pirmdiena, 2016. gada 15. februāris

Nīcā godos

Kad miegainā un mākoņainā rītā no Ķekavas izbrauc cauri pus-Latvijai un nonāk Lejaskurzemē, tur var sastapt sauli. Ne tikai to sauli, kas mirdz debesīs spoža, bet arī to, kas zaigo un laistās nīcenieču greznajos sarkanajos brunčos, sudraba saktās un baltajās villainēs. Un jo īpaši to sauli, kas mirdz viņu acīs - mīļus viesus saņemot, dziesmas, skanīgās un tāliem laikiem cauri nestās, pārmantotās no paaudžu paaudzēm. Dziesmās, kas plašas un dziļas kā zilzaļā jūra, meži un lauki. Un debesis!

Katlakalna RĀMUPEI patiesi ir tas gods un iepriecinājums būt nīcenieču draugiem - kopš tās vasaras dienas pirms teju trim gadiem, kad viņas mums savus Garos saucienus mācīja. Tāpat kā mums bija tas gods viņas uzņemt un uzgavilēt viņām mūsu Rudenāju godos. Un vēl jo vairāk šoreiz, Nīcas Etnogrāfiskā ansambļa 95 darba gadu svinību reizē prieks un gods bija būt šeit, Nīcas Kultūras nama Baltajā zālē kopā ar citiem daudzināt tik viedās, sirsnības pilnās, dziesmu un dzīves pieredzes bagātās sievas. Prieks par Laines Zeiles apņēmību, sēlietei būdamai, iejusties kurzemnieču tiešumā, varbūt ārējā skarbumā. Un citus mācot, vispirms pašai iepazīt Kurzemes malas dziesmu krājumus un iedzīvoties ne tik vienkāršajā dziedāšanas manierē - tik raksturīgā Nīcai. Kā Laine pati sacījusi, dziesma un mūzika bija tā, kas viņu uz šejieni atvilkusi. Nu jau Laines sēliskumu nodot tik valoda, kas negrib izlokses nianses zaudēt. Un nevajg ar'. Sakņu tiesa taču lai paliek.

Bet godi paliek godi. Nīcas etnogrāfiskais ansamblis ir vecākais šāda veida ansamblis Latvijā. Vecāka mums neviena nav. Godu reizē ir vispirms jau pašiem no sirds jāizdziedas - sabraukušie jau to vēlas dzirdēt gan. Un jāizstāsta savi stāsti - laika un cilvēku stāsti. Mazumiņš no tā mums tika, bet visu jau nevar. Visa bagātība tik mirkli pa mirklim, lapiņu pa lapiņai šķirama un lūkojama. 

Viesu pulkā iepriecināja Nīcas folkloristu jaunās paaudzes spars - vārda un dziesmas skanīgums un deju soļa raitums. Jaunā paaudze aug un mācās un viņu te bija vismaz trejas reizes vairāk kā šobrīdz nīcenieču pašu. 

Mēs nebūt nebijām tālāk braukušie sveicēji - te bija arī Rikavas etnogrāfiskais ansamblis un Rīgas Saucējas. Un tad jau visi paši tuvākie - abas Rucavas kopas: Etnogrāfiskais ansamblis un Rucavas tradīciju kopa no Zvanītājiem, Otaņķu un Bārtas etnogrāfiskie ansambļi. Visus sveicējus te nemaz nevar atgādāt un pazīt, jo te bija gan rokdarbnieces, kas visas Nīcas kopas dziedātājas apdāvināja ar īpaši katrai adītiem cimdiem, gan citi vietējie pašdarbnieki un Domes vadība. Kā jau tādos godos pienākas.

Un goda mielasts, ar sadziedāšanu un pa kādam dancim. Un sarunas, sarunas, un smaidi. Un tik daudz prieka. Un šķiroties saņēmām kopbildi, kas mums nu goda vietā. Lai iedvesmojums tos Nīcas saucienus mācīties. Attālums jau nešķir. Tas vieno neredzamām stīgām, ja dziesmas vieno.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru