RĀMUPE ierudeņo

Vispirms ar skanīgo, krāšņo un iedvesmojošo, Katlakalna 5. starptautisko folkloras festivālu RUDENĀJI, kas norisinājās laikā no 13.-15. septembrim un bija gan brīnišķīgiem viesiem un jaunām draudzībām, gan rituālām norisēm, sadziedāšanās, sadancošanās un sadarbošanās brīžiem un koncertiem bagāts. Daudzinājām rudeni un ražas laiku šogad jo īpaši grezni – ar uguns un ražas pateicības rituālu Sauliešu pilskalnā, ar Saberu godiem Katlakalna Tautas nama laukumā - ar seno amatu un prasmju meistardarbnīcām, tirdziņu un folkloras kopu izrādīšanos, ar Kāzu rituāliem Rudenāju Dzīru vakarā un ar sirsnīgu kopābūšanu ne tikai rudens, bet arī jūras dziesmas izdziedot Jūrmalas brīvdabas muzejā Lielupē, pašā Ragakāpas azotē.

Nedēļu vēlāk, 22.septembra vakarā Sauliešu pilskalnā sanācām iedegt ikgadējo Baltu Vienības uguni baltu tautu vienības stiprumam un mūsu tautu dzīvestelpas svētumam un gara plašumam. 

Un tikko Rudenāji un Baltu Vienības diena aizvadīti, posāmies nākamajam notikumam – vieskoncertiem un izziņas braucienam uz Kurtuvēniem. Tur bijām mūsu senu draugu, folkloras kopas KURTUOVE aicināti un gaidīti. Neskatoties uz mitro un vējaini rudenīgo laiku, devāmies izbraukumā un pārgājienā pa Kurtuvēnu dabas parku. Bijām Bubju pilskalnā un vienā no nozīmīgākajiem senkalniem ne tikai Kurtuvēnu un visas Žemaitijas, bet pat visas Lietuvas kopsakarā – Girnika kalnā. Savulaik tas bija viens no diviem pirmajiem kalniem, kuros iedegās Baltu Vienības ugunis. Pašlaik kalns tiek labiekārtots. Tajā būs vieglāk un greznāk uzkāpt, bet, protams, daļu no savas pirmatnības tas gan būs zaudējis. 

Bijām mutes mazgāt un ūdeni līdzi ņemt arī pie Sviles jeb Simtacu avota, kas ir lielākais Lietuvā vienā minūtē ārup iznesto ūdeņu skaita ziņā. Avota ūdens ir dziedinošs un tajā tiešām ir simtiem “ūdens acu”, caur kurām ūdens izvirmo virszemē. Nozīmīgs pašā Kurtuvēnu centrā ir pats Kurtuvēnu pilskalns, kurā atrodas kāda vēlākā laikā uzcelta svētnīca. Tā gan tagadējos laikos tiek atvērta ļoti reti, bet pie svētnīcas atrodas sens ziedakmens – dobakmens. Arī ar seniem stāstiem par vairākkārtēju pazušanu un atkalatgriešanos vietā. 

Kurtuvēnu centrā atrodas arī Kurtuvēnu Dabas parka direkcijas ēka un saistoši iekārtots muzejs. Te Rāmupe aizrautīgi metās “pasaules radīšanas” spēlē un uzradīja ne tikai kalnus un ielejas, jūras un kraujas, bet pat vulkānus, kas bija īpaši grūti... Gan Dabas parka direkcija, Pati senākā muižas ēka gan nav saglabājusies un šobrīd senajā muižas ēkas vietā ir skatu un tikšanās laukums un apskatāmas, slēptas zem stikla grīdas, ir tikai dažas muižas drupu atliekas. Tepat līdzās atrodas vēl viena īpaša celtne – trīsstāvu klēts ēka. Tajā pašlaik iekārtotas dažādas gleznu un citu vizuālās mākslas darbu izstādes. Tā ir lielākā klēts ēka visā Lietuvā. Un es arī Latvijā līdzīgas nezinu. 

Izzinošie pārbraucieni parkā bija tikai daļa no mūsu Kurtuvēnu apciemojuma mērķiem un iemesliem. Tieši šīsreizes ceļojuma iemesls bija svētki ar nosaukumu Susitikime Kurtuvenuose (Satikšanās Kurtuvēnos). Tie ir tradicionāli ikrudens svētki ap Miķeļu laiku. Ar koncertiem, izrādēm, ciemiņiem no dažādām vietām un pilsētām. Šoreiz svētku viesu vidū bija vairāki kori – no Apuoles, Šauļiem un vietējie kori, bija folkloras kopa KURTUOVE un mēs RĀMUPE, kā arī pašu kurtuvēniešu teātra trupa ar pašu radītu teātra izrādi. 

