„Katru gadu oktobra mēnesī viņi izrīkojuši mirušo dvēseļu mielojamos svētkus, kad sataisījuši visādus ēdienus, nolikuši tos kādā istabā zemē. Tur iegājis pats saimnieks un, rādīdams mirušiem uguni, saucis mirušos pie vārda un aicinājis ēst un dzert. Ja šīs uguns rādītājs esot redzējis kādas dvēseles, tad viņam tai gadā bijis jāmirst; ja viņš nekā neredzējis, tad viņš vēl droši visu gadu nodzīvojot. Kad nu domājis, ka dvēseles jau diezgan ēdušas, tad viņš uz sliekšņa pārcirtis ar cirvi uguns rādāmo skalu, un licis dvēselēm, lai tās ietu savu ceļu, jo esot diezgan ēdušas un dzērušas. Bet lai ejot pa ceļu, nevis pa rudzu lauku, ka nesaminot saknes un lai nākamā gadā neizceltos neraža.”
Tā savulaik, 1649.gadā, daļu no Veļu vakara rituāla aprakstījis vācu mācītājs Pauls Einhorns, kuŗam dzīves laikā ne reizi vien nācies novērot mūsu senču senlatviešu rīcību un darbošanos. Taču arī mūsdienās Veļu rituāli tā vai citādi atkal tiek atjaunoti, arī tur, kur ļaudīmārējās atmiņas par to norisi zudušas.
Un tie notiek tāpēc, ka mūsu iekšējā atmiņa mums atgādina par to nozīmību, kāda ir senču pieminēšanai, viņu daudzināšanai un tā ārēji neredzamā spēka un atbalsta, ko viņi mums dod, apzināšanai.
Nākot uz Veļu vakaru ņemsim līdzi pašu gatavotu mielastu - to piedāvāsim veļiem un ēdīsim arī paši, kā arī vaska svecīti tam tuviniekam, ko velēsimies pieminēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru