Kūmās Bārbelē

Par tādām dienām teic "Saule pa zemes virsu tek...". Jau kopš rīta tā tik silta un mirdzoša. Tik draudzīgs saules rīts pēc pavēsas, vietumis arī salnotas nakts. RĀMUPES sievas, - Zanda, Gunta, Jana un Inese, viena pa otru salasījās un satikās - un devās vienā ciemu ceļā. Kūmu ceļā. Jāteic, RĀMUPEI šāda pirmā pieredze. Pirmais kūmību piedzīvojums visiem kopā. Tikām aicināti kūmās pie mūsu labdraugiem, Bārbeles folkloras kopas. Bārbelieši nu ir sadomājuši tikt pie vārda. Viegla lieta tā nav, - īsto vārdu dabūt. To atceramies, - arī mums RĀMUPĒ negāja viegli. Ar Bārbeles kopas ļaudīm jau mēs katlakalnieši esam dažādām Laimas pēdiņām iepēdotu, saitu saitēm sasaistītu sadarbošanās rakstu katrs no savas puses un kopā vijuši un auduši. Tad nu arī kūmās braukšana pie viņiem ir dabiska un likumsakarīga lieta.

Tas saulainais rīts no tiesas bij bārbeliešu nopelnīts no mātes Dabas, no Saules debesīs, no vasaras ziediem un putniem.

Kad pādei meklē vārdu, tas ir mazliet mistiski un smalki. Un kopa bij' pādes lomā šoreiz. Te bija ieaicināti dižkūmas, Aīda Rancāne un Andris Kapusts, Bārbeles kopas vadītājas Iritas Vimbas cīņu- un domubiedri jau kopš Rīgas kopas GRODI sākuma gadiem pirms gandrīz trīsdesmit gadiem un līdz mūsdienām. Un mazajās kūmās vietējie, Bārbeles kultūras nama darbinieki un citi Bārbeles pašdarbības kolektīvi, kaimiņu pagasta Valles ļaudis, jo Irita ar savu ģimeni tagad ir ar vienu kāju rīdzinieki vēl, ar otru jau vallēnieši. VILCENES un pati sevi pārstāvēja kurmēniete Gundega Drava. Lai daudzinātu šīsdienas gaviļniekus, un lai divus gadus tieši šodien sasniegušo Bārbeles kopu uzņemtu savā saimē, savā folkloras kopienā, uz Bārbeli bija devušās kaimiņnovadu kopas - turpat netālie Codes DREŅĢERI un Vecsaules kopa VECSAULE. Un mazliet attālākie "radi", Katlakalna RĀMUPE.

Pāde saņēma veltes, tikuma un cita labuma vēlējumus. Un cienāja sabraukušos ar košu dziedāšanu, spēlēšanu, kūmību dziru, baltmaizi, un ēdienu baltās un dzeltenās krāsās. Īpašo viesu sajūsmu izraisīja silti kūpinātas (laikam taču kūpinātas?) vimbas, kas kā uz burvja mājienu parādījās īstajā brīdī. Un arī viesi līdzi bija nesuši pa kādai kūmību vai vēlējumu vai kā citādi jaukai pavasara rotāšanas dziesmai un, pats svarīgākais, arī iespējamā vārda piedāvājumus un ieteikumus. Kādus, - tas lai paliek pašas pādes ziņā. Tāpat kā tas, kas tad tiks no tiem daudzajiem vārdiem izvēlēts un atrasts kā īstais. To, kā vārda lieta izrisināsies, gaidām uz Vasarassvētkiem maija beigās varbūt.

Mums patika galds telpas vidū un līkumdancis un citi danči ap to. Es tik tagad pa īstam sapratu, ko nozīmē (vai varētu nozīmēt) tie senas, laikam čehu, dziesmas vārdi 

"Dejo, dejo, pagriezies, pagriezies,

Tikai galdu neapgāz, neapgāz... " - bet čehi laikam dziedāja par krāsns neapgāšanu. Bet te nu bija dziedāšana ap galdu, un dejošana ap galdu un ik pa brīdim cilināšanās un cienāšanās ar to, kas galdā bija celts. Un pašas Iritas un kopas pirmsācēju stāsti par to, kā viss te Bārbelē sācies.

Bet svētki ir svētki. Un godi ir godi. Arī tie reiz beidzas. Ar atsveicināšanās dziesmām dodamies mājup. Rāmupietes gan vēl, ja reiz tik tālu ceļu mērojušas, aizdevās iepazīties ar skaisto Bārbeles sēravotiņu un tā ieteku Iecavas upē. Lai arī saule bija launagā, tomēr parotājām arī mazuliet. Un uz šaurumis šaurā Iecavas upes tilta, kājas upē gandrīz mērkdamas, dziedājām upei viņas dziesmu par jūrā tecēšanu.

Sasmēlāmies sēravota ūdeni un tad jau laimīgas mērojām ceļu mājup. Kā satikušās, tā šķīrāmies: Baldones Piebalgās atsveicinājāmies no Ineses, Dzimtmisā - no Janas un Ķekavā katra savos ceļos devās arī Gunta un Zanda. Bagātā diena!

2015.gada 4.maijā

Attēlu straume / autori Andris Štāls, Teiksma Briede/