Vasaras vidus Saules kalnā

Pār Latvijas zemi iet Vasara – dziedādama, skanēdama, mirdzēdama – tik raiba kā pupas zieds, tik mirdzoša kā siltā Saule debesu jumā, tik valga kā rasas lāse rītausmā.

Tik saules dzeltēnā mirdzuma pielieta, 

Tik maigo veldzējošo lietu spirdzināta,

Tik brīvo un vareno vēju appūsta....

Kad Debesu kalnā kāpjot saule nonākusi zaļās birzs pašā viducī, pašā Gada kalna virsotnē, klāt VASARAS VIDUS – 14.jūnija rītā Saule sasniegusi agrāko lēkta brīdi – visagrākais šīsvasaras saullēkts sākas tieši šai rītā (Saule lec 4.29) un tāds tas paliks līdz pat 23.jūnija rītam, kad dienas gaŗums atkal sāks raukties. Bet  dabā un ļaudīs nupat sākas tas īstākais un sirsnīgākais ielīgošanas laiks.

Kā katru gadu šai laikā, daudzās sētās, ciemos un pagalmos atkal mostas tīrais un skanīgais Līgo – Vasaras vidus balss, vēl pagaidām it kā bikls un paklusām, bet pamazām tas ņemsies spēkā un skanīgumā un jau pēc dažām dienām uzmirdzēs pilnā košumā, mirdzumā un pilnzieda skanējuma  priekā.

Atvērsies balsis un elpas, un sirdspuksti arvien trauksmaināk tieksies uz Līgo. Košie Saules stari laimīgi laistīsies ziedošo vainagu mirdzumā un savīsies kopīga skanīgā dziesmā

Zaļlapu vītnēs un vainagos pīto ziedu putekšņos rotāsies rokas un elpas.

Ļaužu balsis gavilēs vasaras laimes caurvītās dziesmās, augumi ievīsies deju raksta ritumā un ļausies atvērtībai.

Vasaras saulgriežu ugunskuru dzirksteļu uzvirmojumā, skanīgās dziesmās iedziedātas, debesīs uzvīsies mūsu vēlmes un ilgošanās – uz piepildīšanos!

Latvju tauta – senā  baltu cilts, Saules tauta, svētīs Jāņus, gada īsāko nakti un gaŗāko dienu!