Sestdienas vakars ar koncertu vietējā baznīcā bija kā svētku ieskaņojums., Dziesmās daudzinot Sauli, Laimu un Dievu, koncertu kuplināja arī RĀMUPE. Tam sekoja pastaiga pa naksnīgajiem Kurtuvēniem vērojot, kā kurtuvēneši ar gaismas lukturiem un svecēm bija greznojuši savas sētas. Ikviena izgaismota sēta tika sveicināta ar aplausiem. Gājienu kuplināja rāmupiešu un kurtuoviešu dziedāšana. Līdzīgi kā dienas pārbraucienā baudījām arī Darius Ramančioņa stāstījumus par kultūrvēsturiskām vietām, ļaudīm un notikumiem. Vakars ar kopīgu dziedāšanu un sarunām ievilkās vēlā naktī. 

Bet nākamais rīts atausa gaišs un spirgts. Solītais lietus bija krietni atkāpies – vai nu mūsu iepriekšējā vakara dziedāšanas nokautrējies vai kā citādi izlēmis, ka laiks dot vietu saulainākām noskaņām. Šīsdienas svētku norisēs iekļauts arī RĀMUPES koncerts vietējā muzejā. Šai reizē “pasauli radījām” ar dziedāšanu. Iepriecinoši, ka mūsu pulku kuplināja arī Ziemupes folkloras kopas domubiedres un gan divatā, gan mums piebalsojot, gan ziemupniecēm piebalsojot mums tika izdziedātas gan jūras, gan Saules, gan Laimes meklējumu dziesmas. Tās, kurās ierakstītais vēstījums ir tik tuvs arī lietuviešiem un visai senajai baltu kultūrpasaules un dzīvesziņai. Izdejojām arī Zemgales goda soli un Kurzemes Mugurdanci, kam laipni pievienojās arī kurtuvēnieši. Katrā ziņa par savu izpaušanos saņēmām ļoti siltus un sirsnīgus aplausus un pat, mūs nedaudz mulsinošas, stāvovācijas. 

Tad noskatījāmies kurtuvēniešu iestudēto situāciju komēdiju. Mūs iepriecināja, ka šie jaukie ļaudis ir ne tikai talantīgi un aizrautīgi folkloras kopas dalībnieki, bet arī degsmīgi teātra spēlmaņi ar labām aktieriskām dotībām. 

Pēc tam – pēc sirsnīga kopīga mielasta un atsveicināšanās, pēc pārliecinošas vēlēšanās un abpusējas vienošanās tikties drīz atkal, devāmies tālāk.... Un vēl ne uzreiz mājup. Lai arī divas brīnišķīgi un piesātināti pavadītās dienas jau bija devušas savu daļu noguruma. 

Šī ceļojuma turpinājums mūs aizveda uz vienu no specīgākajām senajām baltu svētvietām – uz Šatrijas kalnu. Kas kopš 2017.gada septembra ir īpašs ar to, ka šeit tiek glabāta, un uzturēta mūžīgā uguns. Uguns mājā, kā paši uguns sargi to nodēvējuši, Ugnumī, mūs sirsnīgi uzņēma Vaidotis, viens no tiem mūžīgās svētuguns sargiem, kuram pieder ierosme un arī ļoti daudz laika un enerģijas pavadīt līdzās kalnam, uguns mājā. Droši vien daudzi ir tikai dzirdējuši senās teikās un leģendās par mūžīgās uguns sargiem, bet šobrīd mūsu kaimiņu zemē un brāļu tautā ir jau savi mūžīgās uguns sargi. Īpaši, ka sākotnēji uguns tika glabāta pie viena no lietuviešu krīviem, Ādolfa Gedvilas, viņa mājā, bet 2017.gada septembrī, kad krīvs devās viņsaulē, dzima doma, svētuguni iedegt Satrijas kalnā. Sākumā uz 40 dienām, tad uz simts.... un tad jau pavisam. Un uguns turas. To, mainot viens otru sargā uguns sargi. Allaž ir kāds, kas ir kopā ar uguni svētajā kalnā. 

Zīmīgi, ka Šatrija ir īpašs kalns ne tikai sava varenuma un greznuma dēļ, bet šeit vienmēr ir bijusi brīva zeme, lietuviešu zeme. Tas nekad nav piederējis nevienam svešajam iekarotājam tādā nozīmē, ka tajā nekad nav šķindējuši kara cirvji un līdz Šatrijai nav atnākuši krustneši, kuri rī Lietuvā pūlējās ieviest kristīgo ticību... Tagad bieži cilvēku sirdīs abi reliģiskie ceļi iet kopā – arī atminoties to, ka visas kristiešu svētnīcas tika celtas uz senajām pagāniskajām svētnīcām. Bet tas jau ir cits stāsts citai reizei. Šatrijas uguns šoreiz dziedāja kopā ar mums – mūsu latviešu svētākās, uguns, Māras un dieviškās pasaules dziesmas... Lai stipri un gaiši atmirdz viņas uguns. Tur kalnā, uguns sargātāju un mūsu sirdīs! Lai dzīvo un arvien plašāk un dziļāk atdzimst seno zināšanu ziedi mūsos. Mūsu prātos, sirdīs un Dzīvēs!

Fotostraumes -

Kurtuvēnu izbraukums

Šatrija