otrdiena, 2015. gada 10. februāris

Tā mēs nogodējām Meteņus un Sveču dienu pavakarējām

Pirms pāŗis nedēļām man sanāca sarakste ar vienu latgaļu tradīcijas kopēju, kuŗš, kā man likās, gluži bezsniega dienā, bija sadomājis slēpotāju apvidus pārgājienu sasaukt. Tad nu viņam vēlēju sniegu, uz ko saņēmu atbildi "Nā, golvanīs lobs garastāvūklis, snīgu atrasem". Kad mēs sestdienas pēcpusdienā sanācām Katlakalna Tautas nama priekšā Meteņdienu svētīt, no sniega gandrīz nebija ne vēsts. Vietumis rēgojās ūdens peļķes ar viltīgu ledus kārtiņu apakšā. Kā nu meteņosim!? Bet arī te nu izrādījās - latgaļu puisim taisnība - galvenais - laba oma, īstais garastāvoklis. Un tāds te visiem bija - gan savādi tērptajiem, gan gluži cilvēku kārtas ļaudīm. Jā, un pat sniegu atradām:)

Mazliet realitātes pēc šī sapņojuma. 2015.gada 7.februārī, divos dienā pie Katlakalna Tautas nama un kalniņā pie Nēģīšiem notika Meteņdiena Katlakalnā. Sanāca galvenie rīkotāji - visam pulkam pa priekšu grozījās un visu ļoti jauki izrīkoja, izkārtoja un izveda bērnu kopas vadītāja Laura Arāja (šai reizē mazliet iegājusi Čigānmeitas tēlā, bet pazīt tomēr Lauru varējām). It visās izdarībās itin čakli piedalījās Katlakalna Tautas nama bērnu folkloras kopas mazie ļaudis un dižļaudis. Visam pa vidu dejoja, lēca un dziedāja, un palīdzēja Ķekatas, kas ikdienā ir tā paša tautas nama folkloras kopa RĀMUPE. Viesu pulkā darbojās Dižkaza (maskotos nedrīkst pazīt, tāpēc es neesmu teikusi, ka viņu Šai pasaules pusē sauc Julgī Stalte) un ar viņu kopā bija mazais-raibais (pazīstama arī kā Lēlo  Stalte). Kurmjus Katlakalna zālienā mīdīt palīdzēja arī Brīvās Māras skolas un Ikšķiles Brīvas skolas bērni kopā ar saviem vecākiem, URGU sievas un TĪNES bērni no Kokneses, Rīgas GARATAKAS ļaudis, - taisnā ceļa pie mums no Ogres Zilajiem kalniem laidušies, - Ķekata un Lācis (bet par šito es neesmu droša, varbūt viņš bij Miežvilks, bet miežu saišķi es nemanīju, tad būs vien bijis Lācis, Baltais Lācis-Melgalvis - tie esot īpaši reti sastopami svētības nesēju pulkos). 

No kalniņa pie Nēģīšiem, kur tie labo omu ļaudis bija sniegu atraduši, šļūcēšanās arī sanākusi varena. Gan uz dibeniem, sēdus pozīcijā, gan pa vienam, gan pāros, gan pa skeletonistu modei, - ar galvām pa priekšu. Upi no šiem brangajiem Meteņu šļūcētājiem sargāja Ķekavas pašvaldības policisti. Par viņu mobilitāti mums vairs nav šaubu. Un te patiešām ir sirsnīgs paldies sakāms viņu darbam. To katrs saprot pats, ka tuvu upei tādi šļūcētāji jāsargā ne pa jokam - sargi bij' gatavi jebkuŗu upes pārbēdzēju uz Dolessalu, ķert rokā un nogādāt drošībā. Bet visas šļūcēšanās reiz beidzas - arī šī... Atgriešanās pie Tautas nama vainagojās ar karstu tēju un pīrādziņiem. Pie tējas dalīšanas bija tikušas RĀMUPEs jaunākās dalībnieces - Sanita un Elizabete. Meteņbēŗni te vēl iziet kādu saules rotaļu - saulītes siltie stariņi tika satīti lielā karstā kamolā.... Un, protams, arī Meteņa mīziens neizpalika - viss godam - i spožās pogas, i saldās konfektes kārumniekiem, i sniega saujas uz svinētāju galvām bira dāsni.

Ar Meteņu svinēšanu šai reizē viss vēl nebeidzās. Sabraukušie tālciemiņi tika pie gardas lēcu putras, - nē, putra tā nebija... Katra lēca dzīvojās pa sevi, katri bija ticis pa treknumiņam klāt un par garšauga kripatiņai, kas visu vērsa vēl jo kārāku. Lēcas tiešām bija garšīgas un sasautinātas pēc īpašas receptes. Un to zin tik mūsu Tautas nama saimniece Aija Vitmane, kas pati visu bija darinājusi. Kad nu visiem bija tikušas lēcas nobaudīt, tad no Lēlo tika izprasīta "žūža". Kas ir žūža, to nemaz nevar tā īsti izstāstīt - uzreiz jārāda. Nemateriālais mantojums tāds. Mazliet no tās var redzēt te tai video, ko GARATAKAS Varis bij' iefilmējis. Bet, variet būt mierīgi, noteikumus te saprast nevar, tā kā tiem, kas gribēs žūžu, būs vien jānāk pie mums mācīties:


Tā gluži slīdošā laika ceļā mēs bijām jau pārceļojuši Meteņu svinēšanu un sākuši Sveču vakara vakarēšanu. Senos ticējumos teikts, ka Sveču diena un vakars jāpavada līksmi, - jādzied, jādanco, jāpriecājas, jāsmejas - lai darinātās sveces deg spožu un gaišu liesmu. Tai dienā sievas un meitas braucot uz krogu dzert alu. Jūs jau saprotiet, ka tad nu arī šai vakarā Tautas nams bija nemanot pārtapis krogū. Lai nerastos pārpratumi, teikšu godīgi - senlaikus, kad ļaudis jau dzīvoja lielākos pulkos un tuvāk viens otram, un tālab lieliem svētkiem rijās bij' kļuvis par šauru, svētkos ļaudis sabrauca krogū. Un neba nu ugunsdziras un alus dzeršana vien viņiem bijusi prātā. Zināmā mērā tie senie krogi bijuši tādi kā to laiku tautas nami, kur patiešām varēts gan izdancoties un izdziedāties pēc sirds patikas, uzzināt i kas kaimiņu sētā vai vēl tālākā ciemā notiek, kas saderējis, kas salīdzis, kuŗš kuŗu nolūkojis, un kuŗa meita vēl vainagā... Satikt dažu labu ceļagājēju, kas varēja vēl tālākā pasaules malā notiekošu stāstu izstāstīt. Jā, dažu labu reizi tieši krogū esot varēs satikt arī kādu dziednieku vai citu viedo, kas varēja līdzēt ar kādām ikdienas vai veselības likstām tikt galā. Tā nu tāda maza izglītojoša atkāpe par krogiem.

Jau minēju - Sveču dienas vakarā jādzied, jādanco, jālīksmo. Līksmajiem mājiniekiem un viesiem GARATAKAI, URGĀM un TĪNEI pievienojās Ogres ARTAVAS, kas dižojās Katlakalnā bijušas vēl toslaikus, kamēr mēs, RĀMUPE tur vēl nebijām, un sirsnīgā Tomes kopa GRAUDI. Tā lūk, - un katrai bij' kāda dziesma iedziedama - Artavietes, Andrim pieskandējot akordeonu, uzdziedāja pa kādai jestrai ziņģei, URGAS stāstīja par samiem un makšķerniekiem, un Daugavas pārpeldēšanu, un spēlēja dančus. Tomes GRAUDI dziedāja par garo pupu un To, ko var satikt tad, kad pa to pupu uzkāpj augšā. RĀMUPES bērni - jā, Henrijs, kas ir gan bērnu kopā gandrīz vecākais dalībnieks, gan mūsu RĀMUPES "vecbiedrs" dziedāja par muižnieciņu un to saimniecību, kas viņam ir un ko viņš diezgan labi pārzin. RĀMUPE - par naudu, kas tai jūŗas dzelmē esot dabonama un tad Rīgas pils par to nopērkama. Tāpat arī vēl vienu reizi atcerējāmies, ka mēs jau kalnu zemē dzīvojam... Kam tie kalni - 
tā mums teju kā himna.

Mēs dabūjām uzklausīt arī īsu vēstījumu par pētījumiem sakarā ar Sveču dienu. Folkloras pētniece Aīda Rancāne mums bija to sarūpējusi. Un nu zinām, ka Sveču diena ir, pirmkārt, jau sieviešu svētki. Vietumis Latgalē to dēvē par Gromņicu, bet lai tas jūs nepārsteidz - mūsu brāļu tautā lietuviešos to svēta kā Pērkona dienu. Diena, kas, kā jau vairums mūsu seno svētku, saistīta ar auglību. Un tajā īstenotie rituāli ir auglību veicinoši. Un pati svece ir kā auglības zīme. Un Sveču dienas putrai jābūt tik biezai, lai, iesprausta putrā, tā stāvētu stilli, taisni. Sveču dienā darinātās sveces jau nav gluži ikdienas sveces, bet tiešām domātas īpašiem gadījumiem, īpašiem rituāliem. Tās sargājot māju no Pērkons iesperšanas un ar viņām varot tādu ugunsgrēku, kas no zibens cēlies, nodzēst - te nu parādās tā saistība ar Pērkona dienu. Mums tā ir arī viena no Māŗas dienām, to dēvē arī par Vēja dienu.

Kad nu bijām šo jauki noklausījušies, ķērāmies arī pie Sveču darināšanas. Sveces tika tītas - mazās vaska plāksnītes mīļi un cieši saripinātas ap daktīm un arī no kausēta vaska gatavotas ar mērcēšanas paņēmienu. Vasks smaržoja uz nebēdu, bet sveces gan neiededzām, jo Sveču dienā sveces nededzinot. 

Īpašo Sveču dienas dižputru bija vārījusi kopas dalībniece, vietējā katlakalniete Gaiļu Anita. Un tā bija tieši tik branga izdevusies, ka kopīgi tītā dižsvece tajā tiešām stāvēja godam stāvus - tātad auglība Katlakalnā ir sagaidāma. 

Nu jā, un vēl jau neiztrūkstošie Sveču dienas danči: atceros tik dažus - Oira, Tūdaliņš, pēdējā laikā īpaši iecienītais īru dancis un vēl tas "caurskrienamais dancis", kuŗam es nemaz nezinu nosaukumu. Tāda, lūk, mums bija brīnumaina diena Katlakalnā.

Te nu patiešām precizitātei.

Mājinieki - Katlakalna Tautas nama vadītā Aija Vitmane, Katlakalna bērnu folkloras kopa (vadītāja Laura Arāja), Katlakalna folkloras kopa RĀMUPE (vadītājs Andris Kapusts), čaklās darbinieces Daiga Vasīte un Kristīne Lāce.

Viesi - Kokneses bērnu kopas TĪNE un pieaugušo kopas URGAS dalībnieki (vadītāja Inguna Žogota), Rīgas ģimeņu kopa GARATAKA (vadītāja Asnate Rancāne), Julgī Stalte ar saviem audzēkņiem no Brīvās Māras skolas un Ikšķiles Brīvās skolas, Ogres folkloras kopa ARTAVA (vadītājs Andris Kapusts), Rīgas kopas GRODI vadītāja-dalībniece, folkloras un tradīciju pētniece un praktizētāja Aīda Rancāne, Tomes folkloras kopa GRAUDI (vadītāja Dace Priedoliņa)

Foto albumi (dažādu autoru foto):


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru