Kā dejo čūska? Čšššššš...ššš... Čūska dejo klusi, klusi, slīdoši, slīdoši...

Ernests Spīčs *

Mūsu valodas jēdziens, kas ietverts čukstošajā vārdā “čūska”, ir pasaules radīšanas mīta pamatā un ir tik sens kā pasaule. Tas ir ļoti ietilpīgs jēdziens un skar tik dziļus zemapziņas slāņus. Pat slavenais rumāņu reliģiju pētnieks Mirča Eliade ir dabūjis nopūlēties, lai uzrakstītu savu slaveno lugu “Čūska” (rum., Serpele), ko veiksmīgi iestudēja režisora V.Kairiša komanda Jaunajā Rīgas teātrī un kurā bija gods piedalīties arī šo rindu autoram. Tas ienāca prātā, kad ieraudzīju festivāla "Baltica" afišā, ka Koka Rīgas centrā, kas atrodas Krāsotāju ielā, būs izrāde “Čūsku vārdi”. Nolēmu aiziet un nenožēloju. Pat vēl vairāk! Esmu sajūsmināts un gribu padalīties savā sajūsmā ar citiem. 

Lūk, augstāk redzama Aurēlijas Rancānes radītā izrādes afiša, kas tā pievilka manu uzmanību, jo ļoti atšķīrās no citām festivāla Baltica afišām.

Gribu uzreiz teikt, ka Kapustu ģimenes un draugu mēģinājums radīt izrādi ar festivāla Baltica folkloras kopu spēkiem ir vērtējams, kā ļoti drosmīgs solis. Folkloras draugi Latvijā nav ieraduši pie dziļām tēmām, mītiem pieskaras tikai garāmejot, koncertos un savā darbībā lielākoties uzsverot izklaidējošo folkloras slāni, jeb kā teica mans skolotājs, folklorists, etnohoreologs Harijs Sūna: “krogus folkloru”. Īpašs vienveidīgums ir dejas jomā – pārsvarā valda dejas fiziskais un pat miesiskais aspekts – ko mūsdienās sauc par dančiem. Grūto ceļu folkloras dziļāko, īpaši mītisko slāņu izzināšanā iet retais. 

Dalībnieki 

Mūsu folkloras kustībā ir kopas, kas saglabājušas gan senas, rituālas dziesmas (Bārtas etnogrāfiskais ansamblis), gan folkloras kopas (Grodi, Ilža, Delve), kas apzināti meklē un atrod jaunus paņēmienus folkloras senāko slāņu izzināšanā. Ja vēl izrādi var kuplināt ar folkloras kopām kā Garataka un Rāmupe, kas kopj ģimeniskas vērtības, tad nodrošināta skaitliski iespaidīga masa, kas ļauj izveidot lielākas kompozīcijas. Klāt vēl nāk solisti, vispirms trīs dejiski studenti galvenām lomām. Viņiem – Aurēlijai Rancānei kā Čūsku mātei, Janai Jacukai kā Jaunajai čūskiņai un mīta varonim, ko tēloja Nauris Miķelis Goba, jāiznes izrādes idejiskā slodze izmantojot savu augumu iespējas. Interesanti, ka izrādē piesaistīti sveštautieši, festivāla “Baltica” viesi un draugi – norvēģu dziedātājas, angļu mūziķis, spāņu mākslinieks. 

Izteiksmes līdzekļi 

No pieredzes zinu, ka sakrālā deja mūsdienu cilvēkam nebūt neliekas tradicionālās kultūras daļa. Daudziem ļoti grūti pieņemt, ka mūsu gadskārtu svētki un ģimenes godi ir ne tikai piepildīti ar rituāliem, lai lūgtu augstāku spēku (Dieva, Laimas, Māras...) labvēlību, bet arī to, ka visi svarīgākie rituāli nav nemaz izdarāmi bez dejas. Varbūt tāpēc dejas izteiksmes līdzekļi vēl tiek un arī šajā izrādē tika izmantoti samērā pieticīgi. Var teikt, ka citi izteiksmes līdzekļi, kam būtu jābūt fonā vai jāpapildina horeogrāfiskās ainas, dažubrīdi kļuva par galvenajiem. Ne visai sekmīgs bija mēģinājums izmantot skaņu telpas sakralizēšanai sarīkojuma sākumā. Brīdī, kad pulcējas cilvēki un valda kņada, spēlēt klusus instrumentus nav jēgas pat pie mikrofona, jo cilvēki tikai sāk sarunāties skaļāk, lai viens otru dzirdētu. 

Pie līdzekļiem, kas palīdz izteikt rituālās izrādes autoru domu ša reizē piederēja arī paņēmieni, kas citkārt nav pamanāmi folkloras svētkos – gaismas un multiplikācijas projekcijas, gleznošana, čūskas zīmēšana, izrādes daļu virsrakstu rakstīšana, čūskas lellīšu izmantošana. Pie tam izrāde notika koka arhitektūras centrā, as pats par sevi jau ir ar savu noskaņu. Tiesa, tur bija betona grīda, kas pieļauj gan melnas krāsas, gan balta piena laistīšanu, gan dūmu kūpināšanu un pat tādu eksotisku lietu, kā samalta dzintara putekļu dedzināšanu.

Dejas veiksmes

Deja ir viens no būtiskiem elementiem jebkurā rituālā. Rituāls nav un nevar būt piepildīts, ja tajā nav kustības. Tikai, neder jebkura kustība. Der tikai neikdienišķa kustība, jo tikai to sauc par deju. Taču neder jebkura deja, bet tikai tā, kas ar viesiem iespējamiem horeogrāfiskiem izteiksmes līdzekļiem izsaka veicamā rita būtību.

No tāda viedokļa bija vairāki ļoti veiksmīgi brīži, kad deja pilnībā vai gandrīz pilnībā piepildīja cilvēku dvēseles. Vispiepildītākie bija divi brīži. Sākums – intriģējošā “Čūskulēna” izlaušanās no čaulas un beigās – kad dejotāju Līkumdejas “čūska” pēc līkločiem, izvijās no telpas un ieslīdēja dārzā. Vienkārši, patiesi un skaidri.

Ļoti iespaidīgi bija arī vairāki ar kustību piepildīti brīži, ko veica folkloras kopu Delve un Ilža dalībnieki. Tiem tēmas atklāšanā varbūt bija pastarpināta nozīme, acīmredzot, lai uzsvērtu čūskas tēla dauznozīmību. Te vislielāko iespaidu atstāja pūķa, kā lidojošas čūskas tēla izspēlēšana, kad kopas Delve dalībnieki nēsāja apkārt pašdarinātu skulptūru, atdarinādami pūķa lidojumu. Ļoti satraucošs bija dzirdes atmiņā paliekošais kopas Rāmupe Pirtsslotu skrējiens, ko pavadīja pirtsslotu čabošā skaņa. Var teikt – tas bija dvēseli kutinošs, jo čaboņa atgādināja reizē čūskas šņākoņu un vēja šalkoņu lapotnēs.

Vai varēja labāk?

Protams, pat vislabākajā izrādē var atrast nianses, kuras var pilnveidot izrādi atkal un atkal atkārtojot. Var noslīpēt līdz tehniskam spožumam mākslinieciskās izpausmes, kas atkarīgas no dalībnieku varēšanas un talanta. Tikai tad tas nebūs mīts. Mīts atkārtojas, kad tam jāatkārtojas, bet katra reize būs citāda un uz katru mīta dalībnieku un mīta spēles jeb rituāla tā iedarbosies citādi. Tas ir tāpat kā ar kāzām, katru reizi precas cits pāris un arī kāzu viesi nav tie paši, pat kāzu norise atšķiras, bet paliek jēga.

Tāpēc tikai varu uzrakstīt, kas pietrūka tieši man, kā dejas skolotājam, dejas radītājam un izrāžu producentam. Visvairāk pietrūka dejas valodas skaidrības. Bija kaut kas no visa un ļoti daudzveidīga. Pieņemu, ka tāda bija izrādes veidotāju koncepcija. Tad varu novēlēt – darboties drosmīgāk un vēl vairāk atsijāt dejas kustības un to kombinācijas, kas traucē uztvert pamatdomu. Pietrūka arī pabeigtības. Vairākās izrādes vietās deja vai rotaļa sākās... un palika nepabeigta. Sākumā likās, ka tā ir iecere, bet, kad nepabeigtība turpinājās, tad sapratu, ka pietrūcis horeogrāfa darba. Vairākas norises tika tikai iezīmētas kustību etīžu līmenī, kas būtu pieļaujams studentu darbos, bet ne tik smalkā izrādē, kāda bija šī. No mūzikas viedokļa trūka sasaites starp dažādām izrādes daļām. Jā, un visvairāk pietrūka kokles. Tā bija, tā pazibēja... un pazuda daudzu skaņu gūzmā. Kokles taču ir vissvētākais mūzikas instruments! Dieva kokles!

Rituāls bija

Izrādes veiksmes pamatā ir ļoti gudrs scenārijs, profesionāla producēšana, režija un milzīga izrādes dalībnieku atdeve. Skatītāju skaits acīmredzot stipri pārsniedza cerēto. Zāle bija pārpildīta. Skatītāji pat stāvēja pie atvērtiem logiem un vēroja izrādi no pagalma. Sen folkloras festivālā nebiju neko tādu redzējis. Izrāde bija izdevusies arī skatītāju reakcijas dēļ. Vairākas reizes skatītāji gandrīz jau sāka aplaudēt, bet tad aplausi aprāvās. Cilvēki juta, ka šādā mīta spēlē aplausi nedrīkst pārtraukt norisi. Baznīcas rituālu laikā arī neviens neaplaudē.

Ritējums bija lēns un slīdošs, bet tai pašā laikā ritmisks... ar ļoti lēnu, varbūt pat mokoši lēnu iesākumu, pakāpenisku kāpinājumu un ļoti spēcīgu kulminācju beigās. Izrādes kulminācija bija patiesi himniska – visi dalībnieki dejoja tradicionālo Līkumu deju. Sākumā dejotāju virkne kā čūska apmeta loku, tad līkumoja pa telpas galveno asi, kamēr piepildīja visu darbībai atvēlēto laukumu, tad izvijās pagalmā un izbira, sadalījās pa vienam, pa pārīšiem, pa grupām. Paskatījos tumšajās debesīs. Tur spīdēja divas smaidošas zvaigznītes. Kā čūskas acis.

P.S. Kad raksts jau bija uzrakstīts, saņēmu intrigējošu ziņu. Izrādes veidotāji nodomājuši izrādi “Čūsku vārdi” izrādīt vēlreiz – Veļu laikā.

Foto no Ernesta Spīča arhīva 

* Ernests Spīčs, dejas meistars, dejas pētnieks, Latviešu Folkloras izrāžu vadītājs,  ar sakrālās dejas popularizēšanu nodarbojas no XX g.s. 90. gadu vidus

Raksts pāŗpublicēts no - portāla Nāc dejot