trešdiena, 2015. gada 29. jūlijs

Projekta JOIKAS UN DAINAS darbnīcās arī RĀMUPES dalībnieki

Foto: Jordi NN
Lai arī sāmu tauta dzīvo diezgan netālu no mums latviešiem, tomēr šķiet, ka es nebūšu vienīgā, kas viņus uzskata par mazliet mītiskiem, noslēpumainiem, eksotiskiem ļaudīm - ļoti citādiem, kā esam mēs, balti. Kopš bērnības ne vienu vien no mums ir valdzinājušas savādniecisko sajūtu modinošās sāmu tautas pasakas. Šķiet, ka sāmi daudz ko no tā, no kā viņi ir nākuši un dēļ kā mums šķiet tik valdzinoši, ir saglabājuši arī mūsdienās un joprojām ir mītiem un teiksmainiem stāstiem apdvestie ziemeļbriežu mednieki, joikotāji, šamanisko tradīciju zinātāji un praktizētāji.

Bet izrādās, ka sāmi dzīvo arī patiesībā, - ne tikai teikās un pasakās. Un izrādās, arī viņi mūs uzskata par mītisku, noslēpumainu, savādu prasmju un zināšanu apdvestu tautu. Jau otro gadu arī latviešiem ir radīta iespēja mācīties joikošanu, sāmu mitoloģiju, izzināt sāmu pasaules uztveres noslēpumus un apgūt senās ziemeļbriežu mednieku amatniecības prasmes. Un sāmiem līdz ar mums ir iespēja iepazīt kokles, celošanu, dūdu balsis un citas latviešu tradicionālās kultūras izpausmes.

Divu gadu garumā notiek kopprojekts "Joikas un dainas". No Latvijas puses to īsteno Kultūras menedžmenta centrs LAUSKA, no Norvēģijas puses - biedrība ISOGAISA, kuras biedri dzīvo arī Zviedrijā un Dānijā, un ir biedrība, kuras galvenais uzdevums kopt, izzināt, popularizēt sāmu tradicionālo kultūru.

Projekts "Joikas un Dainas" tiek finansēts no Eiropas ekonomiskās zonas finanšu instrumenta programmas „Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un atjaunināšana” neliela apjoma grantu shēmas „Kultūras apmaiņa”, kuru finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Tā īstenošanas laikā notiek savstarpēji sāmu un latviešu tradicionālo kultūru izzinoši un popularizējoši pasākumi - latviešu un sāmu tradicionālās muzicēšanas un amatniecības darbnīcas Drabešos, kā arī divi salīdzinoši jauni festivāli - Etno-eko festivāls SVIESTS Cēsīs un ISOGAISA festivāls ar līdzīgām tradicionālo amatu darbnīcām un muzikālām norisēm Norvēģijā, Fjelkistenē (Fjellkysten).

2014.gada jūlijā, projekta pirmajā gadā, "Joikas un Dainas" meistardarbnīcu mācēni apguva sāmu joikošanas, koklēšanas un celošanas iemaņas, kā arī darināja šamaņu bungas. Joikot tad mums mācīja ugunīgie sāmi - Ingor Antte Ailu Gaup no tālās Kautokeino (vai, kā to dēvē ziemeļu sāmi - Guovdageaidnu) un bungu spēlēšanas meistars Piera Jovnna Somby. Šamaņu bungas būvēja kopā ar Cato Nystad. Kokles spēli mācījāmies pie vietējiem, kopas ORE dalībniekiem Adeles Gruntes un Tāļa Karlsona. Savukārt Celošanas darbnīcu vadīja Viktorija Sīviņa.

Šogad amatniekiem bija iespēja gatavot kokles pie meistara Andra Rozes, šūt sāmu tradicionālās ādas somiņas daiļamatnieka Geir Anders Hætta Berg vadībā, mācīties dūdu spēli pie Māra Jēkobsona, joikot pie Niko-Mihkal Valkeapää, kā arī izzināt kaut ko no šamaņu meditāciju un "ceļojumu" praksēm pie Ronald Kvernmo, Robert Gaupp, Hege Dalen. Rūnals bija ar mums jau pagājušā gada darbnīcās. Viņš ir arī ISOGAISA festivāla direktors un galvenais rīkotājs un iedvesmotājs, bet Niko, Roberts, Hēge un Geirs šai gadā bija pirmo reizi projekta skolotāju godā. Par notikumu iemūžināšanu video arī šogad gādā Raitis Vulfs, par fotodokumentēšanu - jau itin bieži tradicionālās kultūras projektos sastaptais spāņu mākslinieks Jordi Navarro Navarette.

Joikotmācēniem izrādījās, ka ne tikai pats dziedāšanas veids, joikojot, bet arī sāmu valodas izruna un izdziedāšana nebūt nav tā vienkāršākā lieta. Arī dūdu spēlmaņiem iesācējiem nācās pasvīst, lai tiktu pie kādām nebūt dūdošanas prasmēm. Nemaz nerunājot par kokļu būvētājiem, kas šķiet bija nostrādājušies vairāk par visiem un tomēr pie koklēm tika.

Kā jau latviešiem ierasts, arī te viena no mīļākajām vietām izrādījās virtuve, - Drabešu skolas Darbmācības kabinets, kurā centīgi varēja gan darboties ar ādu, gan iedzert tēju, kafiju vai aprunāties omulīgi ar citiem nometņotājem un citu prakšu mācēniem. Ādinieku skolotājs Geirs tik to vien spēja kā smaidīt un nebūt nelikās, ka tāda burzma traucētu viņa skolotāja darbā.

Arī brīvajos brīžos un vakaros tie, kuri nebija nopietni savos darbos aizņemti, pulcējāmies kopīgai pašizziņai un zināšanu pilnveidei - daži modās rīta agrumā rīta meditācijām, citi pa dienas vidu pusdienu starplaikos pie Ingus Freiberga apguva latvju-baltu zīmju gudrības. Kādu vakaru sanācām pie ugunskura - joikojām, koklējām un dziedājām, citā braucām uz Cēsīm un ne tikai kopā ar vietējo gidu Juri Beņķi izstaigājām pilsētu, bet arī paviesojāmies Mākslas telpā MALA un aplūkojām te iekārtotās mākslinieces Brigitas Strodas darbu - kroņu izstādi "Kronis visam". Dažas labas iemēģināja pat kādu kroni no še aplūkojamā krāšņuma. Vēl citā vakarā skatījāmies videofilmu par pagājušā gada ISOGAISA festivālu un piedalījāmies Rūnala vadītajā Čagas ceremonijā. Joikotmācēni baudīja arī tradicionālās dziedāšanas meistares Zanes Šmites improvizēto dziedāšanas stundu.

Jauks un sirsnīgs izvērtās noslēguma vakars netālajos Ruķeļos, kur teju visi nometnes dalībnieki sabraucām piektdienas vakarā - kopā būt saules pavadīšanas dziesmās un gavilēs, sadziedāšanā, sajoikošanā un sakoklēšanā pie ugunskura - sāms, norvēģis, spānis, lietuvietis vai latvietis - ugunskurs, saule, zaļa zāle, ūdens rimtais spogulis - dabas valdzinājums it visiem ir tuvs. Tāpat kā mūzikas skaņas - balss, kokles, dūdu vai vargana radītas melodijas iedvesmo šim mirklim šai zemei un vienlaikus aiznes tiklab tālā senatnē kā bezgalīgās izplatījuma tālēs un nākotnē.

Viens skaists projekts ir Latvijā noslēdzies. Vēl šovasar augustā notiks ISOGAISA festivāls, kurā piedalīsies arī Latvijas pārstāvji - amatnieki un mūziķi. Bet gribas jau vēl un atkal - gribēsies atkal vasaru kādu ar sāmu joikām, latvju koklēm, dūdām vai vēl ko valdzinošu. Tie, kas šo taciņu iesākuši iet, to gribēs turpināt! Lai mums izdodas! Lai top atkal jauni projekti! Lai mostas jaunas ieceres un īstenojas sapņi!


Vairāk par projektu JOIKAS UN DAINAS - http://joikasundainas.lv/,

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru