Meteņu laika pārdomas

Dažviet saka, - Meteni varot dzīt teju līdz marta, Sērsnu mēneša, vidum, līdz pilnīgi skaidrs, ka ziema pa īstam ir prom un pavasaris var nākt, tomēr mēs to jau nosvētījām un ziemu aizvadījām. 

Šī bija pirmā reize, kad Svētes ciema Bitēs pie Andra, Anitas un Zanes kopā ar Bišu saimi un ļaudīm, kas reizumis še sanāk kopā svētkus svētīt, tika godāts un daudzināts Metenis. 

Te no www.draugiem.lv pārpublicētās Bišu Andra (Andra Žukovska) Meteņu laika pārdomas, arī ieteikumi un padomi, kā Meteņa svinēšanas laiku mūsdienu kalendāros un laikskaites ritmos atrast. Anetes Karlsones papildinošs komentārs un daži attēli. Priecāsimies arīdzan par citām piebuldēm, viedokļiem un komentāriem (Gunta Saule)

Vastalāvis - fastelauendt – lejasvācu "gavēņa priekšvakars”. Rīgas Melgalvju un Lielās ģildes tirgotāju galvenais saviesīgais notikums, pirmsgavēņa dzīres. Šo nosaukumu pārņēmuši arī lībieši Kurzemes piekrastē. Citur Latvijā pazīstams ar Meteņu nosaukumu.

Šodien izplatītais viedoklis, ka Metenī sākas pavasaris, vairāk atbilst kristīgajam Vastalāvja jeb Pirmsgavēņa dzīru laikam. Šīs dzīres var būt līdz pat 6. martam, un marts jau tiešām ir Lieldienu mēnesis, tātad kosmiskā pavasara sākums! Bet mūsu tradīcijā parasti vēl „krausim malku vezumā, vedīsim Meteņam!” Jo - Meteņa punktu savā orbītā ap Sauli Zeme šķērso pašā ziemas viducī - 3. vai 4. februārī (šogad tas bija 3. februāra vakars, nākamgad tas būs naktī no 3. uz 4. februāri).

Vārda „mets” nozīmes vēsturiski ir „lielums, laiks, mērs”. Lai negurdinātu jūs ar etimoloģiju, minēšu teikumus iz senajiem tekstiem. „Mans zēns jau prāvs no auguma, būs tā tavā metā (lielumā).” „Tukšais mets ir saimniekam pavasaris (laiks).” Un trešais piemērs – 17. gs. tekstos nozīmi „bagāti, pārpārēm” izteica ar vārdiņu „pār’metu”. Diezgan ilgi turējās arhaisms „laika mets” ar nozīmi „svētki”. „Galdus apklāja tik pa laikmetiem”. „Baltmaizi cepām vien pa laikmetiem”. Bet - ir arī kāds samērā rets gadījums, ko fiksējis Ansis Lerhis-Puškaitis – „laikmets” kā laika posms: „Kad septiņu gadu laikmets apkārt, mednieks noiet mežā.”

32216-0

Meteņam putru viru

Deviņiem miezišiem:

Man deviņi bāleniņi

Miežu putras ēdajiņi.

Metenis manā gadskārtu spirālē ir visneapgūtākie svētki. Latvju dainu krājumā tikai daži desmiti pantiņu, kuros minēts Metenis. Starp „Gadskārtu ieražu dziesmām” ir tikai sešas Meteņa melodijas, līdz šim esmu sastapis tikai pāris Metenim veltītu rotaļu, un tās pašas patiesībā ir horeografētas un izdejotas dziesmas. Kāda ir Meteņa sakrāla būtība?

Vieglāk ir pateikt, kas Metenis nav – tas nav ne masku festivāls, ne karnevāls (gluži tāpat kā Mārtiņi vai Ziemassvētki nav karnevāls)!

Šonedēļ Okupācijas muzejā notika diskusija par Meteņiem. Arī man bija iespēja tur piedalīties. Diskusijā izskanēja jautājums, kāda varētu būt motivācija, lai turpinātu vēl šodien senās tradīcijas? Ar domu, ka gribēties gribas, bet… Galu galā - mēs vairs nedzīvojam laukos, un pat tur, reti kuram iztikas avots ir kūts vai tīrums. Viduslaiku zemnieku problēmas svešas, gadskārtas mums nenes darba ciklu maiņu.

Visvienkāršāk ir atbildēt profānajā līmenī un abstrakti, neizceļot tieši Meteni.

Mūsu senču pasaules uztvere ir veidojusies tūkstošgadīgas pieredzes rezultātā. Tā veidojusies aktīvā, savstarpējo cieņu apliecinošā dialogā ar dabu – Sauli, Mēnesi, zvaigznēm, kokiem, augiem, dzīvniekiem, ar zemi, ar uguni, ūdeņiem, akmeņiem. Šis dialogs ir veidojis mūsu mentalitāti un mūsu pasaules izjūtu.

Tātad, ar šiem rituāliem mēs apmierinām savu asinsbalsi.

Lepošanās ar savu mantojumu, ar savu savdabīgo un mums raksturīgo, svešvārdā tiek saukta par patriotismu.

Tātad, ar šīm svinībām mēs veicinām Dzimtenes mīlestību.

Kaut ko varam pateikt arī par maģisko līmeni.

Zinām, ka visi latviešu gadskārtu svētki pirmām kārtām veltīti dzīvības spara vairošanai – auglībai – istabā, kūtī, tīrumā.

Šis aspekts ir svarīgs arī šodien, tomēr, pieprasījumam mainoties, vairāk nākas izcelt kādu citu maģiskā līmeņa komponenti - svētku rituāli domāti harmonijas uzturēšanai pasaulē, sabiedrībā, ģimenē, un katram pašam sevī. Tajos līdzsvarojam attiecības ar ārpasauli, kura vienlaikus ir arī mūsu dziļākā iekšējā pasaule.

Tātad, ar šīm svinībām mēs mazinām haosu, harmonizējam sevi un uzņemam sakārtoto kosmisko enerģiju – uzpildāmies.

Daudz grūtāk atbildēt, kas ir Metenis Kosmiskajā Viņas Saules līmenī? Taču šo atbildi saņemt ir vissvarīgāk! Rodot atbildi uz šo jautājumu, mēs varētu spert nākamo soli - radīt šodienas izpratnei atbilstošu svētku mistēriju un, ar to būtu ieguvuši pamatojumu viduslaiku zemnieku ziemas maģijas pārmantošanai šodienas datorizētajā pilsētā.

Kā es izjūtu Meteņa būtību.

Meteoroloģiskās gadskārtas ir nobīdījušās pret astronomiskajām. Jāņos ir beigušās pavasara salnas un beidzas sējas laiks. Tikai Jāņos īsti sākas vasara.

Visi zina, ka lielie sali un malkas tēriņi nāks tieši pēc Ziemassvētkiem – janvārī, februārī. Ziemassvētkos sākas īstā ziema. Pasaules koks ir gājis bojā, Mīļā Māra, kas veļu laikā jau bija kļuvusi veča, nu ir izdzisusi un nedzīva. Taču visdziļākajā tumsā rodas jaunā gaisma. Mirušie un auglības spēku sākotne dala kopīgu – htonisko lauku. Kā svētība, tā arī auglība nāk no citas realitātes, cita sakrālā lauka – no Viņsaules. Pašā ziemas viducī – Metenī – kad parasti vēl valda stindzinošs sals, un līdz sulu laikam vēl vairāk kā divi mēneši, Dievs nāk atdzīvināt mirušo Zemes māti. Nāk modināt jauno Mārisko pasauli jaunai dzīvei. Metenī pasaule jau sāk atgūties no haosa, Dievs modina auglības tieksmi. Ir jāsāk mēslot istabas puķes, var jau sēt pirmos pavasara dēstus, sākt apsakņot spraudeņus. Drīz atskries pirmie jēri, sāks dēt vistas.

Simboliska sakritība lielo kosmogonisko mistēriju atspoguļoja arī senajos sievu darbos – tumsas laikā bija jāvērpj vilnu un linu, tajos vēl valdīja haoss - līdz ar dienas gaismas atgriešanos, saimes istabā uzstādīja stelles, un pēc meteņa jau meta metus jaunajiem audekliem. Haoss sāk sakārtoties.

(Te gan jāpiebilst, ka šī ir spēle ar jaunvārdiem: mets, kā „projekts”, „uzmetums” – ir 20. gs. darinājums.)

Metenī modinātā Māra vēl kūņojas kā jaundzimušais bērns, taču dzīvības spars strauji pieņemsies spēkā, lai līdz pavasara sākumam martā – Lieldienām - Māru pārvērstu jaunavā, Ūsiņos – auglīgā zemē, sievietē, un rudenī atkal Veļu mātē.

Gunta Saule šiem Māras dzīves cikliem, manuprāt veiksmīgi, piemeklējusi atbilstību četrās pamatstihijās – Metenī dzimstošā Māra vēl tuva Dieva ēteriskumam un atbilst gaisa stihijai, puišu iniciācijas laikā – Ūsiņos – Māra atbilst auglīgai zemei, vasaras Mārās – karstai ugunij, un veļu laika noslēgumā – remdenam ūdenim.

(Māris Zanders gan domā, ka esot vēl piektā pamatstihija – sviests. Bet man Guntas viedoklis ir pieņemamāks)

Maskotie budēļi Meteņos jau vairs nepārstāv Veļu māti vai Velnu, nu jau tie nāk vairāk kā Dieva palīgi – nest dzīvības sparu, auglības enerģiju. Pieaugušajām sievām skarbākā veidā – uzšaujot ar „Māras” pātagu vai Viņsaulē (aiz Daugaviņas, sudraba birzī) lauzto rīksti, bērniem – ar debesu ūdeni (Meteņa mīzienu).

Daudz neizprasta man vēl ir Meteņu sakrālajā simbolikā. Piemēram, lini. Ko tie nozīmē? Kādēļ tikai šajā gadskārtā runā par liniem? Tieši liniem! Pie tam – visos novados. Kādēļ ne par miežiem vai rudziem? Kādēļ tikai Metenī?

Apbēdinājums seksuālās simbolikas meklētājiem: nepaslinkoju, pārbaudīju – kaut arī poga galiņā, vārdam „lins” ar sanskrita „lingam” nav nekādas saistības. Visās IDE valodās lins skan gandrīz vienādi, un caur latīņiem pie mums atgriezies atpakaļ ar „lina” atvasinājumu – „līnija” (pavediens).

Un kāda ir Meteņu lielīšanās sakrālā būtība? Kādēļ dižojamies tikai šajā gadskārtā?

Anete Karlsone (Bička)šodien 15:53

Paldies par šīm pārdomām. Neliels komentārs no audējas un etnogrāfes pozīcijām, protams, par aušanu. Audekla mešana nav nekāda mūsdienu skiču (metu) darināšana, bet gan, mūsdienu valodā izsakoties, velku bizes savilkšana, kas ir audekla pamats. Senāk audekla velkus sauca par metiem no vārda "mest", jo, lai tos nomērītu vajadzīgajā garumā vienādi, diegus vai dzijas meta ap sienā vai īpašos velku kokos iestiprinātām tapām. Arī tautas dziesmās minētā "saule meta audekliņu" (u.tml.) netiek mests pats audekls bet gan meža malas koki tiek izmantoti velku savilkšanai varenajam Saules audeklam. Meteņi senajā zemnieku darba kalendārā bija laiks līdz kuram saimes sievietēm bija jāpaspēj pabeigt vērpšanas darbi, lai vēl atlikušajā ziemas laikā, līdz pavasara lauka darbiem, paspētu noaust vajadzīgos audeklus. Ja neiekļāvās noteiktā darba ritmā - nokavēja nākamos darbus.