Lielā diena ir pavisam drīz - 21. martā. Tie, kas kopj latviešu tradīcijas, jau naski sāk gatavoties šim maģiskajam Saules sveikšanas rītam. Kādam šis rīts var būt rotāts ar pavisam maigām krāsām, kādam citam tumšākām un dziļākām, kā šī brīža naktis. Vēl kāds cits var šo dienu rotāt pavisam netipiskos latviešiem toņos. Bet nav jau tik būtiski, kādas rotas kārsiet un liksiet gaismai par prieku, galvenais ir šo dienu sagaidīt laikā.
Mēs pārāk maz zinām par savas tautas laika skaitīšanu. Pārāk daudz paļaujamies uz svešiem kalendāriem. Pārāk ilgi esam nocietinājušies un nejutuši, kas notiek dabā un ap mums. Laiks atgriezties pie pirmsākumiem, savā dzimtajā ligzdā. Nav runa par tiem, kas klusām ir peldējis pa savu dzīvā ūdens strautu un dzīvojis harmonijā, neskatoties uz ar varu uzspīlētajām acu klapēm tautai. Uzrunāju tos, kas tāpat kā es, vēl tikai mācās saprast Saules kalendāru. Mums vēl ir cerība sajust to garīgo saikni ar savu Zemi un senču atstāto mantojumu.
Lielā diena ir īstais brīdis, lai mostos kopā ar Sauli, ar Zemi, ar visu Dzīvo, dienā, kad gaisma kļūst “lielāka” par nakti. Lielā diena, ir laiks, kad ir vērojams gaismas kulminācijas sākums, nevis cilvēka izdomāta tradīcija, svinot svešas tautas vēsturiskus notikumus. Mūsu tautas tradīcijas ir senākas par Jēzus dzimšanas brīdi, par Romas pāvestu rakstiem. Latvietis ar to ir bijis savā ticībā spēcīgs, jo apzinājies, ka Dievs ir Visuma kārtības radītājs un lietu kārtība ir sakārtota tik ideāli, lai cilvēks dzīvojot šai saulē pēc dabas likumiem, varētu sekot Dieva nodomam dien dienā lielā harmonijā, veicot dienišķos darbus, svētot un suminot, un tas ir ļāvis tautai ne tikai izdzīvot, bet arī justies piederīgai šai zemei, sasniedzot augstu garīgo līmeni. Mūsu priekšteči ir bijuši tik gudri, ka to spējuši nodot saviem bērniem caur laiku laikiem. Ko nodosim mēs saviem bērniem?
Mēs katrs kā pumpurs, kā balts pūpols esam uzplaukuši tieši šinī zemē un šinī tautā. Vai varam norobežoties no tā, ko signalizē mums šī zeme? Vai vajag iedzīvināt svešas tradīcijas un bērniem stāstīt citu tautu pasakas, ja mums ir savas dziesmas un rituāli? Varam klāt baltus galdus, varam lūgt Dievu baznīcā, varam skaitīt mantras un sauli sagaidīt sarežģītā jogas pozā, bet vai būsim šīs zemes bērni? Vai integrējoties mēs būsim latvieši?
Varam rotāties ar gaismu un krāsām katrs savā izpratnē. Bet vai varam norobežoties no īstā prieka un pavasara sajūtām? Vai varam nejust kā mainās daba mums apkārt, kā mainās saules gaisma? Vai varam ignorēt procesus, kuri notiek dabā un mūsos, neatkarīgi no tā vai mēs tos vēlamies vai nē?
Mēs varam savā apziņā diedzēt jaunus asnus un iedzīvināt pavisam citas sajūtas un sajust vienotību ar savu zemi, savu tautu, kas tik sena, ka ne izskaitīt, ne izstāstīt...
Es sevī esmu sajutusi neaprakstāmu vēlmi izkāpt no ātrvilciena, kas nes mūs pretī rietumu tradīcijām.
Es gribu kā bērnībā priecāties par pavasari un asniem tad, kad tie dīgst, nevis tad, kad to vēsta baznīcas zvani, bet kad to tver katra mana ķermeņa šūniņa.
Šogad mana sirds alkst kaut kā citādāk Sauli sveikt.
Nav jau tā, ka tradīcijas nav saglabājušās. Olas krāsojam zemes toņos un Lieldienas nekad neesam aizmirsuši svinēt. Tās mūsmājās ir gana jautras. Olu krāsošana ir piedzīvojums, bet to ripināšana vēl lielāka luste. Redzu, kā visa mana ģimene piedalās katrā Lieldienu dienas rituālā ar lielu atdevi. Katrā ģimenē ir rituāli, tādi vai citādi, bet tie gadu gaitā nostiprinās, un mums jāapzinās, ka to, ko savām atvasēm iemācīsim, ar to dzīvos mūsu tauta nākotnē.
Vienu gadu ieraudzīju kādā mājā mellenēm krāsotas, dziļi zilā tonī olas, kas tik simpātiski rotāja galdu, iedomājos, ka Lielā diena var būt nedaudz citādāka, vēl mistiskāka. Sajutu, ka šinī mājā Lieldienas gaida kā kaut ko svētu, un trausls bija šis sajūtu pavediens, jo šķita, ka līdz galam kaut ko nesaprotu, neredzu.
Nē, ne jau krāsā ir tā būtība, bet tajā citādajā, bet gan tik ļoti aizmirstajā, ko toreiz sajutu svešos svētkos. Tik ļoti tuvu un dziļi sirdī kaut kas novibrēja. Sapratu, ka esmu pieskārusies kaut kam lielam, tik lielam, ka esot tik tuvu, to nemaz neredzu.
Pēdējos gados vairāk domāju, kā savu svētku galdu padarīt laicīgāku.
Eksperimentēju ar materiāliem, kas jau no bērnības bija pazīstami. Ņēmu talkā arī mazāk zināmas olu krāsošanas metodes un mājas dekorēšanas paņēmienus. Gatavoju pashu, kas patiešām bija ļoti smeķīga. Ļāvu savām meitām radoši piedalīties šinī procesā. Un rezultāti nebija slikti. Vien nepameta sajūta, ka ar to krāšņumu vien nepietiek. Lai cik mākslinieciski bija mūsu mēģinājumi, palika kaut kas nesajust, nepateikts...
Sāku lūkoties uz citu tautu tradīcijām, bet arī tur neatradu to, ko meklēju.
Bet sirds tik ļoti ilgojās sajust kaut kādas īpašas sajūtas, kuras varbūt varētu pielīdzināt tādai iemīlēšanās sajūtai. Turklāt, kaut kāds pieskāriens, šim lielajam, sirdij jau bija pazīstams.
Pirms meklējam partneri, mēs rotājamies. Cita vairāk, cita mazāk pārspīlēti. Bet pienāk brīdis, kad saprotam, ka ne jau mūsu āriene uzrunā radniecisko dvēseli, bet mūsu īstums. Tieši tā līdzīgā vibrācija, kuras tonis un ritms mūs mierina un liek sirdij gavilēt no šī citādā tuvuma, kas mūs piepilda pilnus līdz maliņām un visam citam mūsos vairs nav vietas. Pēkšņi svešais kļūst tik tuvs, tik savējais, ka saprotam, ka vairs nespējam labprātīgi šķirties no tā.
Tikai mīlestība ir mūsu krāšņākā rota, tikai mīlestība aizpilda mūsos tukšumu, tikai mīlestība mums ļauj redzēt pasauli krāsainu un gaismas apmirdzētu.
Un tad es sapratu, ka manās tradīcijās pietrūkst īstas saules klātbūtnes, pietrūkst tā rīta, kurā gaidu gaismu austam, kā Līgo dienas rītā. Sapratu, ka man pietrūkst sievu balsis, kas sauli sauc, kas ievibrē gaisu ar zvanu un zvārguļu skaņām. Sapratu, ka man pietrūkst tā maģiskā ūdens rituāla, kura laikā varu saņemt īstu svētību no mīļās Māras, un ugunskura naktī man pietrūkst, pirms saule vēl uzlēkusi. Mūsu senči zināja ko dara, jo tajā visā tiešām ir kaut kas pacilājošs un maģisks. Un mēs jau šīs sajūtas pazīstam, jo Saulstāvjos 21. jūnijā esam vairums piedalījušies līdzīgu rituālu norisēs.
Un aplis noslēdzās, beidzot sevī sajutu mieru un pārliecību, ka esmu uz pareizā ceļa. Glezna ir gatava, kad mākslinieks vairs nemeklē papildinājumu savam darbam, tad, kad viss viņu šinī darbā apmierina. Tā arī ar meklējumiem, pēkšņi saproti, ka tava sirds ir mierā ar izvēli.
Un pēkšņi saslēdzas debesis ar zemi un dvēselē atdzimst Dzīvības koka struktūra. Un parādās sajūta, ka tu dzīvo, mīli un tici uz Dievu visaugstāko.
Skanīgu un skaistu Jums, mīļie draugi, Lielo dienu! Vēl ir palicis pavisam neilgs laiks, lai tai sagatavotos ne tikai taustāmi, bet arī garīgi. 21.marts – Saulgrieži, laiks kad jau atkal varam ieskanēties savās tautas lūgsnās, kas nav grēka un nožēlas pilnas, bet gaišas un skanīgas, priecīgas un lielas. Svētīsim un dziedāsim gaismai austot, lai arī šo dienu varam visi saukt par Lielo dienu.
RĀMUPES dalībniece Sanita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru