Dziesmas, akmeņi un stāsti Baltinavas ceļā
Izritinās baltipelēkie ceļi mūsu priekšā – cauri Vidzemes pakalniem un Latgales ārēm, pāri upju upēm un strautiņiem nelieliem, pāri pakalniem un mežiem cauri. Ceļš uz ikgadējo Katlakalna folkloras kopas RĀMUPE un draugu Vasaras skolu sācies un notiek.
Esam iemīļojuši Ziemeļlatgali. Jau gadu no gaa itin bieži dodamies turpu. Šai reizē mūsu galamērķis Baltinava – pats mazākais Latvijas novads, bet viens no patriotiskākajiem, kas izsenis pazīstams ar atgādinājumu – Te, kur tu esi dzimis, ir CENTRS. Tava sēta, tava Baltinava, tad tik tālāk ir Tava Latgale, Latvija, pasaule un Kosmoss... Centrs un svarīgā vieta vispirms jāierauga savā pagalmā, pagastā un dzimtajā novadā. Tad tu arī visu Latgali un Latviju spēsi novērtēt.
Svarīgākās mūsu šīgada Vasaras skolas tēmas un norises – tikšanās un kopīga sadziedāšana un vakarēšana ar Baltinavas etnogrāfisko ansambli, Baltinavas novada un tuvākās apkaimes seno svētvietu un citu iezīmīgu vietu apmeklēšana un izpēte, Vasaras Māras svinēšana, iepazīšanās ar folkloras pētnieka Dāvja Ozoliņa atstāto mantojumu.
Senā Latgale bija jau mūsdienu Vidzemes teritorijā, - jauši vai nejauši piestājam Priekuļos – Ģūģeru kapulauka malā, un apciemojam kultakmeni. Klausāmies mūsu zinošā ceļabiedra, Latvijas Folkloras krātuves pētnieka Sanda Laimes stāstījumu par kapulauku un tā nozīmību gan dēļ arheoloģiskajos izrakumos atrastajām vērtībām, gan visas aizvēstures kopsakarā. Atstājam ziedus un savas labās domas uz akmeņa – lai vēlētu un saņemtu sev Latgales atvērtību šais dienās. Par Ģūģeru kapulauku rakstīts arī - http://celamaja.blogspot.com/2016/04/gugeru-kapulauks-un-kults-akmens.html un par tajā atrasto grezno villaini var klausīties videostāstā ar arheoloģi Zigrīdu Apali - https://www.youtube.com/watch?time_continue=18&v=mTEd2pvmO2Y
Nonākuši Baltinavas novadā, vispirms piestājam Breksīnes kalnā. Vietā, kur iekārtota senā Breksīnes kapsēta. Tā ir īpaša vieta ne tikai dēļ kapsētas. Braucot augšup pārdomājam, kā gan te cilvēki tiek augšā ziemas laikā... un ja vēl aizgājējs jāuznes vai jāuzved. Par Breksīnes kalnu dzīva ir teika par nogrimušo baznīcu un patiešām – gandrīz kalna un kapsētas vidū ir pamatīga bedre un pati kalna virsotne arī ir viļņaina un kalnaina. Breksīnes kapsētā apbedīts arī viens no jaunāko laiku Ziemeļlatgales dižākajiem ļaudīm – novadpētnieks, folkloras kustības aizsācējs, dzejnieks, dzīves mākslinieks un senas dzimtas turpinātājs, savas zemes un dzimtas patriots Ontons Slišāns. Tagad Ontona iesākto darbu turpina bērni un mazbērni uzturēdami un kopdami vietējo kultūrvidi – viņu sirdsdarbs un dzīvsveids ir netālās Upītes etnogrāfiskais ansamblis, muzejs, bibliotēka, bērnu un jauniešu folkloras kopa un daudzas citas tradicionālās kultūras un novadpētniecības aktivitātes, kas ir nozīmīgas ne tikai novada un Latgales, bet visas Latvijas kopsakarā.
Tāpat jau nevarējām pabraukt garām arī citam nozīmīgam kultūrvēsturiskam objektam – vienam no viltoto bedrīšu akmeņiem pašā ceļa malā Pozlovas upītes krastā.
Dziesmu, smaidu un stāstu bagāts bija tikšanās vakars ar Baltinavas etnogrāfiskā ansambļa dziedātājām. Vispirms bijām pirmie skatītāji nule kā sagatavotai videofilmiņai par Baltinavas novadu – ar milzumu skaistu videoskatu no putna lidojuma. Baltinavietes bija sarūpējušas dāsnu cienastu latgaliešu gaumē un arī Baļtinovas Dzīsmu gruomotinu “Vasali Baļtinovā”. No tās dziedājām šovakar, dziedātās dziesmas ierakstījām un nu mums būs no kā mācīties tālāk. Par dažām Baltinavas puses dziesmām pēc īsāka vai garāka laika būs papildinājies RĀMUPES dziesmu krājums – dziesmas gan būs vēl mācāmas un to muzikālais skanējums slīpējams kopā ar tiem kopas dalībniekiem, kas šai reizē Vasaras skolā nepiedalījās. Vienu no dižāko balsu īpašniecēm, pusbalss meistari kopā ar citām dziedātājām var paklausīties Uģa Nasteviča ierakstītā videofragmentā - https://www.youtube.com/watch?v=FdsTC3Jp2L0&feature=share
Tālāko sestdienas vakaru vadījām klausoties Sanda Laimes stāstījumu par Dāvi Ozoliņu, 1856.gadā Jaunrozes pagasta Apē dzimušu folkloras krājēju. Pretrunīgu un tai pat laikā ļoti īpašu personību, nebūt ne ļoti garu mūžu dzīvojušu, jo jau 1916.gadā viņš aizgāja viņsaulē, taču arī folkloras pārņemtu. Dāvis Ozoliņš kā personība un viņa veikums ir salīdzinoši maz pētīts - Sandis Laime ir teju vienīgais no mūsdienu folkloras pētniekiem, kas pievērsies viņa rakstu un krājuma analīzei un pētīšanai. Dāvis Ozoliņš ir īpašs ar to, ka vācis un kārtojis tematiskos salikumos folkloru pa tēmām, kas nav citiem likušās sevišķi svarīgas, lai tās izdalītu. Bet man tās liekas ļoti saistošas. Latvijas folkloras Garamantu krājumā S.Laime par D.Ozoliņa pētījumiem raksta ''Dāvis Ozoliņš ir arī vairāku publikāciju autors. Tās iespiestas galvenokārt Dienas Lapas pielikumā Etnogrāfiskas Ziņas Par Latviešiem. Ozoliņa intereses pārsvarā bija saistītas ar gadskārtu ieražām un zemākās mitoloģijas būtnēm. Gadskārtu ieražu tradīcijām veltīts apjomīgais raksts „Svētku laiki māņticības atliekās”, kurā aplūkots viss ieražu gada cikls, kas publicēts daudzos turpinājumos vairāku gadu garumā (1891-1894). Tā tobrīd bija viena no plašākajām šādā veidā sistematizētu materiālu publikācijām. Atsevišķā rakstā aplūkotas Jāņu ieražas (1894). Latviešu mitoloģijas jautājumiem veltītas publikācijas, kurās aplūkotas tādas zemākās mitoloģijas būtnes kā Teniss (1891), pūķi (1891), vilkači (1891), Jumis (1892) un raganas (1893). Atsevišķs raksts veltīts priekšstatiem par dzeguzi latviešu ticējumos (1891). Mitoloģijai veltītajos rakstos jaušama antropoloģiskās skolas ietekme.'' (Avots: http://garamantas.lv/lv/person/24337/Davis-Ozolins © garamantas.lv. )
Mēs nemaz nešaubāmies, ka reiz un varbūt pat gluži drīz pienāks brīdis, kad iznāks D.Ozoliņam veltīta monogrāfija. Dāvis Ozoliņš zināmā mērā dzīvodams laikam pa priekšu, to ir ļoti nopelnījis. Šobrīd ar viņa sakrāto un cauri laikmetu griežiem saglabāto materiālu var iepazīties e-vietnē www.garamantas.lv – Dāvja Ozoliņa kolekcija - http://garamantas.lv/lv/manuscript/view/1486
Sestdiena mūsu Vasaras skolā bija veltīta ceļojumiem dabā – akmeņu un akmeņu krāvumu, likumu, jaušu un nejaušu atradumu ieraudzīšanai. Akmeņi ar īpašiem rakstiem un zīmēm, kuru vidū izcēlās Raganas pēdakmens, akmeņi, kas īpaši salikti viens pie otra, aizvēsturisku senkapu akmeņi ... aizauguši izcirtumi, krūmāji un papardāji... Īpaši bagātīgu stāstu krājumu guvām no vietējās baltinavietes, teicējas Aijas Supes. Mūs iedvesmoja un bagātināja viņas pašas bērnības un jaunības atmiņas, kā arī stāsti par tālāku senatni, ko Aija piedzīvojusi no savas vecmāmiņas stāstiem un atmiņām. Stāsti par senām vietām un senām rituālām norisēm un nojausmām. Un tāds kā ceļojošās sestdienas vainagojums – atraktais akmens... patiesībā jau tikai atraktā akmens sākums.
Mūsu skaistā sestdiena noslēdzās Svētūnes ezera krastā, Vasaras Mārai kviešu vārpu vainagus vijot, uguni kurot, dziedot, dejojot.... baudot – līdzās esošā ezera maģisko gaismas un ūdens virmojumu, caur mākoņu svēdrām izlauzušos gandrīz pilnmēnesi, vienam otra klātbūtni un patieso sirdsgaismu.
Vakara jundu uzņēmām arī ar mūsu ceļabiedra, un drīzāk pat ceļa rādītāja Viļakas puses novadpētnieka Ivara Logina atziņām, akmeņu stāstiem un bildēm. Jo tieši pateicoties Ivaram mēs guvām šai Baltinavas Ceļojumā tik dudz – stāstu un vietu piedzīvojumu. Viņa paša paveiktais akmeņu pēdas, vietas, stāstus meklējot un ieraugot katram var būt kā savas tuvās un tālās apkārtnes izzināšanas un ieraudzīšanas paraugs.
Svētdienas rīta cēlienu pavadījām Baltinavas Novadpētniecības muzejā, klausoties un pētot muzeja vākumu un stāstus. Par tuvāku un tālāku senatni, par Baltinavas etnogrāfiskā tērpa tapšanu, kas jau kļuvusi teju par leģendu, jo pēc Vēstures muzejā glabātiem paraugiem tērpa rekonstrukciju veikuši vidusskolēni. Atceļā mājup iegriezāmies Balvos, kur īpašā vietā, īpašā sienā iemūrēts iespējamais akmenī atveidotais Pērkona tēls – ar savu maģisku stāstu.
Kārtējā īpašu piedzīvojumu bagātā RĀMUPES un draugu Vasaras skola lēnām noslēdzās .... mazliet līdzīgi kā sākusies, - ne uzreiz, bet pamazām izritinoties – vēl atceļā apciemojām Lazdu karieti (dižu akmeni patiešām tādā kā karietes formā) un pirms vairākiem gadiem zibens nosperto dižozolu Taurupes pusē. Atgriešanās ikdienā. Atgriešanās no Ceļojuma skaistā... no Ceļojuma, kurā katrs sastapāmies ar savām virsotnēm, piedzīvojām savus īpašos mirkļus, sadzirdējām un izdziedājām dziesmas, ieraudzījām savus īpašos akmeņus.
Attēlu straume - https://goo.gl/photos/dMyUYUjxWBsHBL24A
Esam iemīļojuši Ziemeļlatgali. Jau gadu no gaa itin bieži dodamies turpu. Šai reizē mūsu galamērķis Baltinava – pats mazākais Latvijas novads, bet viens no patriotiskākajiem, kas izsenis pazīstams ar atgādinājumu – Te, kur tu esi dzimis, ir CENTRS. Tava sēta, tava Baltinava, tad tik tālāk ir Tava Latgale, Latvija, pasaule un Kosmoss... Centrs un svarīgā vieta vispirms jāierauga savā pagalmā, pagastā un dzimtajā novadā. Tad tu arī visu Latgali un Latviju spēsi novērtēt.
Svarīgākās mūsu šīgada Vasaras skolas tēmas un norises – tikšanās un kopīga sadziedāšana un vakarēšana ar Baltinavas etnogrāfisko ansambli, Baltinavas novada un tuvākās apkaimes seno svētvietu un citu iezīmīgu vietu apmeklēšana un izpēte, Vasaras Māras svinēšana, iepazīšanās ar folkloras pētnieka Dāvja Ozoliņa atstāto mantojumu.
Senā Latgale bija jau mūsdienu Vidzemes teritorijā, - jauši vai nejauši piestājam Priekuļos – Ģūģeru kapulauka malā, un apciemojam kultakmeni. Klausāmies mūsu zinošā ceļabiedra, Latvijas Folkloras krātuves pētnieka Sanda Laimes stāstījumu par kapulauku un tā nozīmību gan dēļ arheoloģiskajos izrakumos atrastajām vērtībām, gan visas aizvēstures kopsakarā. Atstājam ziedus un savas labās domas uz akmeņa – lai vēlētu un saņemtu sev Latgales atvērtību šais dienās. Par Ģūģeru kapulauku rakstīts arī - http://celamaja.blogspot.com/2016/04/gugeru-kapulauks-un-kults-akmens.html un par tajā atrasto grezno villaini var klausīties videostāstā ar arheoloģi Zigrīdu Apali - https://www.youtube.com/watch?time_continue=18&v=mTEd2pvmO2Y
Nonākuši Baltinavas novadā, vispirms piestājam Breksīnes kalnā. Vietā, kur iekārtota senā Breksīnes kapsēta. Tā ir īpaša vieta ne tikai dēļ kapsētas. Braucot augšup pārdomājam, kā gan te cilvēki tiek augšā ziemas laikā... un ja vēl aizgājējs jāuznes vai jāuzved. Par Breksīnes kalnu dzīva ir teika par nogrimušo baznīcu un patiešām – gandrīz kalna un kapsētas vidū ir pamatīga bedre un pati kalna virsotne arī ir viļņaina un kalnaina. Breksīnes kapsētā apbedīts arī viens no jaunāko laiku Ziemeļlatgales dižākajiem ļaudīm – novadpētnieks, folkloras kustības aizsācējs, dzejnieks, dzīves mākslinieks un senas dzimtas turpinātājs, savas zemes un dzimtas patriots Ontons Slišāns. Tagad Ontona iesākto darbu turpina bērni un mazbērni uzturēdami un kopdami vietējo kultūrvidi – viņu sirdsdarbs un dzīvsveids ir netālās Upītes etnogrāfiskais ansamblis, muzejs, bibliotēka, bērnu un jauniešu folkloras kopa un daudzas citas tradicionālās kultūras un novadpētniecības aktivitātes, kas ir nozīmīgas ne tikai novada un Latgales, bet visas Latvijas kopsakarā.
Tāpat jau nevarējām pabraukt garām arī citam nozīmīgam kultūrvēsturiskam objektam – vienam no viltoto bedrīšu akmeņiem pašā ceļa malā Pozlovas upītes krastā.
Dziesmu, smaidu un stāstu bagāts bija tikšanās vakars ar Baltinavas etnogrāfiskā ansambļa dziedātājām. Vispirms bijām pirmie skatītāji nule kā sagatavotai videofilmiņai par Baltinavas novadu – ar milzumu skaistu videoskatu no putna lidojuma. Baltinavietes bija sarūpējušas dāsnu cienastu latgaliešu gaumē un arī Baļtinovas Dzīsmu gruomotinu “Vasali Baļtinovā”. No tās dziedājām šovakar, dziedātās dziesmas ierakstījām un nu mums būs no kā mācīties tālāk. Par dažām Baltinavas puses dziesmām pēc īsāka vai garāka laika būs papildinājies RĀMUPES dziesmu krājums – dziesmas gan būs vēl mācāmas un to muzikālais skanējums slīpējams kopā ar tiem kopas dalībniekiem, kas šai reizē Vasaras skolā nepiedalījās. Vienu no dižāko balsu īpašniecēm, pusbalss meistari kopā ar citām dziedātājām var paklausīties Uģa Nasteviča ierakstītā videofragmentā - https://www.youtube.com/watch?v=FdsTC3Jp2L0&feature=share
Tālāko sestdienas vakaru vadījām klausoties Sanda Laimes stāstījumu par Dāvi Ozoliņu, 1856.gadā Jaunrozes pagasta Apē dzimušu folkloras krājēju. Pretrunīgu un tai pat laikā ļoti īpašu personību, nebūt ne ļoti garu mūžu dzīvojušu, jo jau 1916.gadā viņš aizgāja viņsaulē, taču arī folkloras pārņemtu. Dāvis Ozoliņš kā personība un viņa veikums ir salīdzinoši maz pētīts - Sandis Laime ir teju vienīgais no mūsdienu folkloras pētniekiem, kas pievērsies viņa rakstu un krājuma analīzei un pētīšanai. Dāvis Ozoliņš ir īpašs ar to, ka vācis un kārtojis tematiskos salikumos folkloru pa tēmām, kas nav citiem likušās sevišķi svarīgas, lai tās izdalītu. Bet man tās liekas ļoti saistošas. Latvijas folkloras Garamantu krājumā S.Laime par D.Ozoliņa pētījumiem raksta ''Dāvis Ozoliņš ir arī vairāku publikāciju autors. Tās iespiestas galvenokārt Dienas Lapas pielikumā Etnogrāfiskas Ziņas Par Latviešiem. Ozoliņa intereses pārsvarā bija saistītas ar gadskārtu ieražām un zemākās mitoloģijas būtnēm. Gadskārtu ieražu tradīcijām veltīts apjomīgais raksts „Svētku laiki māņticības atliekās”, kurā aplūkots viss ieražu gada cikls, kas publicēts daudzos turpinājumos vairāku gadu garumā (1891-1894). Tā tobrīd bija viena no plašākajām šādā veidā sistematizētu materiālu publikācijām. Atsevišķā rakstā aplūkotas Jāņu ieražas (1894). Latviešu mitoloģijas jautājumiem veltītas publikācijas, kurās aplūkotas tādas zemākās mitoloģijas būtnes kā Teniss (1891), pūķi (1891), vilkači (1891), Jumis (1892) un raganas (1893). Atsevišķs raksts veltīts priekšstatiem par dzeguzi latviešu ticējumos (1891). Mitoloģijai veltītajos rakstos jaušama antropoloģiskās skolas ietekme.'' (Avots: http://garamantas.lv/lv/person/24337/Davis-Ozolins © garamantas.lv. )
Mēs nemaz nešaubāmies, ka reiz un varbūt pat gluži drīz pienāks brīdis, kad iznāks D.Ozoliņam veltīta monogrāfija. Dāvis Ozoliņš zināmā mērā dzīvodams laikam pa priekšu, to ir ļoti nopelnījis. Šobrīd ar viņa sakrāto un cauri laikmetu griežiem saglabāto materiālu var iepazīties e-vietnē www.garamantas.lv – Dāvja Ozoliņa kolekcija - http://garamantas.lv/lv/manuscript/view/1486
Sestdiena mūsu Vasaras skolā bija veltīta ceļojumiem dabā – akmeņu un akmeņu krāvumu, likumu, jaušu un nejaušu atradumu ieraudzīšanai. Akmeņi ar īpašiem rakstiem un zīmēm, kuru vidū izcēlās Raganas pēdakmens, akmeņi, kas īpaši salikti viens pie otra, aizvēsturisku senkapu akmeņi ... aizauguši izcirtumi, krūmāji un papardāji... Īpaši bagātīgu stāstu krājumu guvām no vietējās baltinavietes, teicējas Aijas Supes. Mūs iedvesmoja un bagātināja viņas pašas bērnības un jaunības atmiņas, kā arī stāsti par tālāku senatni, ko Aija piedzīvojusi no savas vecmāmiņas stāstiem un atmiņām. Stāsti par senām vietām un senām rituālām norisēm un nojausmām. Un tāds kā ceļojošās sestdienas vainagojums – atraktais akmens... patiesībā jau tikai atraktā akmens sākums.
Mūsu skaistā sestdiena noslēdzās Svētūnes ezera krastā, Vasaras Mārai kviešu vārpu vainagus vijot, uguni kurot, dziedot, dejojot.... baudot – līdzās esošā ezera maģisko gaismas un ūdens virmojumu, caur mākoņu svēdrām izlauzušos gandrīz pilnmēnesi, vienam otra klātbūtni un patieso sirdsgaismu.
Vakara jundu uzņēmām arī ar mūsu ceļabiedra, un drīzāk pat ceļa rādītāja Viļakas puses novadpētnieka Ivara Logina atziņām, akmeņu stāstiem un bildēm. Jo tieši pateicoties Ivaram mēs guvām šai Baltinavas Ceļojumā tik dudz – stāstu un vietu piedzīvojumu. Viņa paša paveiktais akmeņu pēdas, vietas, stāstus meklējot un ieraugot katram var būt kā savas tuvās un tālās apkārtnes izzināšanas un ieraudzīšanas paraugs.
Svētdienas rīta cēlienu pavadījām Baltinavas Novadpētniecības muzejā, klausoties un pētot muzeja vākumu un stāstus. Par tuvāku un tālāku senatni, par Baltinavas etnogrāfiskā tērpa tapšanu, kas jau kļuvusi teju par leģendu, jo pēc Vēstures muzejā glabātiem paraugiem tērpa rekonstrukciju veikuši vidusskolēni. Atceļā mājup iegriezāmies Balvos, kur īpašā vietā, īpašā sienā iemūrēts iespējamais akmenī atveidotais Pērkona tēls – ar savu maģisku stāstu.
Kārtējā īpašu piedzīvojumu bagātā RĀMUPES un draugu Vasaras skola lēnām noslēdzās .... mazliet līdzīgi kā sākusies, - ne uzreiz, bet pamazām izritinoties – vēl atceļā apciemojām Lazdu karieti (dižu akmeni patiešām tādā kā karietes formā) un pirms vairākiem gadiem zibens nosperto dižozolu Taurupes pusē. Atgriešanās ikdienā. Atgriešanās no Ceļojuma skaistā... no Ceļojuma, kurā katrs sastapāmies ar savām virsotnēm, piedzīvojām savus īpašos mirkļus, sadzirdējām un izdziedājām dziesmas, ieraudzījām savus īpašos akmeņus.
Attēlu straume - https://goo.gl/photos/dMyUYUjxWBsHBL24A
Komentāri