trešdiena, 2015. gada 29. aprīlis

Katlakalna folkloras kopas RĀMUPE 5 gadu dzimšanas dienas godi

Kalnā kāpu skatīties
Kā ražani upe tek:
Pa malām zelts tecēja,
Vidū rit sudrabiņš.

Tā kādā Dundagas pusē pierakstītā Dainā rakstīts, un tā ir mēs savā, Katlakalna kopas RĀMUPE dzimšanas dienas godu reizē darījām. I paši kāpām kalnā, skatuvē, dziedāt, i citus aicinājām. Par kāpšanu uz akmens, ciņa vai par kalnā kāpšanu dziedāt - daudz tādu ziņu Dainās ir. Un tas ir ne vien simboliski, bet arī gluži jauki un dabiski. Balss skan tālāk, kad esam pakāpušies un dziedātāju redz arī tālākstāvošie.


Skaisti tādi dzimšanas dienas godi, kādiem 25.aprīļa pievakarē bija saposusies Katlakalna RĀMUPE. Sveicieni un pateicības no kopas vadītāja Andra kopas pirmo kopāsaucēju Guntu gan samulsināja tik, ka viņa pat nepamanījās, ko vairs teikt. Bet prieks jau ir milzīgs, ka esam gan ar stiprām dziesmām, gan kopdarbību svētkos un ikdienā, gan paši sevī modināto spēku un zināšanām jau spējuši pa kādam sudraba un zelta pavedienam savā upes tecējumā iemirdzināt. Andra sveicinājumi arī mūsu nama saimniecei Aijai. Un tad arī skanēja Ķekavas domes pārstāvja sveicieni un labā vēlējumi - prieks, ka ar savu klātbūtni mūs šai svētku reizē pagodināja pats katlakalnietis kopš bērna kājas - Andis Damlics.
Savā nelielajā vēstījuma daļā pa mazam pavediena galiņam izritinājām cauri 5 gados uzzināto, iemācīto, saprasto, piedzīvoto. Atminēto. Visu iesākām ar Kam tie kalni, kam tās lejas - ar dziesmu, kas šo gadu gaitā kļuvusi par tādu kā mūsu neoficiālo himnu, un izdarinājusies jau gandrīz par visa Katlakalna himnu, iedziedāta Dziesmu svētku karogā.
Savulaik, folkloras kustības sākuma gados viens no kustības modinātājiem un gara cīņā saucējiem, Dainis Stalts 1982.gadā Dunalkā pierakstīja dziesmu Skauģim auga apses birze - stipru un degsmīgu. Tā ir arī viena no pirmajām mūsu kopā iemācītajām dziesmām. Ticam un zinām, ka līdzējusi arī mums. Un tai pat laikā - sargā jau ne tikai pretskauģu dziesmas. Sargā un stiprina arī tās, kuŗās piesaucam un daudzinām Dievu, Laimu, Māru, Pērkonu, Jumi, Meteni ... Jo palīdz saskaņoties ar dabas un kosmosa ritiem un saprast pasaules kārtību un likumsakarīgo plūsmu. Un palīdz saprast gadu tūkstošiem un simtiem seno un krāto mantojumu, tautas domāšanu, pasaules tvērumu un dzīves redzējumu. Tālab skan sēļu zemes Vārnavas Godu balss - Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu.
Ir gan dievības svarīgas un ir arī tepat redzamās dabas izpausmes apdziedamas, tāpēc Janas sauktā Sprigauļos pierakstītā Saule brauca pār ezeru. Jo saule nosaka gadalaiku ritējumu un tas nu mums ir bijis un turpina būt nozīmīgs. Gadskārtu svētes un godi visā mūsu darbībā ir tie nozīmīgākie, tas caurvijus pavediens, kas visu sasaista kopā, un visu tur kopā. Mūsu darbības sākumā, jau pašā pirmajā rudenī iesākām ar Rudenāju svētīšanu - tad pirmo reizi dzīvē satikām Rīgas kopu GRODI. Un pirmo reizi svētījām rudens ražas svētkus, kas pat folkloras ļaužu vidū tai laikā bija krietni vien piemirsti. Bet mums izdevās un nu tie gadu gaitā kļūst arvien nozīmīgāki gan mūsu kopas darbībā, gan citas kopas saņemas tos godēt. Tolaik sākām ne jau nu tukšā vietā, jo dziesmas jau bija un rituālo darbību apraksti un pieraksti arī. Tad tik jāķeras klāt pie darīšanas: te nu Grodu pieredze līdzēja mums. Un mūsu ļaušanās līdzēja viņiem. Tas bija skaisti un iedvesmojoši un arī tāds kā pirmais pakāpiens kopas dzīvē, sajūta un apliecinājums pirmkārt jau pašiem sev - kopa IR. Tālab mūsu pūrā allaž ir Talkas dziesmas. Tad nu Zemgales dziesma no Bauskas puses, pašas iecavnieces Lauras iesaukta Tur bij' labi talkā iet skanēja arī šai reizē. Rudenāji RĀMUPES kopai bijuši tik nozīmīgi, ka no tiem izaudzis pat vesels starptautisks folkloras festivāls ar tādu pat nosaukumu Rudenāji.
Katras Latvijas folkloras kopas goda lieta ir piedalīšanās Starptautiskajā folkloras festivālā BALTICA. Arī mēs neesam izņēmums. Gatavojoties šim festivālam notiek kopu skates, kur viņu sniegums tiek vērtēts un vētīts no dažādiem skatu punktiem - gan skanējums, gan izskats, gan attieksme. Mūsu cītīgais darbs tika nesis augļus un šīgada BALTICU-2015 sagaidām kā pirmās pakāpes kopa. Tā kā mūsu skates programmā dziedājām kāzu dziesmas, tad arī šoreiz - divas no tām. Dzintra nosauca vienu no vedēju apdziedāšanas dziesmām. Savukārt Laura ieveda svarīgākās kāzu sastāvdaļas, mičošanas sajūtās.
Mūsu nelielās izrādīšanās noslēgumā visi kopas dalībnieki saņēma "dzimšanas dienas garšu" - kaņepju sviestu pavalgam. Te nu saucām pulkā arī mūsu bijušos dalībniekus, kas šai godu reizē bija aicināti un tikuši būt ar mums kopā. Un tad jau Henrijs, kuŗš gandrīz lielāko daļu no savas dzīves pavadījis mūsu kopā, ar mūsu visu līdzdalību, nosauca Divi dienas mežā gāju - ar koklēm, bungām un taurēm arīdzan.
Rāmupes straumītes un attekas aizritējušas un sazarojušās gluži tāpat kā Austras koka zari mūsu karogā. Mūsu kopas atzariņš, patiesībā jau gluži jauns kociņš ar savu košu un skanīgu kuplojumu ir arī Katlakalna bērnu folkloras kopa, kas nupat tik sāk savos kalnos kāpt. Katlakalna bērni būvēja tiltu un izvadāja mūs pa kalniem un lejām itin naigi un skanīgi.
Kad nu paši bijām padižojušies "savā kalna galotnē", tad devām vietu un laiku mūsu viesiem un draugiem. Jā, kā jau ne reizes minēts, liela mūsu bagātība ir mūsu draugi - kopas, no kuŗām esam tradīciju un dziesmas mācījušies, kas gan pie mums ne reizes ciemojušās, ar kuŗām kopā esam svētkus svētījuši un paši ciemos braukuši. Būdami gluži jauni, daudz esam no pieredzējušajiem ļaudīm folklorā mācījušies. Un joprojām mācāmies. Te mums tuvākais un labākais paraugs un iedvesmojums ir Rīgas GRODI. Šai reizē viņi iedziedāja vienu no pašu jaunības laika dziesmām - mums pat līdz šim nedzirdētu. Un no Grodiem mums nu ir arī Māras kociņš stādāms.
Vieni no senākajiem draugiem mums ir Vecsaules kopa VECSAULE. Ar viņiem esam pa dažādiem ceļiem un notikumiem kopā vesti, un kopā pat kāzas satikuši. Vecsaule, kā jau Andris minēja, mūs iedvesmo ar savu kuplumu. Ne mazums nopelnu šai draudzībā ir Vecsaules Sarmītei, kas savulaik bija kopas vadītāja. Tagad tik dalībniece, bet arī ar jauno kopas vadītāju Daci Prūsi un Vecsauli pašu esam vienojušies sadziedāšanos, satikšanu un draudzēšanos turpināt. Tepat Zemgalē tālu no Vecsaules nav Ceraukste - tā ir arī meistaru kopa. Satikta Daugmalē, Bitēs un citviet, bet īsteni apciemota Meistaru dienās Ceraukstē, kur daudz ceraukstiešu dziesmas ieklausītas un Māra rotas apbrīnotas un iegādātas. Jā, Laukam pāri. Un cik tad tur tālu, - no Katlakalna līdz Ceraukstei tepat Laukam pāri vien ir. Neba nu velti daža laba Rāmupes sieva dižojas ar Ceraukstes Māra un Elīnas darinātajām rotām.
Bet mēs neesam ar zemgaliešiem vien draudzējušies. Ir jau rīdzinieki mūsu draugu pulkā. Ģimeņu kopa GARATAKA tepat Katlakalna nama grīdas un griestu stiprumu pārbaudījuši Miežvilkos nākdami. Un mēs viņu zināšanu pūru Vecīšos pie viņiem iedami pārbaudījuši. Tad nu garatakieši šai reizē iesāka ar istabiņas daudzināšanu nama zāles drīzo 100-gadi viegli ieskanējot. Garataka, tāpat kā jau iepriekš Grodi, mūs savaldzināja arī šai reizē ar latgaliešu dziesmu burvību.
Vēl jau rīdzinieku draugu pulkā arī LĀNS, ar kuriem kopā še Katlakalnā pirms pāra gadiem svētījām Sveču dienu ar sveču tīšanu, dziedāšanu un dancošanu. Un mēs, daži labi rāmupieši esam LānsALot klubiņa kopīgajās sadziedāšanās bieži viesi un savējie. Tad nu Lāns sacījās, braucis lūkot, kādi esam izauguši un lūkošanās dziesmas ar pa kādai ar izdziedāja.
Mūsu paši jaunākie viesi ir arī viena no droši vien jaunākajām Latvijas folkloras kopām - mūsu pašu novadnieki, Daugmales folkloras kopa. Un ja nu Latgales meita Marta Vaivode ir tās vadītāja, tad var gandrīz teikt, ka "Daugmales pilskalns nu atkal latgaļu rokās". Daugmaliešiem ir nākotne, jo kupli viņi ir un skanīgi, un jaunai kopai tas jau labi.
Mūsu draugi no kaimiņu novada ir Tomes kopa GRAUDI. Ar viņiem kopā jau ne vieni vien svētki nogodēti - Sveču diena Katlakalnā un Lielās dienas agrais rīts Ķegumā. Un kopā meteņots Vecumniekos. Jā, un izrādās, - ne tikai Ķeguma novads robežojas ar Ķekavas novadu, bet patiešām ir tuvāk, kā domājām līdz šim.
Daugavas krastā ir arī Lielvārde. Un Lielvārdē ir savs Austras koks - domubiedru kopiena, kas kopj tradīcijas, kas vienojas savā lokā un svēta svētkus, godā godus un dzīvo. Lielvārdiešu Gunta mums atgādināja par Garo pupu un par to gudrību, kas tajā kāpjot lolojama, atgādājama un lietā liekama.
Tālākie ciemiņi šai reizē - Ziemupes ļaudis. Ziemupē jau divus gadus augustā esam viesojušies ma-DARU svētkos. Ziemupnieki dziedāja kurzemnieciski, bārteniski. Tā nu sanāca, ka mēs jau arī Ziemupē nonācām "caur Bārtu" un caur bārtenieku dziedātāju, arī ziemupnieci un vienu no ma-DARU rīkotājām, Daigu. Līdz mums šai godu reizē dažādu iemeslu dēļ netika Bārtas etnogrāfiskā kopa, bet te nu ziemupnieki izdziedāja mums par prieku bārtenieku dziesmas ar.
Tā ir sagadījies, ka dažā labā savā ceļojumā, koncertēšanā un dziedāšanas mācībā mēs esam arī citus iesaistījuši. Arī lietuviešus pat. Pagājšvasar ne tikai mēs aizbraucām Ziemupē, bet arī aizaicinājām turp Kurtuvēnu etnogrāfisko kopu KURTUOVE. Un tagad Kurtuvēnu ļaudis bija jauko viesu pulkā pie mums Katlakalnā - nelielā gan, bet sirsnīgā un dziedošā skaitā. Pirmo reizi Kurtuovi mēs izdzirdējām kādos no Daugmales pilskalna svētkiem un tā soli pa solītim - ar Laimas lēmumu un atbalstu satikāmies un kopā sadziedājām tieši pagājušā gada augustā Ziemupē. Kurtuoves saite gan mums ir bijusi jūtama jau gana iepriekš, jo kopas vadītāji Edita un Darius Ramančioņi ir vieni no Baltu Vienības uguņu iedvesmotājiem un rosinātājiem. Ar viņu uguni tālajā Girnika kalnā pa zvaigžņu ceļiem sasaucies ne viens vien ugunskurs Latvijā. Arīdzan mūsējie, ko 22.septembrī dedzam Sauliešu pilskalnā.
Esam priecīgi, ka mūs sveikt atbrauca mūsu jaukie draugi, domubiedri, atbalstītāji - Svētes ciema Bišu ļaudis Andris un Anita. Ar viņiem kopā mēs esam daudzus gadskārtu godus svētījuši un baudījuši. viņi mums pievienojušies Masku festivālā braucot un Ziemupes ma-DARAS draugi arī viņi ir. Andris savulaik mums uzbūvēja bungas un nu mums ir arī robdēlis, ko iespēlēt.
Iepriecinājumu RĀMUPEI viņas dzimšanas dienā sagādāja kopas kādreizējās dalībnieces - abas Līgas un Dzintra saspēlēdamas uz ieviņām, mandolīnas un skaņu rīkiem jestro leišu danci par siena pļaušanu un alus dzeršanu - tas atkal viens no Rāmupes atzariņiem. Pie tam Dzintra un Līga ar saviem bērniem ir cītīgas Katlakalna bērnu folkloras kopas atbalstītājas. Tā kā - tepat vien jau esam. Arī Kristīne un Juris, kas Rāmupes darbības pirmajā pusotrā gadā bija vieni no čaklākajiem dalībniekiem, mūs sveica ar košu dziesmu. Klausītājos bija arī reiz rāmupietes Māra un Inta.
Vēl noslēguma pateicības un veltes. Un Prieks. Un tad jau ar sparīgo kurzemnieku galda dziesmu Kālabadi galdiņam aicinājums baudīt svētku goda mielastu un ar jaukiem Grodu, Garataka, Rāmupes un Vecsaules kopu muzikantiem arī dažus aizrautīgus dančus.
Bet ar to vēl viss nebeidzas. Mums šovakar vēl priekšā Ūsiņu svinēšana Sauliešu pilskalnā. Un dziedoša un skanīga, drosmīga, gudra un sparīga dzīve tālāk uz priekšu!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru