sestdiena, 2014. gada 25. janvāris

Sveču diena – Ziemas Māra

Senatnē katrā katrā gada laikā, svētkos, godos, darba un atpūtas brīžos bija savas dziesmas, rotaļas, paražas un savi ēdieni. Un senie pierakstīti ticējumi vēsta arī to, ka zīmīgo dienu gadā ir bijais vairākas, ne tikai astoņie lielie gadskārtu svētki vien, bet arī mazāki. Mūsdienās pamazām tiecamies šos senos ticējumus nest gaismā, piedzīvot atkal no jauna.

Sveču diena ir viena no tādām iezīmdienām. Mūsdienu kalendārā 2.februāris, bet tālākā senatnē tā varēja būt gan kāds piektvakars pirms Meteņiem vai varbūt otrais jaunmēness pēc Ziemassvētkiem - tā diena, kad jaunā Mēness sirpītis ieraugāms pie debesīm. Vai varbūt vēl kā citādi noteica senie jūtīgie ļaudis sveču liešanai piemērotāko laiku.

Jā, Sveču diena tālab, ka tajā jālej sveces, lai gaiši degtu. Senos laikos sveces visbiežāk lēja no aitu taukiem vai vaska. Vispirms sagrieza bomeles jeb daktis - kokvilnas diegus sveces garumā un tos mērcēja kausētos taukos vai kausētā vaskā tik daudz reižu,- mērcēja un nožāvēja, mērcēja un nožāveja - kamēr svece ir pietiekoši resna. Tad svece ir gatava.

Senajos laikos gada tumšajā laikā apgaismošanas ierīces bija ļoti pieticīgas. Daudzi darbi tumšajā rudenī un ziemā noritēja pustumsā. Rijas apgaismoja krāsns bedres, bet piedarbos bijuši ierīkoti īpaši akmens mūra ceplīši, uz kuŗiem kūra nelielu uguni un dedzināja smalku sveķu malciņu. Ar laiku radās ideja par sveču liešanu un istabās skalu gaismu nomainīja sveces. Protams, ka tad, kad bija jau sāktas darināt sveces, bija nepieciešami arī svečturi. Senākos svečturus arheologi atraduši Mežotnes un Talsu pilskalnos. Pie kam Talsu pilskalna svečturis pēc arheologu domām varētu būt atradies telpā, kuru uzskata par dziednīcu.

Svētkiem sveces lēja resnākas, lai tās ilgāk degtu. Arī lukturi, kuros tās nostiprināja, bija greznāki par ikdienā lietotajiem. Tie bija tā sauktie goda lukturi - kroņlukturi, kāzās, krustabās, citos godos un svētkos. 

Godā sēd man' māsiņa, 
Godā deg uguntiņš. 
Bitīt nes vaska sveci, 
Zelta grieztu lukturiņ.

Katru svētku - lielāku vai mazāku - svētīšana vai iezīmēšana ar noteiktām rituālām darbībām bija nozīmīga tālākā saimes labklājības nodrošināšanā. Lai gads būtu labs un ražīgs un pats cilvēks vesels un skaists - Sveču dienā jāēd cūkas gaļa, jādzer alus, jāsmejas, jādzied un jālīksmojas. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi. 

Bet galvenais šai dienā tomēr ir sveču liešana. Sveču dienā darinātās sveces deg gaiši un taupīgi degtu. Ja sveču lējējs dusmojas, tad sveces tumši deg un sprakšķ. Ticējums tā arī saka: Kad sveces lej un pirmo sveci aizdedzina, tad, lai gaiši degtu, jāsmejas, vai grib, vai ne. 

Kā jau jebkuŗās citas zīmīgās dienās, arī Sveču dienā tika vēroti laikapstākļi, tā bija svarīga gan tālākas ziemas, gan vasaras laika, gan ražas pareģošanā.

Lai arī šķiet, ka daudzi Sveču dienas paradumi mūsdienu cilvēkam nenoder, tomēr ne par visiem tā gluži varam teikt. Ir ne tikai mistiski ieteikumi, bet arīdzan lietišķi padomi par to, kas Sveču dienā darāms vai nedarāms, lai iegūtu vai saglabātu kādu labumu. Daudzi Sveču dienas ticējumi ir saistīti ar dārzeņu ražu, to pasargāšanu pret kurmjiem un dunduru atvairīšanu. Ja saimniecēm un saimniekiem pietiek drosmes un ir laiks, tad Sveču dienā vajadzētu salūkot ragavas un laisties lejā no kalna, tad vasarā augs labi kāposti, savukārt saimnieks tādējādi gādās par linu garumu, bet bērni - par kāļu apaļumu. Pirms doties vizināties, pusdienreizē jāieturas ar biezputru, tad augs balti un cieti kāposti. No pašu kāpostu ēšanas gan šinī dienā jāatsakās, jo tad tiem aug garas un tievas galviņas kā sveces. Ja nevēlaties kurmja rakumus savos tīrumos, Sveču dienā iesaka no meža pārnest pīlādža rungu ar resgali pa priekšu un nolikt to drošā vietā. Bet pavasarī ar šo rungu iebadiet kurmju rakumos. Lai vasarā arī govis pasargātu no dunduru uzbrukuma, Sveču dienā tās iesaka nomazgāt ar sniegu.

Sveču diena īpaša ir arī draviniekiem. Vērojot laikapstākļus, var noteikt, kā tad bites jutīsies vasarā. Biteniekiem patikušas sniegotas, apmākušās dienas, jo tādas Sveču dienas solot bagātu spietošanu un labu saimju vairošanos. Stāsta, ka daudz medus varot pieburt, ja Sveču dienā dedzina āboliņu un ar to dūmiem kūpina bišu stropus.

Ja draveniekiem saulains laiks Sveču dienā nav licies tīkams, tad citiem tas toties solot labu siena laiku. Saulaina un skaidra Sveču diena nesīšot arī vēl daudz sniega līdz īstenajai pavasara atnākšanai. Un arī labu rudzu ziedēšanas laiku sola tāda Sveču diena, kuŗā kaut uz īsu brītiņu uzspīd saule. Silts laiks Sveču dienā vēsta siltu pavasari, bet, ja Sveču dienā salst, tad siltums iestāsies tik ap Ūsiņiem.

Kroņvircavā stāsta, ka Sveču dienas vakarā nedrīkst uguni dedzināt, jo ja to rudzi ierauga, tad tie vairs lāga neaugot. Tiem, kam kūtiņa aitas, bet tuvumā mežs un vilki, vecpiebaldzēni iesaka Sveču dienā darināt vīzes – tas vilkam acis aizdarīšot un viņš tad neredzēšot aitu ķert.

Tad nu kopumā sanāk tā, ka lai gads būtu labs, Sveču dienā jābūt mazliet saulei, mazliet sniega pikām no debess jānokrīt, mazliet palāsēm no jumta malas jānopil. Un pašiem jālīksmo, jādzied un jādarina sveces.

Katlakalna RĀMUPE Sveču dienu svētīs 30.janvāra vakarā Katlakalna Tautas namā mūsu nodarbību telpā. Ja vēlies piebiedroties, laipni lūdzam!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru