svētdiena, 2015. gada 22. novembris

Ceļojums uz Atzeles zemes malu

Valsts svētku mēnesis Katlakalna folkloras kopai paiet skaistu darbu un dziedāšanas jūrā. Vispirms jau ciemošanās Viļakā, Medņevā, Šķilbānos, Vientuļos, Vēršukalnā. Vietās, kur Tradīcija dzīvāka par dzīvu – kur viedās ABRENĪTES sievas kopj sakrāto dziesmu un dzīves zināšanu pūru, kur Medņevas EGLE apgūst un daudzina no Medņevas Etnogrāfiskā ansambļa sievām iekrāto mantojumu. Kur Upītē jaunieši, Slišānu dzimtas iedvesmoti turpina darboties, neskatoties uz šķietami mazo iedzīvotāju skaitu un tuvienes tukšajām sētām. Un Vēršukalnā, kur sakrātas ne vien skaistas materiālas, muzejiskas vērtības – segas, izšuvumi, adījumi un plašs no trimdas saņemto grāmatu krājums, kur stāsta senus dzimtu stāstus un cep lauku maizi.

Mus šai reizē viss sākās ar Viļakas etnogrāfiskā ansambļa ABRENĪTE aicinājumu dzimšanas dienā, kas pēcāk sakrita ar Mārtiņu svētīšanu. ABRENĪTE gan dzimšanas dienu svētīja jau augustā, bet tad ne mēs tikām, ne arī viņas spēja mūs tādu lielu pulku, teju 20 dalībnieku, uzņemt. Tad nu nācās meklēt izeju un risinājumu, lai “gan kaza dzīva, gan vilks paēdis”, t.i., lai paši paciemojušies un Abrenīte sasveikta. Tāds brīdis pienāca – tuvojoties Mārtiņiem ABRENĪTES izlēma svinēt dzimšanas dienu vēl reizi un aicināt tās kopas, kas nebija iespējušas saciemoties pirmajā piegājienā. Protams, ka likumsakarīgi bija pie viena arī Mārtiņus iesvētīt.

Tā nu 7.novembra miglainā rītā devāmies ceļā. No Katlakalna līdz Viļakai ceļš teju visas rudens īsās dienas ilgumā vai pusLatvijai cauri mērojams. ABRENĪTES baltās sievas mūs sagaidīja ar vienu no savām viesu dziesmām. Un koncerta daļā daļu savas dzimšanas dienas programmas izdziedāja un izstāstīja. Bet mēs, Katlakalna RĀMUPE, braucām ar savu šīgada “zelta pūru” un sadziedājām daļu no šīssezonas mīļākajām dziesmām. Un Mārtiņu laika dziesmas un rotaļas arīdzan. Jo tās jau arī Latgales pusē nav tik daudz zināmas, kā mums Zemgalē un Vidzemē – te mēs varējām padižoties ar to, kas latgaliešiem svešāks. Mārtiņu laiks jau tāds mākoņos un gaisā, un dabā lūkošanās laiks arī ir un te bija pat Rīgas pusē zināmais laika vērotājs Bukšu Vilis ataicināts arī mums to pastāstīt – kas dabā vērojams, un kāds laiks gaidāms pavasarī un kāda ziema, un kāda raža nākošgad. Nekas jau nav tik vienkārši, jo ir jau lietas un apstākļi dabā, kas paši sev nonāk pretrunā un tā nu laika vērotāja liktens nekāds vieglais nav vis. Viļs gan teic, ka var jau vērot tik to debesi, kas pašam virs galvas un, ja pie viņa spīd saule, tas nemaz nenozīmē, ka arī Rīgā ir saule. Tad nu tā pareģošana arī sanāk tik par paša tuvāko apkārtni. Un gaidāmo laiku Katlakalnā pēc mākoņiem Viļakā noteikt nevarot vis. Bet Viļs jau ir jauks un viņa stāstījums poētisks un man tā vien šķiet, ka kāds Laika vīrs pirms 100 vai 200 gadiem līdzīgi vien runāt varēja. Un, redz, Viļam pat vārds ir no Viļakas, bet varbūt, ka otrādi. Rīt, Viļakas muzeju apciemojot mēs dzirdēsim, ka viena no versijām par Viļakas nosaukuma izcelsmi ir, ka vārds nācis no tās pašas “Viļa akas”. (man gan šķiet, ka tik vienkārši nebūs vis, bet tagad neskriesim notikumiem pa priekšu.)

Mārtiņvakarēšanas galds bija saklāts košs un bagātīgs – kā jau tādos ražas svētkos piedien un kā jābūt – lai tiktu pie labas ražas nākošgad, jābūt šogada Mārtiņus godējot, visam, kas paaudzis, galdā liktam. Tad mīļā Māra dos labu ražu arī nākošvasar. Pēc šī varam sagaidīt, ka Viļakas ļaudīm arī nākošgad gan govis būs pienīgas, gan paaugs zirņi, pupas, kaņepes un citi gardie augļi un saknes.

Kad nu ar Abrenītēm izdziedājāmies un palmielojāmies un pa kādam Mārtiņlaika dancim un rotaļai vēl izrotaļājām, tad īsā rudens diena jau bija iegriezusies īstā tumsā. Šimvakaram atsveicinājāmies no Abrenītes sieviņām un saņēmuši norādes par braukšanas virzienu, pa tumsu vien arī devāmies tālāk – Medņevas virzienā. Jāteic uzreiz, ka Medņeva ir viena mistiska vieta. Ceļarādītāju vai robežzīmi jūs tādu laikam neieraudzīsiet, - ir Semenova, kurā atrodas Viduči, bet Medņeva ir tik pagasts... Negalvoju nemaz, vai esmu pareizi sapratusi, bet tādas vietu mistifikācijas Latvijai piedien. Mūsu pašu Katlakalns ar savu paslēpto Pļavniekkalnu nemaz tālu neatpaliek. Semenova, lai arī tumsā tīta, mūs sagaidīja viesmīlīgi – visu, ko vajadzēja, atradām, ieraudzījām, pat īstos ļaudis uz ceļa satikām, kas mums norādīja, kur tad īsteni braukt un kā labāk Viduču skolas pagalmā iegriezties. Viduču skolā, savā mājvietā, mūs jo laipni uzņēma Medņevas kopa EGLE. Te mēģinājumos sanāk gan kopa Egle, gan nesen kā nodibinātā Egles kapela. Mēs šai sadziedāšanās vakarā dabūjām klausīties un baudīt īsti latgalisku temperamentu un reizumis dziedāt līdz Egles dziedātajām dziesmām, gan iedancot spēlētajiem dančiem, gan arī savās dziesmās dalīties. Un parādīt, kā kopš pirmās viesošanās un ar medņevietēm sadziedāšanās esam auguši, kuplojuši un mainījušies. Šī jau droši bija kāda trešā, ja pat ne ceturtā reizē, kad te bijām. Tā mirkli pa mirklim, kausu pa kausam un kūku pa kūkai pietuvojās nakts, bet mums vēl nākamā diena gana spraiga paredzēta. Tālab sadziedājuši sadancojuši un samielojušies devāmies vien pie miera.

Bet svētdien rīta agrumā jau bijām kājās, - dažs labs jau līdz ar gaismiņu sāka vērot apkārtni un saprast, kur tumsai cauri atvesti, citi modās tik uz brokastlaiku, bet lai vai kā - pabrokastojuši devāmies ceļā. Abrenītes dalībnieces ar pašu kopas vadītāju Albīnu Veinu priekšgalā bija mūsu labākās pavadones. Pirmais, ko viņas gribēja mums parādīt, ir atjaunotā Rekovas baznīca – tā savulaik sākta celt pagājušā gadsimta 30-tajos gados, bet īsti nepabeigta vēl, kara jukās un pēc tam valdošajā iekārtā, kā baznīca nemaz nebija darbojusies. Nu atjaunota un skaista pulcina ne mazumu vietējo ļaužu.

Mums, kā jau folkloras ļaudīm, īpaša vērtība šķita sastapt Upītes iedzimtos, Slišānu dzimtas ļaudis, tradicionālās kultūras kopējus – vietējās kultūras cilts dižos. Upītes muzeja, bibliotēkas un kultūras nama vadītājus un čaklos darbarūķus - Andri un Ligitu. Pirmais, ar ko mums upītieši izdižojās, bija iesāktais ābeļdārzs. Vecākais latgaliešu festivāls “Upītes oubeļdourzs” šoruden bija izskanējis jau 14.reizi, bet paša ābeļdārza vēl nebija bijis. Nu, šai gadā, sākuši stādīt arī to. Upītes kultūras mājā, kā gribētos to dēvēt, jo zem viena jumta mīt kultūras nama zāle, muzeja daudzās un dažādās telpas, bibliotēka. Te vietējiem jauniešiem ir iespēja apgūt dziedāšanas, muzicēšanas, aušanas, celošanas un citus senos amatus un prasmes, kā arī izpausties dzejošanā, zīmēšanā, tekstilmākslās - vispār sakot - iespēja kopt savu dabisko radošumu. No Upītes dodamies tālāk. Šai reizē uz īpaši izredzētu vietu – uz robežapsardzes punktu Žīguros. Te viss ir ne tikai ērti un droši, bet arī skaisti. Un patīkami, lai skarbo un nebūt ne vieglo robežsarga darbu darot, nebūtu jāraizējas vēl par sīkām sadzīviskām ķibelēm. Iespaids jau, ka varam būt droši par mūsu robežsargu godaprātu un atbildību savu zemi sargājot.

Ielūkojāmies vēl arī Vientuļos, kur top jaunais robežkontroles punkts. Bet lietainais laiks mūs šai reizē nelutināja – var jau saprast, ka arī mīļā Māŗa Lietus mātes izskatā gribēja ar mums kopā paceļot. Tālab lielu piktošanos par mitrumu un drēgnumu nemanījām neviena ceļotāja sejā.

Tālāk mūs sagaidīja atkal Viļaka – izzinoša ekskursija Viļakas muzejā ar interesantiem stāstījumiem par Viļakas senāku un ne tik senu vēsturi. Un tad vēl viena īpaša vieta, ar ko viļakieši ir lepni – Viļakas Baltā brieža mototrase – viena no labākajām ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs, veidota uz dabiskiem pakalniem, ar dabisko māla segumu, tik mazliet pielabota un tehniski nodrošināta. Labs vietējās uzņēmības piemērs. Mūs sajūsmināja Baltais briedis pats, kas pakalnītē pakāpies ir gan trases sargs, gan zīme. Vēl tik nospriedām, ka ziemā ar ragutiņām būtu interesanti. Un droši vien ar slēpēm arī, - nez vai tā drīkst un nez vai tā notiek :)

Gluži blakus Baltam briedim ir kāda īpaša ceļa norāde ar uzrakstu – Abrene – 32 km. Vēl no 20-to gadu Latvijas laikiem saglabājusies. Un nu izlikta ceļa malā. Tā patiešām ir. Tik Abrene ir citā valstī. Tieši norādei pretī ir Vēršukalns. Patiešām kalns. Un ir Vēršukalns - muzejs. Un ne tikai muzejs. Tā ir dzīva, elpojoša māja – ar savu ceļu nākotnē no pagātnes. Ar saviem pieredzējumiem, ar seniem un sāpīgiem mīlasstāstiem, ko savādā kārtā vēl neviens nav kādā romānā aprakstījis vai filmā iefilmējis... Jo patiesais stāsts par Staņislava un Leonoras mūža mīlu ir patiešām smeldzes un nolemtības pilns. Tomēr skaists jau arī, to nevar noliegt. Un Vēršukalna saimnieka vēstītie šie un citi bijušo mājas iemītnieku dzīves un mājas liktens stāsti, muzeja ēku izrādīšana, kur teju katrai lietai, katrai segai, katram zirgu deķim, dvielim un cimdam ir savs stāsts... Tas nu īsteni iederējās drēgnajā un lietainajā pēcpusdienā. Omulīga pievakare romantikas apdvestajā namā, kur tik viegli varēja uzburties seno laiku sajūtas...

Bet mēs esam izsalkuši. Un kārdinoši smaržo no krāsns tikko izvilktie baltās maizes klaipiņi. Pirms ceļa mums sarūpēta arī tradicionāla Vēŗšukalna zupa – karsta un garda. Un Viļakas tradicionālais “rozīšu” sviests. Ko gan vēl vēlēties klāt pie stāstiem, kas veldzē dvēseli, nu arī veldze mūsu garšas kāŗpiņām un sāta prieks izsalkušiem un teju pusi no bagātīgā Viļakas novada izskrējušiem ceļotājiem.

Tik bagātīgs bija šis ceļojums – tik dāsnu ļaužu piepildīts. Spējām vien tvert atplestām rokām, ausīm, acīm un sirdīm. Un zinām jau, ka arī dot, jo svarīgs ir darbs tur tālajā Latvijas pierobežā tad, ja tajā var dalīties. Tāds mūsu paldies... Ar sirsnīgām dziesmām, ar mūsu satikšanās prieka, ar Dieva, Laimas, Māras klātbūtnes daudzināšanu... Līdz citam gadam atkal, līdz citai tikšanās reizei. Līdz reizei, kad viens otram caur citiem sveicienus sūtīsim, līdz reizei, kad kādam vēstīsim – aizbrauciet uz Viļakas novadu ciemā, iebrauciet paskatīt, kā Upītē ābeļdārzs aug un skanīgi jaunieši dzied, kā Baltajā briedī moči traucas pa kalniem un lejām, kā Vēršukalnā silta maizīte smaržo. Paklausieties, kā Aldis stāsta par senajiem laikiem un par to, kas vakar te bij' ciemos, kā viedās ABRENĪTES sievas dzied un ieraugiet, kā staro viņu visu acis, Latgales acis... 

S

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru