Liepu mēneša atskārsmes. Pērkona diena

Caur līgotnēm un Jāņugunīm izbridis, Laiks ieplūst vasaras pilnbriedā. Briest rudzi griezes “briest-briest-briest” dziesmā klausīdamies, briest auzu skariņas un miežu vārpotnes. Stiprumā aug griķu, linu, zirņu un pupu lauki. Ziedēšanas prieku pārņem zaļošanas un sēklu gatavināšanas prieks.

Saules-Mēness laikskaites sistēmā 2017.gadā 26.jūnijā sākās Liepu mēnesis – vasaras laika ražas mēnesis un tas jo spraigi norit ne tikai vasaras pērkona negaisu, vēju un mākoņu vālu zīmēs, bet arī siena laika darbu, lauku un dobju ravēšanas, un, protams, arī pirmo ražas svētku gaidīšanas gaisotnē. Un tvīksmainā liepu ziedu, aveņu un melleņu smaržā arīdzan.
Liepu mēneša pirmo dienu (šogad 26.jūnijā) mēdz dēvēt par Liepu dienu. Kāda pirmā diena, tāds viss mēnesis. Ja tā lietaina un vējaina, arī visu Liepu mēnesi vairāk piedzīvosim lietainas dienas. Taču, - lietaina pirmā liepu mēneša diena paredz arī vēlu ziemas sākumu. Lietaina pirmā diena, un ja vēl lietaina arī Laidene, kas ir gada pirmā medus diena, tai gadā sola daudz baltā medus, bet, ja šī diena saulaina, būs vairāk zāļu medus. Šogad 26.jūlijā bija lietains un pavēss, Pērkona dienā vietumis lija - pēkšņi un brangām lāsēm... Skatīsimies, kādas atbilstības šim varēsim saskatīt... Par Liepu dienu bieži dēvē arī Laideni, kas svinama vēlāk (4 dienas pēc Pēteriem).

Liepu mēneša iezīmīgo dienu klāstā ļoti īpaša ir Pērkona diena (Pētera diena). Kalendāros mūsdienās ierakstīta kā Pētera diena 29.jūnijā. Tomēr Saules-Mēness salāgotajā kalendārā tā ir mainīga - Jāņu laika svētamo  9 dienu cikla noslēgums. Šogad 30.jūnijā. Ticējumi stāsta, ka Pētera dienā beidz līgot. Pērkona dienā tāpat saimniekam, dižākajam vīram, vai Pēterim liek galvā ozola vainagu. Meitām un sievām šai dienā piederas likt galvā vainagus no sarkanā āboliņa.

Kā Jāņos un jo īpaši Jāņa vakarā esam Jāņa bērni un esam kopā ar citiem Jāņa bērniem no šīs un citsaules zemēm. Tā Pēteros mūs sauc par Pēterbērniem. Un viss jau ir viens. Jāņos pats svarīgākais ir Dieva dēls Jānis un viņš ir arī Dievs pats, bet Pēteros, Pērkona dienā, visvairāk tiek apdziedāts un apcerēts tieši Pērkons. Šeit uz zemes Jāņos daudzinam Jāņa tēvu, kādu īpašo vietas vai telpas saimnieku, īpašo cilvēku. Tā Pēteros daudzinam un vainagojam Pēteri, kaut kādā mērā šī brīža Pērkona personifikāciju uz zemes.

Ticējumi vēsta, ka Pērkona dienā īpaši dziedātas pretskauģu dziesmas: acīmredzot tālab, ka ievākto ražu nosargāt no dažādiem pretspēkiem un arī no nelabvēlīgiem dabas apstākļiem ne vienmēr ir viegli. Tas prasa gan mūsu pašu spēku un attapību, gan arī labo dabas garu klātbūtni un sadarbību ar tiem. Manās sajūtās ir tā, ka pretskauģu dziesmām un dažādiem aizsardzības rituāliem līdzās jāliek tāda rakstura dziesmas un rituālās darbības, kas palīdz un veicina aktīvu un pārliecinošu sadarbību ar mūsos pašos un mūsu vidē un telpā mītošo senču gara spēku un ar dievišķiem spēkiem – Dievu, Laimu, Māru un, protams, arī ar pašu Pērkonu.

