ceturtdiena, 2015. gada 19. februāris

Masku Tradīciju festivāls Vecumniekos. Atskaņas

Gunta Saule

Kā izstāstīt TĀDU dzīvības pilnu, elpojošu, dziedošu, čīgojošu, lēkājošu, dancojošu, smejošu BŪTNI, kas teju vai trejas diennaktis bija pārņēmis Vecmnieku novadu? Pat ja paši tur esam bijuši, pat ja paši esam bijuši klāt tās Būtnes uzradīšanā un piedzimšanā, ja esam bijuši viņas rokas, kājas, balsis, sirdis, dvēseles, elpas, smaržas... pat, ja paši esam viņas dzīvība? Kā izstāstīt Notikumu, kuŗš reizi noticis, nepāriet. Ikgadu februāra vidū šī Būtne pamostas kā no kāda gadu ilguša miega, kā no gadu ilguša sapņa, lai tad vairāk kā 48 stundas ietu, veltos, ripinātos no kalna kalnā. Kā to izstāstīt tiem, kas te nav bijuši? Tas ir kā izstāstīt Saules atspīdumu Mēness apaļumā, Lielā lāča kustēšanos debesu jumā un rudzu grauda sapņošanu sniega cepures un zemes melnuma paslēpenēs.

Un tomēr – kas gan ir tā noslēpumainā, neaprakstāmā un neizstāstāmā Būtne, kas atmostas reizi gadā uz pāris-trim diennaktīm? Būtne, kas tuvos rados un draugos ar Meteni, zināmā mērā pat ir Meteņa vedējs? Vai tā Būtne ir viņa vai viņš? Vai viņai ir beigas un sākums? Laikam jau mazliet ir gan beigas, gan sākums, tā ir gan viņa, gan viņš, gan arī mazliet nebeidzama viņa/viņš ir. Tas ir Starptautiskais Masku tradīcijas festivāls, kas kopš sešpadsmit gadiem katru gadu februārī mozdamies pamodina zemi, Latviju. Un jo īpaši to vietu, kur nu tai gadā izlēmis apmesties un pamodina tos ļaudis, kas šo Telpu un šo Būtni izlēmuši veidot un piepildīt. Tie ir svētki un notikums, kuŗš veido cilvēkus un tie ir cilvēki, kuŗi veido un rada šo notikumu.

XVI Starptautiskais masku tradīciju festivāls šogad mājvietu bija radis Vecumnieku novadā. Jau teju kopš janvāra vidus šīgada festivāla mājinieki, Bārbeles folkloras kopas ļaudis Iritas Vimbas vadībā to sāka ieskandināt, daudzviet Vecumieku novada pagastu centros rīkodami maskošanās darbnīcas ar stāstījumiem par masku gatavošanu un maskošanās tradīciju, ar Meteņu laika rotaļām, dziesmām un darbošanos. Atskaņas šīm darbnīcām bija labi redzamas, jo festivāla laikā gan Vecumnieku Mūzikas un mākslas skolā, gan Tautas namā varējām skatīt skolēnu darināto mākslas darbu un masku izstādi. Darbi un maskas šurp bija ceļojuši no daudzām Vecumnieku novada vietām. Un vairākos darbos bija redzama laba izpratne par tradicionālajām maskām. Pats festivāls tika atklāts piektdienas, 13.februāra pievakarē ar Masku izstādes atklāšanu un masku un maskošanās tēmai veltītu koncertu “Maskas nāk!” Vecumnieku Tautas namā. Līdztekus novada amatiermākslas kolektīvu sniegumam te sanākušajiem bija iespēja skatīt festivāla viesu, lietuviešu masku grupas izrādīšanos.

Un tad nu, kā pamodināts, divas pilnas diennaktis festivāls dzīvoja Vecumnieku novadā. Čigāni, ķekatas, budēļi, vecīši, Sāmsalas ķekatnieki un Ziemeļu buki no dažādām vietām Latvijā – Tārgales, Rīgas, Remtes, Katlakalna, Saulkrastiem, Olaines, Tomes, Bārbeles, Rēzeknes, Mazzalves un Vidrižiem, Užgavēņa maskotie ļaudis no Lietuvas puses Kupišķos dzīvojošās folkloras kopas KUPKEMIS svētību, auglību un veselību nesdami pārstaigāja lauku sētas Skaistkalnē, Vallē, Kurmenē, Bārbelē, Stelpē, Misā un pašos Vecumniekos, protams, arīdzan. It visi tika sirsnīgi gaidīti, dāsni pacienāti. Mājinieki aktīvi iesaistījās maskoto izaicinājumos – dziedāja, dancoja, smējās, piedalījās rotaļās, stāstīja par saviem labiem veikumiem. Šo ļaužu darbīgums bija labi redzams ik uz soļa.

Sestdienas vakara masku izrādē skatītāji un dalībnieki spēja baudīt un iejusties visas gada tumšā laika maskoto vēstījumos - tāds kā sapņojums cauri tumšajam laikam tas bija. Maskas ienākot “spēles laukumā”, kas šai reizē bija Vecumnieku tautas nama skatuve, kas pārtapusi Kāzu svinību namā. Te nu maskotās grupas varēja izpausties savus vēstījumus salīdzsvarojot ar “jaunā pāra” un kāzu viesu nodarbināšanu, izklaidēšanu un ritualizēšanu. Noslēgumā – vakara-nakts mijā spraigu dancošanu bija sarūpējuši dancotāji un spēlmaņi no Rīgas Danču kluba un muzicēt ar prieku pievienojās arī citi, - gan paši bārbelieši, gan Rēzeknes Vīteru muzikanti, gan Skandinieki, gan vēl citi muzicēšanā aizrautie un par muzikantiem jūtošies.

Katrā Masku tradīcijas festivālā mēs varam arī daudz ko uzzināt. Festivāla pievienotā izziņas vērtība ir Masku konference. Šai gadā ar savam novadam raksturīgajiem Užgavēņa masku tēliem iepazīstināja Kupišķu kopas KUPKEMIS vadītāja Alma Pustovaitiene. Par savām vietējām, meri tautas somugru mītiskajos priekšstatos balstītajām, “kazas kājas” rituālajām darbībām vēstīja Pievolgas Meža kopienas pārstāvis, arī ikgadējs festivāla viesis Andrejs Dorožkins. Liene Vēsmiņa no Transpersonālās psiholoģijas asociācijas runāja par maskošanās saistību ar izmainītiem apziņas stāvokļiem. Pētniece Aīda Rancāne ar nelielu ieskici deva iedvesmojumu tuvoties vienam no atsevišķajiem masku tēliem Sietiņam, skardama tā nozīmi gan debesīs, gan uz zemes. Sietiņš ir viens no dainās gana daudz aprakstītiem un sastopamiem tēliem, zīmēm, simboliem. Ieskatu Zemgales maskošanās tradīcijās sniedza Bārbeles kopas vadītāja Irita Vimba. Ar savu vēstījumu par šīgada Masku tradīciju festivāla refleksijām uzstājās folkloras, tai skaitā maskošanās tradīcijas pētnieks Arūnas Vaicekauskas no Kauņas, arī festivāla ilggadējs draugs un domubiedrs. Arūnas pauda nopietnu rūpi par tradīcijas ”tīrību” un “robežām”, kuŗas maskoto grupa, izrādīšanās laikā savu vēsti nesot, varētu vai nevarētu, drīkstētu vai nedrīkstētu pārkāpt. Jo īpaši rēķinoties ar gadījumiem, kad tradīcijas popularizēšanas nolūkos, vēstījums iziet ārpus to savējo loka, kuŗi “robežas” pazīst. Tāpat arī festivāla rīkotāji un arī Masku grupu vērtētāji Andris Kapusts un Aīda Rancāne sniedza savu īsu festivāla norises vērtējumu.

Masku tradīciju festivāls ikreiz beidzas ar Masku grupu gājienu. Arī šogad, kad maskotie no Vecumnieku Tautas nama devās uz Jaunā ezera piekrasti, kur festivāla noslēgums līgani pārauga Meteņu svētīšanā. Te bija gan tradicionālās lielīšanās starp rīdziniekiem budēli un miežvilku, starp ķekatu no Rīgas un grozu no Rēzeknes, starp Vecumnieku pārstāvi un rīkotāju pārstāvi. Arī vīru un sievu savstarpēja spēkošanās. Un, protams, ka uzvarēja diena. Tika iedegts Meteņu uguns, lai sasildītu zemi un pietuvinātu pavasara atnākšanu, no piekalnītes ripināta salmu uguns bumba. Meteņbērni dabūja Meteņa mīzienu - konfektes, spožās Meteņa pogas un arī sniegu aiz apkaklēm. Šai pasaules centrā atsveicinājāmies ar dziesmām, dančiem, gudriem, mīļiem vārdiem, apskāvieniem, pateicībām – rīkotājiem, dalībniekiem. Ar kopīgo Meteņa putru, tepat uz ugunskura gatavotu. Metenis nosvētīts – ar spožu sauli, paskarbu vēju, ar laimes un pilnības sajūtu sirdī. Ar prieku par pavasari, kas tepat jau miedz ar aci...

Atgriešanās. Masku festivāls lēnām iemieg, lai atmostos atkal citugad, citā novadā, pie ļaudīm, kas gribēs un vēlēsies viņu atkal modināt...

P.S.: Arī mēs, Katlakalna folkloras kopas RĀMUPE Vecīši tur bijām, visam Vecumnieku novadam svētību, auglību un veselību nesām, citu nesumu un vedumu baudījām, paši stiprinājāmies.

Sestdienas kopskats, kā to redzēja Agris Priedītis, redzams šeit

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru