Lai arī teic, ka Jāņa vakars, nakts un diena tik viena - svētākā par visām, tomēr dzīvē jau sanāk mazliet vairāk. Saulgriežu, Jāņu ielīgošanas un izlīgošanas laiks allaž ir bijis gana ilgs. Jau senatnē ielīgot sāka jau krietnas divas nedēļas pirms Jāņiem un Jāņu svētīšanas tā īsteni beidzās Pēteros. Tad nu Katlakalna folkloras kopai RĀMUPE arī atbilstoši tradīcijai Jāņu laiks šogad ir izvērsies gana skanīgs, sabiedrisks un darbīgs.
Šai gadā pirmās ielīgošanas dvesmas parādījās jau Novadu dienās. Tās rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs sadarbībā ar Latvijas Folkloras biedrību un tā ir pamazām atjaunota un atgūta tradīcija – kopus sabrauc visu Latvijas novadu folkloras kopas un triju dienu garumā gan rāda savas prasmes, gan klausās un atbalsta viena otras sniegumu. Tradīcijas un arī Novadu dienu īpašā vieta ir Brīvdabas muzejs, jo kur gan citur senās dziesmas un stāsti var izskanēt patiesāk un tīrāk, ja ne šeit – seno māju pagalmos, priežu koku paēnā Juglas ezera krastā. RĀMUPES dalības diena bija 14.jūnijā, kur līdz ar citām Zemgales kopām pieskandējām un piedejojām Zemgales sētu un lietus un negaisa svētīti, daļu no savas Kāzu apdziedāšanas programmas rādījām uz Rietumu skatuves. Tikai daļu tādēļ, ka lietus labad visu kopu dziedamās programmas bija saīsinātas līdz minimumam – bet tā jau tas mēdz būt, kad arī pērkons un lietus grib svētkos piedalīties, tad ļaudīm nākas ar to rēķināties, arī viņos ieklausīties un viņu devumu baudīt.
Lai cik priekpilni piedalāmies tradicionālās norisēs citviet – mūsu īpašais prieks, gandarījums un svētība, ko varam dot un saņemt, ir mājās – Katlakalnā, mūsu svētvietā – Sauliešu pilskalnā. Svētdienas, 15.jūnija pievakarē pulcējāmies tur – iedegt Jāņuguni, stāstīt par Jāņu laika daudzveidīgajām rituālajām norisēm, dziedāt un baudīt. Sauliešu kalns mūs kā vienmēr saņem priecīgs, laipns, atvērts, gaišs. Pateicoties saimniekiem Daigai un Arturam Dinsbergiem arī izpļauts un sakopts. Tikām daudzinājuši un Jāņu zālēm svētījuši Jānu māti un Jāņus pašus, kas šai reizē bija pulkā nākuši. Un mūsu dižā Jāņu māte, Aija Vitmane pati bija tik pelnījusi to daudzināšanu – gan par gada devumiņu mūsu visu un Katlakalna kultūrdzīves labad, gan par šai reizē sieto gardumgardo Jāņu sieru, kuŗam pienu tika dāsnie Pulkārtnes puses zemnieku saimbiecības ļaudis gādājuši. Šai reizē Katlakalna ielīgošanas meistarklašu dalībnieki varēja uzzināt, kā veidojami un liekami Jāņa vārti, kā darināms un laižams no kalna ugunsrats.
19.jūnijs mums bija pat divkāršu
pasākumu bagāts Vispirms Jāņu noskaņu nesām Māras centrā
tuvajā Pārdaugavā, gluži blakus Māras ezeram – gan mazie, gan
lielākie Māras centra iemītnieki mūs bija sirsnīgi gaidījuši –
gan savu namu svētkiem posuši, gan paši vainagiem rotājušies,
gan gardu mielastu sarūpējuši. Un arī itin čakli tika rotaļās
piedalījušies, mūsu dziedāšanu klausījušies un līdzi
dziedājuši.
Ikgadējs pirmsjāņu pasākums ir
Ielīgošanas Bastejkalna, ka Rīgā skaistu svētku ieskaņas
notikumu radīt satiekas vairākas Rīgas un dažas novadu kopas. Arī
Katlakalna RĀMUPE jau piekto gadu ir šo svētku dalībniece. Kā ik
gadu bija vainagu pīšana un Jāņu pušķu darināšana, siera
siešana, kuŗā šogad ar “zilu brīnumu”, melleņu aizdarītu
sieru, izcēlās kopa VILKAČI. Bija gan Dandaru, gan Rīgas Danču
kluba savīkštie un spēlētie danči. Bija vīru un sievu apdejota
pūdele. Un tik romantiskās uguns liesmiņas Rīgas kanālā. Un
liepu ziedu smarža kā visu svētku vainagojums. Rīgas liepas mēdz
uzziedēt un iesmaržot agrāk kā citas.
21.jūnija pievakarēt RĀMUPES ļaudis devās svētīt gada īsāko nakti kopā ar Jelgavas puses domubiedriem. Viesojāmies draugu sētā Brankās, kur kopā darinājām un radījām Saulgriežu svētkus Vispirms Jāņu zāles pušķiem, vainagiem un ugusnkura rotām īstenās, košuma pilnās pļavās lasījām, kur pavadījām sauli un viņas rieta gaismā Jāņa vārtos iekārtā vainagā dedzām guni, no tās iededzinājām pūdeli, sagaidījām zemē nokritušo uguns liesmu un no tās sakūrām Jāņuguni. Tā nu dega visai īsās nakts pustumsai cauri. Ozola un Jāņu daudzināšana, Jāņu nakts mielasts, dziedāšana, rotaļas priecēja mūsu garu, vieliskos augumus un dvēseles dziedāja tiem līdzi. Pusnaktī no tumsas uz gaismu iededzām sargajošo uguns apli, no kalna viras lejup laidām uguns bumbu – saules līdzinieci un mazajā Iecavas upītē uguns plostiņu laidām.... - tas atkal uz rudeni, uz dienu raukšanos īsumā. Rītausma nāca, mākoņu klājumam pamazām aizsedzot ziemeļaustrumu, saules lēkta pamali, bet mazu saules gabaliņu, spožo blāzmojumu tomēr satvērām.
Kad ielīgošanas skurbumam cauri izlīgots, kad Saulgriežu nakts brīnums piedzīvots, tad varētu arī rimties līgot, bet sanāca, ka arī 23.jūnijā, kalendārajā Jāņu vakarā vēl sabraucām Pulkārtnē, kur mūs līgot talkā sauca Raimonds, - ne tikai Ķekavas vīru kora dziedātājs, bet arī pulkārtnietis, pagasta vēstures aizrauts un vietējo kultūras dzīvi radošs cilvēks. Nonācām vietā, kuru savulaik iekopis mūsu novadnieks Alfrēds Dziļums, kur bijusi estrāde ar skatītāju vietām dabiskā nokalnē un svētīti Jāņi. Dedzām augstu Jāņuguni arī, sagaidījām pulku sieru kārus Jāņa bērnus no kaimiņsētas, tikām arī dziedājuši un daudz Raimonda un vina dzīvesbiedress stāstos klausījušies par Pulkārtnes seno nosaukumu, par vēsturi, kultūras norisēm un nākotnes sapņem un iecerēm.
Jāņu nedēļas noslēgums esot Pēterdienā, 29.jūnijā. Tā arī mums šogad bija. Lai arī Pēterdienā lija kā pa Jāņiem, vai kā pa Pēteriem, un lai arī lietus Pēteros solot lietainu laiku līdz pat Annām, tomēr mums tā Pēterdiena izrādījās gaiša un priekpilna. Bijām savas kopas dalībnieces Lindas sētā aicināti kopīgi Pēterus daudzināt. Kā nekā viņai saimē šobrīd divi diži Pēteri mīt. Tā kā Linda ir gan Pētera māte, gan Pētera sieva, tad arī šo svētku svētīšana šai saimē ir gluži likumsakarīga. Diena bija gaŗa un bagātīga. Dainu meditācijas praktiķe, izsmalcināti sirsnīgā un jaukā Inga Karpiča mūs ieveda dziļā un vieglā iekšpasaulē. Nav īsteni zināms, vai ozols vairāk Jāņa vai Pētera koks, bet svarīgs viņš ir. Ozols sētā ir svētība, jo īpaši, ja pats ieaudzis, un tad daudzinājām ozoliņu, ko Linda “ganīdama atradusi” un nu lolo sirsnīgi. Pēterdienā esot daudz jādejo un jālīksmo. Mēs arī daudz dziedājām dziesmas no sava RĀMUPES dziesmu pūra, bet par līksmiem dančiem un to iemācīšanu gādāja Rīgas Danču kluba Putniņu Valdis ar savām danču meitenēm. Tā nu ir – kad līksmi, kad siltas sirdis, tad i lietus netraucē. Un mēs tomēr ceram, ka neskatoties uz visām skumjajām prognozēm, arī saule iespīdēs kādā mirklī līdz Annām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru