pirmdiena, 2015. gada 2. februāris

Sveču diena - Ziemas Māra

Senatnē katrā gada laikā, svētkos, godos, darba un atpūtas brīžos bija savas dziesmas, rotaļas, paražas un savi ēdieni. Un senie pierakstītie ticējumi vēsta arī to, ka zīmīgo dienu gadā ir bijis vairāk, ne tikai astoņi lielie gadskārtu svētki vien, bet arī mazāki, bet tāpēc ne mazāk nozīmīgi. Mūsdienās pamazām tiecamies šos senos ticējumus nest gaismā, svēkus svētīt un piedzīvot atkal no jauna.

Viena no tādām dienām, kuŗu mācāmies atgūt ir SVEČU DIENA. Katru gadu to esam savā Katlakalna RĀMUPEs kopā, lielākā vai mazākā pulkā svinējuši un iezīmējuši. Arī šogad. Uz kopīgu Sveču dienas vakarēšanu aicinām sestdien, 7.februārā vakarā. Vairāk par to šeit

Sveču diena ir viena no gada ziemas laikā svinamajām iezīmdienām. Tie nav lieli svētki, tomēr ar dažādām rituālām darbībām iezīmēti gada ritumā. Mūsdienu kalendāri vēsta, ka Sveču diena ir 2.februārī, bet tālākā senatnē tā varēja būt gan kāds piektvakars pirms Meteņiem vai varbūt otrais jaunmēness vai pilnmēness pēc Ziemassvētkiem . Vai varbūt vēl kā citādi noteica senie jūtīgie ļaudis sveču liešanai piemērotāko laiku.

Jā, Sveču diena tālab, ka tajā jālej sveces, lai gaiši degtu. Senos laikos sveces visbiežāk lēja no aitu taukiem vai vaska. Vispirms sagrieza bomeles jeb daktis - kokvilnas diegus sveces garumā un tos mērcēja kausētos taukos vai kausētā vaskā tik daudz reižu,- mērcēja un nožāvēja, mērcēja un nožāveja - kamēr svece ir pietiekoši resna. Tad svece ir gatava.

Senajos laikos gada tumšajā laikā apgaismošanas ierīces bija ļoti pieticīgas. Daudzi darbi tumšajā rudenī un ziemā noritēja pustumsā. Rijas apgaismoja uguns tās krāsns bedrē, bet piedarbos bijuši ierīkoti īpaši akmens mūra ceplīši, uz kuŗiem kūra nelielu uguni un dedzināja smalku sveķu malciņu. Ar laiku radās ideja par sveču liešanu un istabās skalu gaismu nomainīja sveces. Protams, - tad, kad bija jau sāktas darināt sveces, bija nepieciešami arī svečturi. Senākos svečturus arheologi atraduši Mežotnes un Talsu pilskalnos. Pie kam Talsu pilskalna svečturis pēc arheologu domām varētu būt atradies telpā, kuru uzskata par dziednīcu.

Svētkiem sveces lēja resnākas, lai tās ilgāk degtu. Arī lukturi, kuros tās nostiprināja, bija greznāki par ikdienā lietotajiem. Tie bija tā sauktie goda lukturi - kroņlukturi, kāzās, krustabās, citos godos un svētkos. 

Godā sēd man' māsiņa, 
Godā deg uguntiņš. 
Bitīt nes vaska sveci, 
Zelta grieztu lukturiņ.

Katru svētku - lielāku vai mazāku - svētīšana vai iezīmēšana ar noteiktām rituālām darbībām bija nozīmīga tālākā saimes labklājības nodrošināšanā. Lai gads būtu labs un ražīgs un pats cilvēks vesels un skaists - Sveču dienā jāēd cūkas gaļa, jādzer alus, jāsmejas, jādzied un jālīksmojas. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi. 

Bet galvenais šai dienā tomēr ir sveču liešana. Sveču dienā darinātās sveces degot gaiši un taupīgi. Ja sveču lējējs dusmojas, tad sveces tumši deg un sprakšķ. Ticējums tā arī saka: Kad sveces lej un pirmo sveci aizdedzina, tad, lai gaiši degtu, jāsmejas, vai grib, vai ne. 

Kā jau jebkuŗās citas zīmīgās dienās, arī Sveču dienā tika vēroti laikapstākļi, tā bija svarīga gan tālākas ziemas, gan vasaras laika, gan ražas pareģošanā.

Lai arī šķiet, ka daudzi Sveču dienas paradumi mūsdienu cilvēkam nenoder, tomēr ne par visiem tā gluži varam teikt. Ir ne tikai mistiski ieteikumi, bet arīdzan lietišķi padomi par to, kas Sveču dienā darāms vai nedarāms, lai iegūtu vai saglabātu kādu labumu. Daudzi Sveču dienas ticējumi ir saistīti ar dārzeņu ražu, to pasargāšanu pret kurmjiem un dunduru atvairīšanu. Ja saimniecēm un saimniekiem pietiek drosmes un ir laiks, tad Sveču dienā vajadzētu salūkot ragavas un laisties lejā no kalna, tad vasarā augs labi kāposti, savukārt saimnieks tādējādi gādās par linu garumu, bet bērni - par kāļu apaļumu. Pirms doties vizināties, pusdienreizē jāieturas ar biezputru, tad augs balti un cieti kāposti. No pašu kāpostu ēšanas gan šinī dienā jāatsakās, jo tad tiem aug garas un tievas galviņas kā sveces. Ja nevēlaties kurmja rakumus savos tīrumos, Sveču dienā iesaka no meža pārnest pīlādža rungu ar resgali pa priekšu un nolikt to drošā vietā. Bet pavasarī ar šo rungu iebadiet kurmju rakumos. Lai vasarā arī govis pasargātu no dunduru uzbrukuma, Sveču dienā tās iesaka nomazgāt ar sniegu.

Sveču diena īpaša ir arī draviniekiem. Vērojot laikapstākļus, var noteikt, kā tad bites jutīsies vasarā. Biteniekiem patikušas sniegotas, apmākušās dienas, jo tādas Sveču dienas solot bagātu spietošanu un labu saimju vairošanos. Stāsta, ka daudz medus varot pieburt, ja Sveču dienā dedzina āboliņu un ar to dūmiem kūpina bišu stropus.

Ja draveniekiem saulains laiks Sveču dienā nav licies tīkams, tad citiem tas toties solot labu siena laiku. Saulaina un skaidra Sveču diena nesīšot arī vēl daudz sniega līdz īstenajai pavasara atnākšanai. Un arī labu rudzu ziedēšanas laiku sola tāda Sveču diena, kuŗā kaut uz īsu brītiņu uzspīd saule. Silts laiks Sveču dienā vēsta siltu pavasari, bet, ja Sveču dienā salst, tad siltums iestāsies tik ap Ūsiņiem.

Kroņvircavā stāsta, ka Sveču dienas vakarā nedrīkst uguni dedzināt, jo ja to rudzi ierauga, tad tie vairs lāga neaugot. Tiem, kam kūtiņa aitas, bet tuvumā mežs un vilki, vecpiebaldzēni iesaka Sveču dienā darināt vīzes – tas vilkam acis aizdarīšot un viņš tad neredzēšot aitu ķert.

Tad nu kopumā sanāk tā, ka lai gads būtu labs, Sveču dienā jābūt mazliet saulei, mazliet sniega pikām no debess jānokrīt, mazliet palāsēm no jumta malas jānopil. Un pašiem jālīksmo, jādzied un jādarina sveces.

3 komentāri:

  1. Īstenībā šitā visu gadskārtu un svētku dienu skaidrošana ar "labklājības nodrošināšanu" ir ļoti jauna tradīcija radusies kaut kur 20. gadsimtā. Agrak ļaudis materiālā pasaule tik ļoti nesatrauca, materiālajai labklājībai netika upurēts viss, tai skaita arī svētākais. Cilvēki mācēja dzīvot pieticīgi un bija laimīgaki nekā tagad, jo nebija aizmirsuši to, kas ir svēts. "Svinama diena", "svētku diena" nāk no vārda "svēts", tās ir ļoti īpašas dienas un reizes, kad atveras augstākie plāni, cilvēki iegūst vienotību ar augstakiem spēkiem, iegūst apskaidrību un arī paši kļūst par Dieva dēliem un meitām. Šajās dienās izšķiras katra cilveka ka arī tautas likteņi un tieši tamdēļ arī mošķi aktivizējas. Un te kļust saprotams kamdēļ svecēm ir tik liela nozīme, svece aizsargā un pasargā gan cilvēkus, gan māju, ir īpaši noteikumi kur, kā un kādā veidā un kādas sveces ir pareizi lietojamas, lai visas lietas iespējami labi notiktu. Diemžēl mūsdienās mošķi ir pārņēmuši cilvēku prātus, cilvēku prāti ir aizmigloti un justspēja ir notrulināta, tamdēļ arī viņi vairs nesaskata svētku - šo svēto dienu nozīmi. Svēto dienu nu jau svinēšana (ne vairs svētīšana) ir tīši nobīdīta nepareizos datumos, kad debesu lūkas ir ciet un svētisna vairs svetību nenes. Un tas ļauj mošķiem cilvekus vest tajā virzienā - kā viņi to vēlas, jo cilvēki ir palikuši bez acu, bez ausu, bez savas skaidras sapratnes un bez aizsardzības, tamdēļ arī ir viegli vadāmi un tas ari ir galvenais iemesls, kamdēļ pasaulē pašlaik strauji pieaug iznīcības spēks visos iespējamos virzienos. Cilvēki pašlaik strauji iznīcina ne vien cits citu un paši sevi gan karojot, gan saindējot savu pārtiku un savu zemi, gan savas domas, gan pārvēršot sevi par vergiem, bet arī sagandējot visu pārējo dzīvo, tai skaitā arī visu planētu Zemi.

    Ir laiks mosties un atgūt savu spēku, ļoti uzmanīgi un ļoti jūtīgi vērojot un cenšoties saprast, kas notiek šajās svētajās dienās!

    AtbildētDzēst
  2. Paldies par pārdomām, anonīmais!

    Viss atkarīgs no tā, kā skaidro jēdzienu "labklājība". Domāju, ka tas nebūt nenozīmē tikai materiālu labklājību. Protams, dzīvojot vieliskos augumos, ir svarīgi nodrošināt veselību, auglību un svētību. Šīs ir svarīgākās "lietas" ikdienas dzīvē. Mītiskajā un simbolu pasaulē ir vēl citas saistības, kuŗas svētot svētkus un iezīmējot iezīmdienas ar dažādām atbilstošām rituālām darbībām apliecina.
    Mūsdienu datumi ir vispār izdomāti, tie jau nav nekādā sakarā ar to, kas notiek debesīs ar Sauli, Mēnesi un zvaigznājiem, tāpēc arī meklētāji meklē tos sev "īstos" datumus un laikus, kad tos svētkus svētīt.

    Manā pieredzē gan tik bezcerīga tā aina nav - es redzu un sastopu ļoti daudzus garīgus meklētājus, Tradīcijas izzinātājus, sirsnīgus un patiesus cilvēkus. Un tas nu gan ir katram pašam ejams ceļš - vienīgās patiesības tur nav. Mūsu Tradīcijā mēs Dievu atskāršam paši, nevis ļaujamies kādām "vienīgajām patiesībām" - tās durvtiņas, pa kuŗām Viņš var ienākt "mūsu istabā" ir šauras un tikai mūsu :)

    AtbildētDzēst