Lapu, Sējas vai Dzegužu mēnesis - Ūsiņi, Vasarassvētki

Foto: Alise Patmalniece

Latvijā, tāpat kā daudzviet Eiropā un visā Ziemeļu puslodē arvien vairāk un jūtamāk plaukst daba, zied pavasaris. Putnu vīterošana, varžu kurksti, lidojošas zivis - tas viss piedien vasaras atmodai. Auglības plauksmei. Maiju dēvē gan par Lapu, gan Dzegužu mēnesi un Sējas mēnesi. Diena jau pastiepusies tik gara, ka vakara blāzma sastopas ar rīta pirmsausmas svīdumu. Tālu Ziemeļos sākusies polārā diena, kas lēnām, dienu no dienas, nakti no nakts tuvojas, bet līdz mums tomēr nenonāk.

Tīšām gāju mežmalā

Putnu dziesmas klausīties:

Zīle sāca, žube vilka, 

Lakstīgala darināja.

Brīnumainais, putnu dziesmu pilnais, gaiss un ziedēšanas laiks tik izteiksmīgi aprakstīts kopš bērnu dienām dzirdētajā un skandētajā Dainā.

Un kur tad vēl pieguļas laiks, pieguļnieku dziesmas un ugunskuri - tas allaž šķitis tik noslēpumaini un romantiski. Tik teiksmaini. 

Koši, koši, jauki, jauki,

Kad Dievs deva vasariņu

Dzied putniņi, dzied ganiņi,

Daiļi jāja pieguļnieki.

Lai arī lielākā daļa no mums vairs neganam gotiņas un nejājam pieguļā, tomēr kāda īpaša ilgošanās pēc šī laika svētīšanas ir dziļi mūsos saglabājusies un senā dziņa grib tikt apmierināta. Arvien biežāk skan pieguļnieku dziesmas, un rotāšana, arvien vairāk uzmirdz pieguļnieku ugunskuri. Daudzviet Ūsiņus svēta un daudzina. Un atskan arī jautājumi par to, kad īsteni Ūsiņi ir svētami. Lai to saprastu, jālūkojas pēc tā, ko varam ieraudzīt mūsdienu kalendāros, ko pie debesīm, ko salasīt senajos ticējumos, dainu un citos senos rakstos un teicēju pierakstos.

Ūsiņi. Ūsiņš ved Sauli kalnā

Foto: Dzintra Šterna

Pār kalniņu Ūsiņš jāja

Ar akmeņa kumeliņu;

Tas atnesa kokiem lapas,

Zemei zaļu āboliņu.

Par to, kā mūsdienās saskaitīt Ūsiņu svētīšanas laiku, ir vairāki viedokļi. Daži pauž, ka Ūsiņi kalendārajā gadā ir tieši pusceļā no Lielās dienas (ap 21.martu) uz Vasaras Saulgriežiem (ap 21.jūniju) - t.i. ap 9.maiju. Citi runā par otro Jaunmēnesi pēc pavasara Saulgriežiem, vēl citi - par otro pilnmēnesi.

Ūsiņus sāk svētīt ap 23.aprīli, kad mēs kalendāros lasām Jurģa un Jura vārdus. Vēl pagājušā gadsimta sākumā tie bieži tiešām bija Jurģi, kad jaunie kalpi mainīja saimniekus un saimnieki ieguva jaunos kalpus. Jādomā gan, ka to līgšana, kā arī minēts dažādos folkloras avotos un pierakstos, notikusi Meteņos. Vēl joprojām dzīvesvietas maiņu jebkuŗā gadalaikā sauc par "jurģiem".

Kālab tik dažādi? Ūsiņi, līdzīgi kā Meteņi, Mārtiņi un Vasaras Māras, jeb pēc līdzības Jumji (jeb Apjumības) ir tādi kā starpsvētki starp lielajiem laika griežiem. Un varbūt tieši tālab drīkst būt vairāk izstiepti laikā. Jāņu, Ziemassvētku, Lielās dienas un Rudenāju svētīšanas laiks ir ietilpināms vienā naktī vai lielākais trijās vai četrās diennaktīs, bet Ūsiņu, Meteņu, Mārtiņu vai Apjumību sakarā mēs Dainās neatradīsim šādu viennozīmīgu apgalvojumu.

Bet kā tad svētami Ūsiņi? Kas tajos darāms un kas domājams? Ūsiņa svētkus svētot, atkal saskaramies ar rībināšanas un trokšņošanas nozīmību. Mazākā mērā kā Mārtiņos, un tomēr. Ūsiņš atjāj "Ar akmeņa kumeliņu", kā vēstīts dainā, - tas tā vien vedina domāt uz melnajiem un smagajiem negaisa mākoņiem un uz pirmo pavasara pērkonu dabā. Bet arī uz spēka, tieši vīrišķā un auglības spēka uzplauksmi un izvēršanos kopumā, kas nepieciešams jaunai sēklai mostoties. Saule ir iebridusi zaļajā gaismas birztalā.

Ūsiņi ir pirmā ganu diena un pirmā pieguļas nakts. Viena no aktīvām darbībām ir rumulēšanās - laistīšanās ar ūdeni. Aplaistīti tiek gan lopi, gan saimes ļaudis, un jo īpaši gani, lai nenāktu miegs ganos. Lai visi būtu veseli, stipri un auglīgi. Un ūdens svētība nes auglību un tīrību - viss ir vienlīdz svarīgi.

Ūsiņu var saistīt tikai ar ārējām izdarībām, sociālo un materiālo labklājību, bet tikpat svarīgi ir iedomāt par tā iekšējo būtību. Tas ir tiklab ārējās, Saules gaismas nesējs, bet arī pašu iekšējās gaismas, iedvesmas gaismas modinātājs, radošā spēka budinātājs. Un svarīgi jau ir visi – gan vieliskais augums un tiekšanās pēc materiālās pasaules sakārtotības, gan domu un vēlmju pasaules izkopšana.

Senatnē, un arī mūsdienās, Ūsiņu godā arī kā mājas labo garu un sargātāju, tālab Ūsiņdienas rituāli tiek veltīti mājas gara, zirgu (spēka), un bišu (arī varbūt dievišķās gudrības) aizsardzībai un uzturēšanai. 

Svarīgākais Ūsiņdienas simbols ir Kumeļš – dažādos līmeņos to tulkojam dažādi. Tas ir neaptveramais Dieva spēks, gan dzīvības enerģija, gan falliskais simbols (seksuālais spēks=aktīvā radošā enerģija). Dzeltens kumeļš - Saules gaismas spēks; brīnumzirgs - dažkārt dainās, pasakās un teiksmās šīs krāsas zirgu tulko augstas pakāpes dvēseli, kas tiek sūtīta palīgā. Ar Ūsiņu saistīts tēls ir Zelta zalktis. Čūskas ir mūžīgās kustības, pārdzimšanas un atdzimšanas simbols. Daudzās, tai skaitā latviešu mītoloģijā čūskai ir saistīta ar Lielo pirmmāti, Ar Māti Māru. Tā ir sievišķā spēka simbols. Melnā čūska maļ miltus uz akmeņa jūŗas, neizpaudušās pasaules, vidū un ir Mārtiņa (pēcveļu) laika, attīrīšanās un noārdīšanās, paslēpšanās pirms pārradīšanas simbols (līdz ar melnajiem akmeņiem). Savukārt zelta zalktis ir pavasara, dabas un dzīvības un radošā spēka atmodušās plūsmas simbols. Ūsiņos klātesošais Pērkons ir Dieva izpausme, kam raksturīga ļoti izteikta darbība spēka pārveides virzienā.

Foto: Virginijus Mileška

Pērkonam melli zirgi

Ar akmeni nobaroti,

Dzer sudraba ūdentiņu

Tēraudiņa silītē.

Latviešiem Ūsiņš, lietuviešiem Jore, ķeltiem Beltains, ģermāņiem un skandināviem Valpurga nakts un Maija diena. Nakts ar ugunskuriem un aizsardzības maģiju, - vīrišķie svētki. Vīrišķais satiekas ar sievišķo viņas laikā, naktī.

Tradīciju kopēji Lietuvā šos dēvē par Jores svētkiem. Viņu Jore ir līdzīgs mūsu Ūsiņam, kas zināmā mērā ir Pērkona līdzinieks. Mūsu Ūsiņš jāj ar akmeņa kumeļiem un nes pirmo auglīgo pavasara pērkona lietu, lietuvieši savu Jori aicina palaist rasu un sildīt zemi. Tātad - arī Jore dod auglību zemei. Lietuvieši Jori dēvē arī par pirmā zaļuma svētkiem un reizumis tā svētīšanas laiku nerēķina kalendārā, bet skatās dabā. Un te var atrast sakarības arī mūsu Lapu dienas tradīcijās - mazgāšanos rasā pēc saulrieta un ticējumu, ka, ja Lapu dienā lapas ir tik lielas kā peļu austiņas, tad gaidāma laba vasara. Vietumis ir viedoklis, ka Lapu diena ir 1.maijā, bet drīzāk tieši lapu diena ir tā otrā Jaunmēness parādīšanās pēc pavasara Vienādībām (Pavasara Saulgriežiem).

Pēc Ūsiņu, pirmās pieguļas nakts, nāk diena - Maija, Milda, Vasarassvētki, kas ir dienas, Saules gaismas, prieka un darbošanās svētki. Skan dziesmas, rotāšanās un dejas. Sievas un meitas izrotā bērzu meijas, jaunos bērziņus. Un šie ir sieviešu Vasaras svētki. Zināmā mērā saistīti ar jaunu meiteņu iesvētīšanu sieviešu kopienā. Latvijā svēta Vasarassvētkus, Lietuva daudzina Mildu - tie visi ir saistīti ar vienu un to pašu - skaisto sievišķās radīšanas un ziedēšanas, un ar mīlestības brīnumu. 

Arī mēs, folkloras kopa RĀMUPE, 21.maija pievakarē plkst. 18.00 Vasarassvētku meistardarbnīcā Katlakalna Tautas namā un no 19.00 Sauliešu pilskalnā centīsimies mazliet tiem pietuvoties, sajust, izzināt. Aicinām piedalīties katru, kas interesējas par senajām tradīcijām un vēlas Vasarassvētku brīnumu mācīties.