Pavasaris – Lielā diena

Par mūsu kopīgi sagaidīto un svētīto Lielo dienu esam saņēmuši Ķeguma folkloras kopas vadītājas Daces Priedoliņas pārdomas, ar kurām labprāt dalāmies.

---------

Šogad astronomiskais pavasaris iestājās 21.martā. Tas ir zīmīgs mirklis, kā jau visi saules pagrieziena punkti. Pavasara vienādības – tā tagad mēdz teikt, kad dienas un nakts garums novienādojas. Kad pēc ilgās ziemas gaisma svin uzvaru pār tumsu, atnāk Lielā diena.

Liela diena, Liela diena,
Maza mana villainīt`.
Es apsedzu Lielo dienu
Ar mazo villainīt`.



Šo īpašo brīdi sagaidījām sešos no rīta Ķegumā pie Daugavas. Bijām prāvs pulciņš – folkloras kopa ,,Rāmupe’’ no Katlakalna, ,,Artava’’ no Ogres, Tomes ,,Graudi’’, visi pavasara sajūtu alkstošie un daži zinātkārie ar`. Personīgi piedzīvoju vienu no skaistākajiem Lielās dienas rītiem. Viennozīmīgi tāpēc, ka biju tam gatavojusies - gan meklējot īpašo svinēšanas vietu un nosakot Saules lēkta punktu, gan dziedot dziesmas un gatavojot veselības rīksti no deviņiem zariņiem, gan iepriekšējā vakarā krāsojot olas un šujot baltu lakatu. Saules lēktu sagaidījām, iekurot uguni un ziedojot graudus (svētībai un pateicībai), dziedot Saules dziesmas un ejot Saules apli.

Lec Saulīte, rītā agri,
Lec ar Dieva palīdziņ`
Ir` mums tava gaišumiņa
Vajadzēti vajadzēj`.

Rīta rāmums un svaigums deva īpašas sajūtas. Nebija iestudēta pasākuma scenārija. Dziesmas nāca tajā brīdī, kad tās piedzima. Vairāk runāja stabuļu un dūdu skaņas, acis, rokas un augumi. Pilnīgi pieļaujams, ka tas kādubrīd varēja šķist mulsinoši, ja neesi palaidis ,,prātu ganībās’’, un tas grib ievērtēt, salikt visu pa plauktiņiem un neļauj ,,dvēselei šūpoties’’. Katrs saules lēkts ir kā tikko piedzimis bērns, tīrs kā Dieva elpa. Tāpēc gan acs, gan auss, gan augums vēlas visu dabisko. Apēst sārtas dzērveņogas un uzdzert malku bērza sulas vai sarkanvīna. Redzēt Daugavas ūdens lāšu mirdzumu uz sejām, sajust rokās linu dvieļa raupjumu.

Skaistākās šūpoles – tās, kas turpat vītolā pašu vīru rokām iekārtas, sievu rokām plaukstošiem bērzu zariem un pūpoliem izpušķotas. Šūpošanās brīdī piedzimusi daina par šūpolēs iešūpoto. Dziesma Daugavai. Raibas oliņas – sitoties, smejoties, ripojoties. Olu, sniega un pavasara garša. Un skauģim mute ciet – ar sarkanu dzīparu trīs mezgliem aizsieta. Varbūt nosalušas kājas un rokas? Bet dvēselei gribas turpināt, tā lido pretī dienai un pavasarim. Meklē arī tu šīs izjūtas, ja sirdī jūti plaukstam ilgu puķi.