās un dalīšanās 19.marta agrā rītā nāks saullēkta gaidīšana Daugavmalā un Lielās dienas svinēšana. Bet par to visu vēlāk, citā reizē... Par to uzzināsiet, ja sekosiet tam, ko būsim ierakstījuši tepat Ķekavas kultūras lapā vai citviet, kur mēs parasti stāstām nenogurdami par tām jaukām lietām, kas notiek un kur jūs aicinām.

Uz tikšanos!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru