Veļu vakars Katlakalnā. No tālas senatnes

Divejādi Saule tek(a)

Tek kalnā(i), tek lejā;

Divejādis mans mūžiņis

Ar to vienu dvēselīti.

Veļu laiks, īpašais senču pieminēšanas laiks pamazām noslēdzas. Izrit, saritinās... Tas ir bijis, kā allaž, salīdzinoši kluss un rāms. Arī dabā pamazām iestājas dziļš miers. Graudi un koku lapas saslēpjas zemes dzīlēs.

Folkloras kopa RĀMUPE Katlakalnā Veļu vakaru šogad svētīja 1.novembra vakarā. Ar sarunām no tāliem laikiem. Vakara viešņa šai reizē bija vēsturniece Austra Engīzere, kura pētījusi Pļavniekkalna kapulauka vietā notikušo arheoloģisko izrakumu vērtības. Katlakalna-Pļavniekkalna kapulaukā arheoloģiskie izrakumi notikuši pasen, 1901. un 1928.gadā, kad daudzas arheoloģiskās izpētes metodes, ko izmanto mūsdienās, vēl nebija zināmas un izplatītas, tomēr tajos gūts bagātīgs rotu, jo īpaši saktu, darbarīku un arī nojaušamu apģērba daļu krājums. Visīpašākais atradums ir rota, kas šobrīd ir Latvijas Vēstures muzeja krājuma Latvijas 100-gades greznāko priekšmetu skaitā, ir stopa sakta – 5.-6.gs. radīta un nēsāta rota. Vienīgais tāds atradums Latvijā. Latvijas teritorijā tapusi sudraba rota ar zelta platējumu. Ir īpašas prasmes piemitušas meistariem, kas to pratuši izdarināt, jo šāds divu ļoti atšķirīgu metālu savienojums prasa ļoti speciālas zināšanas un prasmes.

Šī stopa sakta atrasta Pļavniekkalna kapulauka 1.kapā. Tajā guldīts vīrietis, kurm līdzi dotas vēl citas vērtīgas rotas un priekšmeti, kas vēsta par viņa augsto sociālo statusu vismaz vietējās kopienas ļaužu vidū. Un varbūt arī par vēl plašāku ietekmi.

Tālās senatnes pētīšana ir mazliet mistiska un noslēpumaina. Pat, ja tie ir akadēmiski pētījumi. Nekas jau nav īsti droši zināms un īsti droši pierādāms, secinājumi izdarīti vadoties pēc līdzības principiem.

Pļavniekkalna senatne ir arī citu noslēpumu apvīta. Pļavniekkalna apkaime ir viena no iespējamām senās Zemgales osta atrašanās vietām, kas bija svarīga aptuveni 12.-14.gadsimtā.

Tā kā – mums vēl daudz kas pētāms, nojaušams, atskāršams.

Kā katru gadu lielajos svētkos, arī šai Veļu vakarā, senči un vietas gari un sargi saņēma savu pelnījumu savā īpašajā vietā, un mēs ceram uz to, ka viņu klātbūtne veicinās vēstures pavedienu risināšanos un līdzēs mūs citos darbos.

Šīsreizes Veļu vakarā pēc tradicionālās Veļu putras baudīšanas tika arīdzan sparīgi minētas mīklas, - gan tādas, kuras uzreiz viegli zināmas un atminamas, gan arī tādas, kas ne tik viegli vedās rokās saviem atminējumiem. Tika Veļu laika rotaļas izietas un apcerīgās dziesmas izdziedātas – tās bedību dziesmas gan, jo precīzi Veļu laika dziesmas pierakstītas nav, bet mums likumsakarīgi šķiet bedību dziesmas šai laikā dziedāt, kas taču vedina prātu un sirdi uz apcerīgumu un dzīves divējādības atskārsmi. Uz zemes mūža laicīguma apjēgsmi.

Izspēlējām simboliskās rotaļas, kas arī nāk no senajiem mirušā vāķēšanas rituāliem un tikušas ietas mirušajam vadot pēdējo nakti mājās, viņa sargāšanas laikā – arī tās no bagātīgā bedību rituālu kopuma.

Ar un caur mūsu priekštečiem un ar mūsu domām, atmiņām par viņiem un viņiem – vecākiem, vecvecākiem, krustvecākiem... visiem tuvākā un tālākā laikmetā pirms mums dzīvojušiem tika šis vakars vadīts.

Kuplā pulkā sanākušās RĀMUPES kopas dalībnieku vidū sirsnīgi iekļāvās ciemos atnākušie un sabraukušie – gan no netālajiem, Baložiem, gan no mazliet tālākās braucamā ceļa ziņā, bet citādi tepat pāri Daugavai esošās Doles salas.

Arī salīdzinoši klusais Veļu laiks nav nekādā ziņā smaguma un bezcerības, pārmēru sēru un drūmuma pilns – nebūt nē. Tajā ir daudz prieka, līksmes un laimības sajūtas. Un daudz tuvības sajūtas, jo reti kuri gadskārtu godi cilvēku iekšējās dvēselīskās jūtas tik smalki savieno, kā Veļu laika

Un nu tuvojas Mārtiņi, ko svētīsim skaļāk, brašāk un trauksmaināk. Kad godam vadīts Veļu laiks, var posties sagaidīt, svētīt un dzīt Mārtiņu.

Veļu vakara fotostraume - šeit