Nāk ziemas vidus laiks...

Ai, bagāti Ziemassvētki,
Lejiņā nogājuši -
Tekam veci, tekam jauni,
Velkam svētkus kalniņā!

... nāk Ziemassvētki, Ziemas saulgrieži. Saulīte visdziļāk zilās jūŗas laikā iebridusi... "vainadziņu vien redzēja". Jāteic gan, reizumis arī vainadziņu nevar ieraudzīt, toties reizumis tas atmirdz jo spožs un dižs, un dažam tas, tādu laimi, pat vaŗavīkšņu krāsās atmirdzējis...

Vietām jau iesācies Bluķu vilkšanas un velšanas laiks. Tie naskākie jau pasteigušies... Ziemassvētku īsākās un tumšākās dienas ar degošu Bluķu gaismām iegaismot, jau ieslēpušies kazu, vilku, lāču un citu labo garu ādās, mājas pārstaigājuši, svētību, veselību un pārticību nesdami. Arī Katlakalnā gan Kazas, gan, Lāči, Vilki un pat Nāve esot manīti. Tie izredzētie, lasītie ļaudis jau savas daļas svētības un veselības nākam gadam saņēmuši. I egļu zariem izpērti, i ar Nāvi izdancojuši, i Lāča izrūcināti, i Kazu svētības apdāvināti, dzīvo laimīgi tālāk.

Čaklākie ir ap Katlakalna svarīgāko māju, Katlakalna Tautas namu, bluķi apvilkuši. Bluķis bijis gana zarains, un sniega kaudze, ko tas savācis, ir gana liela, tālab labās lietas Jaunajā gadā Katlkalnā notiks vairumā - tas nu ir skaidrs. Vēlējumi par gada baltumu, par veselību un pārticību izteitkti un iesvētīti, Bluķis sadedzināts, egle ar brīnumsvecēm no Bluķa ugunskura iedegta, nu var gaismu  rādīt... Vēl jau mirklis līdz Ziemas saulgriežiem, kad Saulīte uz Meteņiem būs iegriezusies.

Mēs, katlakalnieši, savu gabaliņu jau esam svētkus kalniņā pavilkuši!
Lai arī citiem sokas!

Lai jo jauks Ziemas laiks, mīļie ļaudis Katlakalnā, Ķekavā, Latvijā, Pa-Saulē! Kaladõ!