Savā būtībā Pērkons dabā šķiet skarbs. Kas gan ir cilvēka dzīve, ja pat pasaules koku Pērkons sašķaida gabalos tā, ka saulīte trejus gadus to lasa kopā un tik ceturtā gdiņā spēj uzņemt galotnīti. Cenšanās ar Pērkonu parunāties un to padaudzināt varbūt var izaicināt tādus spēkus, ko pašiem pēcāk grūti savaldīt. Varbūt tālab Pērkona daudzinājumi un Pērkona rituāli nav īpaši populāri. Un varbūt, ka labi vien ir, ka tā. Pērkons ir izaicinātājs un pārbaudītājs. Ne visus viņš pieņem un ne visi spēj ar viņu samierināties. Tomēr zināma bijība paliek it īpaši, ja gadījies ar zibeņojošu debesi palikt teju vienatnē lauka vidū, bet līdz mājām labs gabaliņš ejams. Pērkonā ir kaut kas no pēkšņuma. Pie gluži skaidrām vasaras debesīm reizēm ātri vien var savilkties negaisa mākoņi un izlīt veldzējošā lietū, ar zibeņu dzirkstelēm debesu kalējam mētājoties un spalgi veseri pret debesu ēzi atsitot.

Seni ticējumi brīdina, ka Pērkona dienā nedrīst strādāt – nevāc sienu, nemet to kaudzē, neved šķūnī. Tiem, kas Pērkonu dienu strādā, bet to negodā, Pērkons varot nodarīt kaitējumu. Vai joprojām? 21.gadsimtā? Nevar būt drošs. Ne jau velti senos ticējumos paustie brīdinājumi joprojām tiek atgādināti. Mēs Pērkonam kūrām uguni. Un dziedājām, kā jau teikts, - tās pašas Jāņu dziesmas. Un turējām mielastu. Pērkona dienas mielasta galdā liek vēl no Jāņiem neizdzerto alu un neapēsto sieru. Es domāju, ka Pērkonu daudzināt un apdziedāt var un vajag, gluži kā katru dievību. Sasiet Jāni un Pēteri vienā pavedienā – priekš mums un mūsu kosmosa to dara dziesmas. To dara mūsu vainagi, ziedojumi ugunij. Un mūsu domas un sarunas, piedzīvojumi ar Pērkonu, kas teju katram gadījušies un kuros gribas gremdēties un padalīties. Bet par to Jāņa sasaiti, kosmisko? Sasaiti ar Pērkonu - dziesmā dzied -

Jāņam sieva pazuduse,
Jāņa nakti līgojot;
Pēterdienu atradām
Papardīšu krūmiņā.

Un šīs ir tikai viens no variantiem. Dīvainas lietas notiek ar Jāņa sievu. Reizēm Jāņu nakti pazūd viņas sakta (saule), reizēm viņa pati. Reizēm to atrod nākamās dienas rītā (saulei uzlecot), reizēm tik Pēteros. Reizumis pat pieminēts, ka Pēters to vairs i neatdod. Reizēm atdošana nav nemaz pieminēta. Ej nu sazini, par ko stāsta šīs tautasdziesmas. Varbūt arī par pasaules pārradīšanu - Jāņu rītā vai pat tik Pēteros, Jāņu īstenākajā atsvētē, svētkos haosā nonākusī (pazudusī) pasaule, īsteni pārdzimst (atdzimst) tik pēc kāda laika posma. Jāņu laikā notikušais pasaules pārradīšanas stāsts izstāstīts arī stāstā par kannu, ko Jānis sasit un to lasa kopā un stīpo vai nu Dieva dēli, Māra, Saule pati vai tik Pēteris. Un arī puķēs, ko Jānis izkaisījis, bet Pēteris vāc kopā droši vien paslēpies īstenais simboliskais stāsts ir par to pašu pasaules pārradīšanu, kas bieži ir dabiska un vispārpieņemta parādība svētku rituālās darbībās izstāstīta un izspēlēta.

Kad laiks pārdzemdināts, saule pārradīta, tās vainadziņš pārkalts, laiks var ritēt tālāk. Pasaule augt atkal no jauna uz priekšu.

Pēc Pērkona dienas, pēc Pēteriem sākas īstenais siena vākšanas darbu un ogu laiks. Pēc šiem svarīgajiem darbiem un norisēm dabā Liepu mēnesi reizēm dēvē arī par Siena mēnesi. Vai reizēm un vietām arī par Ogu mēnesi.

Kad nu patiesi beidzas līgošanas un ziedēšanas laiks un sācies pilnam jau lapu un siena laiks, tā ir Laidene, ko dēvē arī par Bišu un/vai Liepu dienu.

Dižākās svētku dienas Liepu mēnesī ir Jēkabi un Annas. Saimnieku un Saimnieču dienas. Senākajā sabiedrībā – vienas no pirmajām Kāzu dienām, kad Jēkabu dienā jaunais saimnieks pārņēma saimniecības vadīšanu un Saimnieču dienā vea mājās saimniece. Annas vainagā jābūt tikai maizes augu ziediem vai vārpām. Bet par tām kādā turpmākā rakstā.