Laiks, kad daba plaukst, uzzied un zaļo, tiek dēvēts par Lapu mēnesi. Vai par Sējas mēnesi, saistībā ar šai laikā galvenajiem darāmajiem darbiem lauku sētā.
Šogad Saules-Mēness kalendārā Lapu mēneša sākums ir 28.aprīlī (pēc Gregora kalendāra). Tieši šai vakarā jaunais Mēness sirpītis, ja skaidrais debess jumols to ļaus, būs ieraugāms. Interesanti, ka pirmais vakars un brīdis, kad jauno Mēnesi ierauga, ir tikpat nozīmīgs, kā citas iezīmdienas Mēneša gaitā – kā piektvakari vai dažkārt devītas. Šai brīdī ir veicami labo domu, vēlmju un nepieciešamību piesaukšanas rituāli, kas līdzētu vēlamajam piepildīties, kas pašam darītājam dotu vairāk spēka, drosmes un pārliecības to, kas nepieciešams, paveikt. Daudzviet ticējumos sastopamas norādes par mēneša pirmo datumu kā svarīgu. Piemēram tas, ka 1.maijs vietumis tiek dēvēts par Lapu dienu (vai par Dzegužu dienu Lietuvā un senajos skandināvu ticējumos) ir norāde uz nozīmīgumu un arī uz to, ka runa drīzāk ir tieši par Saules-Mēness kalendāra Lapu mēneša pirmo dienu, kas iestājas tad, kad Mēnesis ieraugāms pie debesu juma. Mūsu tradīcijā par pirmo Mēness dienu uzskatāma diena (vakars), kad Mēness jau ir redzams. Šī diena bieži nes visa mēneša raksturojumu – gan laikapstākļu, gan citā ziņā. Jauno Mēnesi var ieraudzīt tikai vakarā pēc saules rieta, kas vēl reizi arī no šīs puses apliecina domu, cik nozīmīgs ir tieši vakars kā norāde par jaunas dienas, un līdzīgi, jauna Mēneša un jauna gada sākums vakarā. Jaunā mēness ieraudzīšanas ļoti nozīmīgais mirklis uzsvērts Srauberga Buramo vārdu krājumā atrastajās zintēs, kurās tiek piesaukta gan veselība, gan izdošanās darbos un vispārēja labklājība.
Ticējumi par Lapu mēneša pirmo dienu vēsta arī to, ka - ja tā ir silta un saulaina, tad mēneša beigas gaidāmas vēsas un lietainas, un arī visu vasaru būs vēss. Koki šai dienā ir īpaši jūtīgi un asiņo, tāpēc kokus šai dienā nedrīkst ne lauzt, ne cirst.
Citi ticējumi sakarā ar Lapu dienu vēsta, lūk ko: “Lapu dienā jaunas meitas gājušas uz avotu un mazgājušas muti, lai būtu skaistas un šķīstas. Avota ūdeni nesušas arī uz māju, to visu darījušas pēc saules rieta.” - tātad brīdī, kad jaunais Mēness ir redzams. Tirzā zin stāstīt, ka Lapu dienā lapiņām vajag būt vismaz tik lielām kā peļu austiņām, tad būs laba vasara, ja nav – slikta. Savukārt Sēlijas pusē Zasā pierakstīts ticējums, ka Lapu diena bijusi pavasarī un saukta arī par maizes dienu.
Lapu mēnesī ir vairākas ļoti nozīmīgas svētāmas dienas. Tā, pirmās savaites piektā, augošā Mēness laikā, svinam Ūsiņus. Tas būs 2.maija vakars, kad vīri un puiši dosies pirmajā šīpavasara pieguļā. Zirgi un paši būs laukā visu nakti, tālajās pļavās prom no mājas. Degs romantikas apdvestie pieguļnieku ugunskuri un skanēs rimtās un dažbrīd drastiskās pieguļnieku dziesmas. Visas vasaras svētības, veselības, ražības un auglības piesaukšanas labad tiks gatavots pantāgs. Tiks ziedots ugunij, senču un dabas gariem, lai zirgi būtu pasargāti – no vilkiem, uguns, neražas un citām neveiksmēm. Jo visi jau zin, ka Ūsiņos Dievs vilkiem mutes aizsien ciet uz visu vasaru un līdz vēlam rudenim. Bet cilvēkam tomēr pašam ar tai zirgu un spēka sargāšanā jāpiedaļās. Senie pagānu, dabas ticīgo dievi nav tie, kas cilvēka vietā vien visu izdara. Mums svarīga arī pašu līdzdalība.
Dieviņš kāpa kumeļā
Es kāpsliņus paturēju;
Man Dieviņis zemi deva
Par to kāpšļu turējumu.
Mums Dievam jāpalīdz un Dievs mums palīdzēs. Tā ir tā svarīgā sadarbība – cilvēks nevar bez Dieva un Dievs nevar bez cilvēka. Tad nu pirmā pieguļas nakts, Ūsiņu laiks ir tas kārtējais brīdis, kas šī saskaņošanās, tāds kā sadarbošanās līgums, tiek no jauna noslēgts. Cilvēkā pašā. Zirgu un arī Gaismas un radošā spēka dievība Ūsiņš būs tas, kurš gādās par katra vīra zirgu – viņam pašam labi zirgi un arī ļaudīm viņš liek ar labiem jāt. Protams, ka tas nenotiek tāpat vien. Te cilvēkam pašam arī ir savi zināmi darbi jādara, savas zināmas domas jādomā. Ziedošana ir viena no svarīgākajām darbībām, caur kuru vienošanos, vienotību, saskaņošanos panākt. Visikdienišķākās darbības svētku brīžos iegūst sakrālu un simbolisku saturu, jēgu un pamatu. Ūsiņu laikā kautais gailis un viņa asinis ir svētību dodošas un vērtīgākas par parastu pusdienu zupas gaili, Ūsiņu pantāgs ir kas vairāk par brokastu olu kulteni pannā.
Nav jau tā, ka Ūsiņos vīri un puiši ir vieni paši vien. Kādā tālā nomalē vai kalnā gavilē un rotā sievas un meitas. Jaunlapu koku zaros aizskan balsis kā ilgošanās, kā sapnis vai zīme. Vai nodoms, ka būs arī satikšanās...
Cilvēks, un ne tikai tas, kuram ir savi tīrumi, lauki, druvas un meži, bet arī ikkatrs radošs cilvēks, savu dzīvi salāgo ar dabas un kosmisko ritu – daba šai laikā nonāk pavasara pilnplaukumā, saule kāpj arvienu sparīgāk debesu kalnā augšup. Ūsiņu dēvē arī par Saules vedēju. Un arī bišu Dievu. Tieši Lapu mēneša vidū mūsu platuma grādos naktī pārstāj nodzist dienasgaisma. Ūsiņu bieži dēvē arī par Gaismas Dievu. Gaisma ir nozīmīga gan dabā, gan mūsu mentālajā un garīgajā pasaulē, izaugsmē, izziņā un visā mūsu dzīvē. Katrā mūsu izpausmes jomā – mūsu mentālajos un garīgajos laukos, mežos, tīrumos un bišu dravās.
Sievas un meitas savus svētkus svinēs vienu savaiti (9 dienas) vēlāk – Lapu mēneša pilnmēnesī (11.maijā) viņas modīsies pirms saullēkta, sanāks kopā savos Vasarassvētku rituālos. Ceps pantāgu – citādu, kā vīri, jo sievu pantāgā būs kādas citas garšas un krāsas klāt – kaut kas no sievišķās auglības simboliem un krāsām, arī no atmodušās sievišķības sakralitātes. Vasarssvētkos līdztekus jau minētajam pantāgam sievas cep Vasarassvētku maizi, iet īpašajā pirtiņā, ģērbjas koši, rotājas un dejo. Šai laikā notiek rituālā velēšanās. Kā viena no īpašajām rituālajām darbībām, iespējams, ir Dvieļu dejas izdejošana – kur pārī dejo nevis puisis ar meitu, bet vecāka sieva ar meitu un notiek rituālā dzīves pieredzes, gudrības un vieduma nodošana. Jo īpaši šī deja varētu būt nozīmīga tām meitām, kas liek galvā vainagus un ieiet gaidāmo precību laikā. Pētnieku vidū pastāv pieņēmums, ka Vasarassvētku laikā varētu būt notikusi meiteņu inciācija sieviešu kārtā. Par to liecina daudzās pavasara laika dziesmas, to saturs, kā arī rituālu apraksti. Meitenes darina dzeguzi no zāles, kuru iemetīs upē un atvadīsies no bezrūpīgās bērnības. Bet varbūt ne tikai meitas. Līdz ar dzeguzi upē var aizsūtīt uz viņsauli arī savas bēdas, likstas, neveiksmes.
Bez sievišķā pantāga, Vasarassvētku mielastā tiek likta baltā maize, ko, kā jau minēts līdzīgi kā pantāgu, šai laikā gatavo kopīgi visas svētku dalībnieces, tiek dzerts vīns vai alus.
Lai arī pilnmēness svētki ir cieši saistīti ar Lielās Mātes, Māras, izpausmēm, šķiet, ka šai laikā vairāk izceļas Liktens dieves Laimas klātbūtne, tiek izceltas laimības, veiksmes un izdošanās vēlmes. Sieviškās dzīves izdošanos zīlē, piesauc un daudzina dažādās rituālās darbībās, piemēram darinot amuletlellītes, kurās ieliek savas vēlmes un nepieciešamības. Zīlē notrauktajās bērza lapās. Šai laikā svētī pērļu un citas rotas un amuletus. Bērzs ir īpašais Vasarassvētku kociņš, kurš tiek apdziedāts, un kurā arī vēlmju lellītes un rotas rituāla laikā tiek saliktas. Bērzu meijām un zaru vītnēm rotā māju un citas dzīves telpas – pirti, kūti un lopus. Bērzs ir Pasaules koka līdzīnieks Vasarassvētku laikā.
Bērziņš aug
Trim lapām
Saules taka
Maliņā.
Vasarassvētku ticējumi vēsta, ka vakarā pēc saulrieta meitas iet uz avotu, nomazgā muti un iemet avotā vara vai sudraba naudiņu. Klusēdamas un atpakaļ neskatoties nāk mājās un uzreiz iet gulēt. Kurš naudiņu sapnī no avota izņems, tas būs īstais precinieks.
Pēc Vasarassvētkiem ir Urbāna diena. Ticējumi vēsta, ka Lapu mēneša otrās savaites dujdevītā, tātad, vēl pilnmēness laika ciklā. Tā ir iezīmīga kā Sējas laika noslēgums. Urbānā jāsēj auzas, burkāni un jāstāda gurķi. Tad tie labi izdodoties – gari lini, resni un gari burkāni un brangi gurķi. Urbāna dienā stāda ģeorģīnes (jeb jorģīnes, vai kā nu katrā apvidū šīs košās rudens puķes sauc). Citiem sējas darbiem un jo īpaši labībai, Urbāna diena pilnīgi nepiemērota. Dažviet var nojaust sakarību starp Urbāna un Simjūda dienu. Gada aplī tās atrodas pretī. Simjūds ir Veļu mēneša beigas (šogad tā būs 17.oktobrī) kā Veļu laika noslēgumu un pēdējos dienu, kad rituālos pateicas par ražu un mielo senčus. Silta un saulaina Urbāna diena sola auglīgu vasaru. Sējas laikam beidzoties svin Apsējības – vāra miežu putru ar cūkas asti, lai labībai izdodas brangas vārpas. Ticējumi vēsta, ka Urbāns atver vārtus vasarai. Un tos aizvērs Bērtulis (Silu mēneša pirmajā piektā)'.
Lapu mēneša pēdējā, disltošajā savaitē labi izdodas saulē balināt linu drēbes, - kreklus, palagus, dvieļus. Tad tās iegūst īpaši spožu baltumu.
Kaimiņzemē Lietuvā ir pazīstami līdzīgi svētki. Un līdzīgas paražas un ticējumi. Lapu mēnesi viņi gan sauc par Dzegužu mēnes un šāds senais nosaukums maijam ir bijis arī senskandināviem. Interesanta sakarība ar mūsu tradicionālajiem pieņēmumiem, ticējumiem un līdzībām ir saistībā ar dzeguzi. Kāpēc tieši šis savādais putns kas pats nebūvē ligzdu, bet olas iedēj citu putnu ligzdās, ir kļuvis par nozīmīgu simbolisku tēlu tālu aizprecētām sievām, kas reizēm tik pārvēršoties par dzeguzēm, drīkst apciemot tēva mājas. “Dzegužu” dziesmas tradicionāli drīkstot dziedāt tik tai laikā, kad dzeguze kūko, citā laikā nē.
Kūko augsti, dzeguzīte,
Laid balstiņu līdz zemei!
Augšā tevi Dieviņš dzird,
Zemē mani bālenīši.
Dzegužu mēneša sākumā lietuvieši, svin Jori, pirmā zaļuma svētkus. Vārds Jore nav saistībā ar latviskoto Jurģi, kā varbūt varētu domāt, bet cēlies no sena baltu cilmes darbības vārda “joreti”, kas nozīmē zaļot, zelt, plaukt, kuplot. Jores rituāli ir līdzīgi mūsu Ūsiņiem un Jurģiem. Arī šajos tiek daudzināti zirgi. Lietuvieši zin, ka pēc Jurģiem nokrīt pirmā rasa. Arī vairākās dziesmās viņi dzied – Jore, palaid rasu, svētī zemi. Ieskatoties dabā nav grūti pamanīt, ka tiešām, šai laikā parādās pirmā vakara un rīta rasa. Tā ir īstā zīme, ka Zemes māte ir pilnām pamodusies. Latvija dzirdēti ticējumi par t.s. Jegora dienu, kas svinēta 6.maijā, tātad, apuveni brīdī, kad saule savā ritējumā pusceļā no Pavasara Lielās dieas līdz Vasaras saulgriežu punktam. Jā Jegora dienas rasa dziedinot visas kaites. Un es domāju, ka stāsta jau patiesībā droši vien ir par Ūsinu dienas rasu (vai par pirmo pavasara rasu, kas svēta).
Savukārt mūsu Vasarassvētku līdzība lietuvju tradīcijā ir Mildas svētki, kas tiek svinēti ap 13.maiju, kad mūsu kalendāros ir Mildas vārds. Lietuvieši tos arī dēvē par Mildas svētkiem. Vairāk tie veltīti mīlestībai, pāru attiecībām, jo īpaši Mildas svētkus svin jaunieši. Meitenes rotājas vainagos. Nav grūti saskatīt līdzību ar mūsu auglības, veselības un laimes piesaukšanas rituāliem.
Tikpat daudz līdzīgā varam ieraudzīt arī senajos skandināvu un ķeltu pavasara laika svētkos – Beltainā un Valpurgas uguņos.
Kopumā Lapu mēnesis ir bagāts ar ļoti daudzām iezīmīgām, bet vēl īsti neatšifrētām un ar Mēness mēnesi nesalāgotām dienām, kas pārsvarā saistītas ar sēju. Dienas, kad stādāmi sīpoli, kartupeļi, rāceņi un kāposti, kad zirņi un pupas. Kad mieži, auzas un cita labība. Un, kad, tieši otrādi, - nē. Ir dienas, kad vērojama daba – saullēktu vai saulrietu krāsas, lai noteiktu, kāda paredzama vasara, kāds ražas laiks un kāda pati raža.
Tā kā – ejam dabā, ejam laukā, ejam tradīcijā! Izzinai, darbam un vērojumiem, slīdzinājumiem un pētīšanai neaptvermas darba lauks ir mums priekšā! Ar Dievpalīgu!
Katlakalnā, Sauliešu pilskalnā Vasarassvētku meistardarbnīca kopā ar folkloras kopu RĀMUPE notiks 11.maijā no plkst. 18.30. Par to vairāk šeit
Citi ticējumi sakarā ar Lapu dienu vēsta, lūk ko: “Lapu dienā jaunas meitas gājušas uz avotu un mazgājušas muti, lai būtu skaistas un šķīstas. Avota ūdeni nesušas arī uz māju, to visu darījušas pēc saules rieta.” - tātad brīdī, kad jaunais Mēness ir redzams. Tirzā zin stāstīt, ka Lapu dienā lapiņām vajag būt vismaz tik lielām kā peļu austiņām, tad būs laba vasara, ja nav – slikta. Savukārt Sēlijas pusē Zasā pierakstīts ticējums, ka Lapu diena bijusi pavasarī un saukta arī par maizes dienu.
Lapu mēnesī ir vairākas ļoti nozīmīgas svētāmas dienas. Tā, pirmās savaites piektā, augošā Mēness laikā, svinam Ūsiņus. Tas būs 2.maija vakars, kad vīri un puiši dosies pirmajā šīpavasara pieguļā. Zirgi un paši būs laukā visu nakti, tālajās pļavās prom no mājas. Degs romantikas apdvestie pieguļnieku ugunskuri un skanēs rimtās un dažbrīd drastiskās pieguļnieku dziesmas. Visas vasaras svētības, veselības, ražības un auglības piesaukšanas labad tiks gatavots pantāgs. Tiks ziedots ugunij, senču un dabas gariem, lai zirgi būtu pasargāti – no vilkiem, uguns, neražas un citām neveiksmēm. Jo visi jau zin, ka Ūsiņos Dievs vilkiem mutes aizsien ciet uz visu vasaru un līdz vēlam rudenim. Bet cilvēkam tomēr pašam ar tai zirgu un spēka sargāšanā jāpiedaļās. Senie pagānu, dabas ticīgo dievi nav tie, kas cilvēka vietā vien visu izdara. Mums svarīga arī pašu līdzdalība.
Es kāpsliņus paturēju;
Man Dieviņis zemi deva
Par to kāpšļu turējumu.
Mums Dievam jāpalīdz un Dievs mums palīdzēs. Tā ir tā svarīgā sadarbība – cilvēks nevar bez Dieva un Dievs nevar bez cilvēka. Tad nu pirmā pieguļas nakts, Ūsiņu laiks ir tas kārtējais brīdis, kas šī saskaņošanās, tāds kā sadarbošanās līgums, tiek no jauna noslēgts. Cilvēkā pašā. Zirgu un arī Gaismas un radošā spēka dievība Ūsiņš būs tas, kurš gādās par katra vīra zirgu – viņam pašam labi zirgi un arī ļaudīm viņš liek ar labiem jāt. Protams, ka tas nenotiek tāpat vien. Te cilvēkam pašam arī ir savi zināmi darbi jādara, savas zināmas domas jādomā. Ziedošana ir viena no svarīgākajām darbībām, caur kuru vienošanos, vienotību, saskaņošanos panākt. Visikdienišķākās darbības svētku brīžos iegūst sakrālu un simbolisku saturu, jēgu un pamatu. Ūsiņu laikā kautais gailis un viņa asinis ir svētību dodošas un vērtīgākas par parastu pusdienu zupas gaili, Ūsiņu pantāgs ir kas vairāk par brokastu olu kulteni pannā.
Nav jau tā, ka Ūsiņos vīri un puiši ir vieni paši vien. Kādā tālā nomalē vai kalnā gavilē un rotā sievas un meitas. Jaunlapu koku zaros aizskan balsis kā ilgošanās, kā sapnis vai zīme. Vai nodoms, ka būs arī satikšanās...
Cilvēks, un ne tikai tas, kuram ir savi tīrumi, lauki, druvas un meži, bet arī ikkatrs radošs cilvēks, savu dzīvi salāgo ar dabas un kosmisko ritu – daba šai laikā nonāk pavasara pilnplaukumā, saule kāpj arvienu sparīgāk debesu kalnā augšup. Ūsiņu dēvē arī par Saules vedēju. Un arī bišu Dievu. Tieši Lapu mēneša vidū mūsu platuma grādos naktī pārstāj nodzist dienasgaisma. Ūsiņu bieži dēvē arī par Gaismas Dievu. Gaisma ir nozīmīga gan dabā, gan mūsu mentālajā un garīgajā pasaulē, izaugsmē, izziņā un visā mūsu dzīvē. Katrā mūsu izpausmes jomā – mūsu mentālajos un garīgajos laukos, mežos, tīrumos un bišu dravās.
Bez sievišķā pantāga, Vasarassvētku mielastā tiek likta baltā maize, ko, kā jau minēts līdzīgi kā pantāgu, šai laikā gatavo kopīgi visas svētku dalībnieces, tiek dzerts vīns vai alus.
Lai arī pilnmēness svētki ir cieši saistīti ar Lielās Mātes, Māras, izpausmēm, šķiet, ka šai laikā vairāk izceļas Liktens dieves Laimas klātbūtne, tiek izceltas laimības, veiksmes un izdošanās vēlmes. Sieviškās dzīves izdošanos zīlē, piesauc un daudzina dažādās rituālās darbībās, piemēram darinot amuletlellītes, kurās ieliek savas vēlmes un nepieciešamības. Zīlē notrauktajās bērza lapās. Šai laikā svētī pērļu un citas rotas un amuletus. Bērzs ir īpašais Vasarassvētku kociņš, kurš tiek apdziedāts, un kurā arī vēlmju lellītes un rotas rituāla laikā tiek saliktas. Bērzu meijām un zaru vītnēm rotā māju un citas dzīves telpas – pirti, kūti un lopus. Bērzs ir Pasaules koka līdzīnieks Vasarassvētku laikā.
Trim lapām
Saules taka
Maliņā.
Vasarassvētku ticējumi vēsta, ka vakarā pēc saulrieta meitas iet uz avotu, nomazgā muti un iemet avotā vara vai sudraba naudiņu. Klusēdamas un atpakaļ neskatoties nāk mājās un uzreiz iet gulēt. Kurš naudiņu sapnī no avota izņems, tas būs īstais precinieks.
Pēc Vasarassvētkiem ir Urbāna diena. Ticējumi vēsta, ka Lapu mēneša otrās savaites dujdevītā, tātad, vēl pilnmēness laika ciklā. Tā ir iezīmīga kā Sējas laika noslēgums. Urbānā jāsēj auzas, burkāni un jāstāda gurķi. Tad tie labi izdodoties – gari lini, resni un gari burkāni un brangi gurķi. Urbāna dienā stāda ģeorģīnes (jeb jorģīnes, vai kā nu katrā apvidū šīs košās rudens puķes sauc). Citiem sējas darbiem un jo īpaši labībai, Urbāna diena pilnīgi nepiemērota. Dažviet var nojaust sakarību starp Urbāna un Simjūda dienu. Gada aplī tās atrodas pretī. Simjūds ir Veļu mēneša beigas (šogad tā būs 17.oktobrī) kā Veļu laika noslēgumu un pēdējos dienu, kad rituālos pateicas par ražu un mielo senčus. Silta un saulaina Urbāna diena sola auglīgu vasaru. Sējas laikam beidzoties svin Apsējības – vāra miežu putru ar cūkas asti, lai labībai izdodas brangas vārpas. Ticējumi vēsta, ka Urbāns atver vārtus vasarai. Un tos aizvērs Bērtulis (Silu mēneša pirmajā piektā)'.
Lapu mēneša pēdējā, disltošajā savaitē labi izdodas saulē balināt linu drēbes, - kreklus, palagus, dvieļus. Tad tās iegūst īpaši spožu baltumu.
Laid balstiņu līdz zemei!
Augšā tevi Dieviņš dzird,
Zemē mani bālenīši.
Dzegužu mēneša sākumā lietuvieši, svin Jori, pirmā zaļuma svētkus. Vārds Jore nav saistībā ar latviskoto Jurģi, kā varbūt varētu domāt, bet cēlies no sena baltu cilmes darbības vārda “joreti”, kas nozīmē zaļot, zelt, plaukt, kuplot. Jores rituāli ir līdzīgi mūsu Ūsiņiem un Jurģiem. Arī šajos tiek daudzināti zirgi. Lietuvieši zin, ka pēc Jurģiem nokrīt pirmā rasa. Arī vairākās dziesmās viņi dzied – Jore, palaid rasu, svētī zemi. Ieskatoties dabā nav grūti pamanīt, ka tiešām, šai laikā parādās pirmā vakara un rīta rasa. Tā ir īstā zīme, ka Zemes māte ir pilnām pamodusies. Latvija dzirdēti ticējumi par t.s. Jegora dienu, kas svinēta 6.maijā, tātad, apuveni brīdī, kad saule savā ritējumā pusceļā no Pavasara Lielās dieas līdz Vasaras saulgriežu punktam. Jā Jegora dienas rasa dziedinot visas kaites. Un es domāju, ka stāsta jau patiesībā droši vien ir par Ūsinu dienas rasu (vai par pirmo pavasara rasu, kas svēta).
Savukārt mūsu Vasarassvētku līdzība lietuvju tradīcijā ir Mildas svētki, kas tiek svinēti ap 13.maiju, kad mūsu kalendāros ir Mildas vārds. Lietuvieši tos arī dēvē par Mildas svētkiem. Vairāk tie veltīti mīlestībai, pāru attiecībām, jo īpaši Mildas svētkus svin jaunieši. Meitenes rotājas vainagos. Nav grūti saskatīt līdzību ar mūsu auglības, veselības un laimes piesaukšanas rituāliem.
Tikpat daudz līdzīgā varam ieraudzīt arī senajos skandināvu un ķeltu pavasara laika svētkos – Beltainā un Valpurgas uguņos.
Kopumā Lapu mēnesis ir bagāts ar ļoti daudzām iezīmīgām, bet vēl īsti neatšifrētām un ar Mēness mēnesi nesalāgotām dienām, kas pārsvarā saistītas ar sēju. Dienas, kad stādāmi sīpoli, kartupeļi, rāceņi un kāposti, kad zirņi un pupas. Kad mieži, auzas un cita labība. Un, kad, tieši otrādi, - nē. Ir dienas, kad vērojama daba – saullēktu vai saulrietu krāsas, lai noteiktu, kāda paredzama vasara, kāds ražas laiks un kāda pati raža.
Tā kā – ejam dabā, ejam laukā, ejam tradīcijā! Izzinai, darbam un vērojumiem, slīdzinājumiem un pētīšanai neaptvermas darba lauks ir mums priekšā! Ar Dievpalīgu!
Katlakalnā, Sauliešu pilskalnā Vasarassvētku meistardarbnīca kopā ar folkloras kopu RĀMUPE notiks 11.maijā no plkst. 18.30. Par to vairāk šeit
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru