svētdiena, 2013. gada 6. oktobris

Zemliku mēnesis. Veļu laiks

Veļu laikā Pokaiņos (2010.gadā, foto: Gunta)
Laiks jau labu laiku kā ieritējis rudenī. To jūt arī apkārtnē, dabā – koku lapu krāsās un vēja smaržā, putnu klaigās pārlidojot gaisus, saltajos miglas rītos un vakaros. Ne tikai astronomiskajā rudenī. Vēl pirms astronomiskā, pirms saule pārtecējusi debesu jumā Ziemeļu puslodi, iesācies jau rudens dabā: tas patiesi tiek sajūtams jau kopš Vasaras Mārām, kopš augusta otrās nedēļas aptuveni. Kopš laika, par kuŗu seni ticējumi un arī pašu pieredzējumi vēsta – Vasaras Mārās Dievs pirmo aukstuma akmeni met upē: augustā ir viens tāds rīts, kad izejot laukā, ir nepārprotami jūtams – vasara beigusies. Un nu jau arī otrais akmens ir upē – tā laiks ir Apjumībās jeb Rudenājos. Šogad ļoti pamanāms bija tas laiks, - vienā rītā rudens bija klāt. Trešā akmens laiks ir Mārtiņos un tad ir ziemai vārti vaļā.


Bet Zemliku jeb Veļu mēnesis, oktobris, ir vēl dažādo rudens darbu un rudens domu laiks. Senie līdz Mārtiņiem kūla labību – tas bija smagāko rudens darbu laiks – īsā laikā viss bija jānokuļ. Zemliku mēnesim ir vēl kāds īpašs darbs darāms, kādi īpaši godi godājami: tas ir Veļu, mūsu seno priekšteču piesaukšanas, ciemos aicināšanas un mielošanas laiks. Ikkatrs apzinīgs cilvēks zinām, ka mēs neesam cēlušies gluži tukšā vietā – ir zināma pasaules, dzīves un dabas kārtība, kuŗa ir pastāvējusi gadu simtiem un tūkstošiem, kuŗa caur ļaudīm tikusi godāta, izzināta un daudzināta. Mūsu senie ir ne tikai atstājuši mums šo zemi un dzīvi mantojumā, ne tikai devuši līdzi savas zināšanas, bet arī allaž neredzami mums palīdz, mūs atbalsta un dod padomus. Ne vienmēr gan to ieraugām un saprotam. Un tomēr – senos pieminēt mūsu tautai ir asinīs. Veļu mielošana ir izsenis kopta tradīcija, līdzīgi kā daudzas citas, kādu laiku bijusi mazāk zinām, daudzviet nesen atsākta atjaunot un vēl citur, balstoties senajos pierakstos un ticējumos, tiek iekopta no jauna. Tad nu ir sanācis, ka Zemliku mēneša tradīcijas ir visvairāk saistītas ar senču daudzināšanu. Visbiežāk sastopami ticējumi, ka Veļi mieloti laikā no Apjumībām līdz Mārtiņiem, dažkārt pat līdz Katrīnām. Arī mūsdienās tā notiek.

Mūsdienu kalendārā 1.oktobris dažviet tiek daudzināts kā Rudens Māra. Vai tam sakars ar turpat līdzās esošajiem Miķeļiem, vai runa par kalendāro 1.oktobri vai arī še pieminētā Rudens Māra ir saistāma to jauno Mēnesi, kuŗš pie debesīm parādās pēc Rudens vienādībām? Šoruden tas būtu aptuveni 7.oktobrī, jo jauno Mēnesi, kā zināms, skaita kopš tā brīža, kad tas kā maza Mēness maliņa ieraugāms, nevis tad, kad tas ierakstīts kalendārā.

Interesants datums (vai laiks ap to) ir 14.oktobris – Latvijā to dēvē par „Vecajiem Miķeļiem” vai par Lapbiri, kas ir senais dabiskais laika nosaukums un atbilst norisēm dabā. Arī šai laikā vēro laiku dabā – skaists laiks Lapbirī vēsta par agru ziemu. Sals šai dienā var norādīt uz biežām saltām dienām un atkušņiem pēc tam visas ziemas gaŗumā, tātad, uz svārstīgu ziemu, kas var būt nelabvēlīga nākamā gada ražai. Ap šo laiku ir arī viena no Vēja Mātes dienām – kādi vēji iepūš Lapbirī, tādi arī valdīs līdz Ziemassvētkiem.

Tālajās Ziemeļu tradīcijās, Norvēģijā, 14.oktobri dēvē par Ziemas nakti – Vinternatt – tā tiek uzskatīta par pirmo ziemas dienu. Un arī tur ļaudis pēc laikapstākļiem šai dienā līdzīgi kā mēs, pareģo laiku visai ziemai.

Vēl viena Zemliku mēneša iezīmdiena ir Simjūda diena, kas dažkārt tiek dēvēta par vienu no svarīgākajām Veļu laika dienām. Dažviet arī par pēdējo Veļu mielošanas dienu.

Saglabājušies Simjūda dienas ticējumi, kā allaž, izklausās mazliet pretrunīgi, bet tāpēc jau vēl ne aplami:

Kārlis Straubergs no tolaik 80-gadīgās Cerbuļu mātes Kraukļos pierakstījis, lūk, šādu ticējumu: Simjūda dienā notiek veco barošana. Sasauc visus mironus un dod tiem ēst un dzert. Barību liek zem kokiem, sevišķi ozoliem. Kausiņus liek uz pirts krāsns ko pērties. Vecajiem dod arī kāsīšus, lai vij auklas. Beigās liek viņiem atkal iet projām. Svešiem veco laikā nav devuši nekā ēst, tādēļ arī paši nekur nebraukuši ciemā.

Bet Zelgauskā V.Strautiņš vēstījis tā: Simjūda dienas vakarā mēdza dzīt urgučus, t. i. ļaunus garus. Tad pievārīja papilnam gaļas un piecepa papilnam plāceņu, bet neviens no mājas ļaudīm nedrīkstēja no visa tā ēst, kamēr nebija urguči izdzīti un labi dievēkļi no tā ēduši. Dažās vietās arī urgučiem uzlika pilnu bļodu gaļas uz krāsns, bet citu visu aiznesa uz klēti. Kad urguči bija izdzīti, saimnieks gāja uz klēti pēc ēdamā. Papriekšu tam nu vajadzēja visu to, ačgārni ejot, apnest ap dzīvojamo māju un tikai tad drīkstēja nest iekšā un celt priekšā citiem mājas ļaudīm. No visa tā vajadzēja baudīt saimniekam pašam pirmajam.

K.Jansons Vijciemā zinājis citu padomu - Simjūdā ēdienu nevāra. Simjūdā saimnieks pirmais lauž maizi, lej ēdienu un tura lūgšanu.

Mūsu kalendārajos datumos Simjūds ir 28.oktobris: mazliet minēšu, bet varbūt drīzāk tas ir nākamais Tukšā, tumšā Mēness laiks. Tas izskatās apmēram tā - mēs nosvētam Apjumības, pienāk Jauns Mēness un mēs daudzinām te jau minēto Rudens Māru, Pilnmēnesī svētam Lapbiri un Rudens Vēja māti – vērojam vējus, tad – tukšajā Mēnesī vēl pamielojam veļus, nosvētam Simjūdu. Un tad jau ir klāt arī Māŗtiņi. Šogad, 2013.gada rudenī, tas Simjūda Tukšais Mēness ir novembra sākumā – Jauns Mēness iestājas 3.novembrī.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru