piektdiena, 2015. gada 13. novembris

Sala laiks, Mārtiņu mēnesis

Vēl kamēr debesu jumā otrais Mēness pēc Rudenājiem izdilst, ilgst Veļu laiks. Vēl pieminami, atcerami senči, vēl dedzināmas sveces un ugunskuri kapsētās, Māras svētnīcās, ģimeņu, saimju un kopienu svētvietās. Vietumis jau veļus aicina un pamielo vēl līdz Ziemassvētkiem, bet izteiktākais Veļu laiks jau būs izritinājies. Jauns Mēness iesākas Lāčplēša dienas vakarā. Bet redzams taps kādus pāris vakarus vēlāk. Tad dabā sākas Sala mēnesis, Sala laiks. Arī par Mārtiņa mēnesi vai Mārtiņu laiku reizēm dēvēts.


 Sala mēnesis sākas ar Mārtiņu svētīšanu. Mainās laiks dabā. Tad reizēm top skaļāks, skanīgāks gaiss, nāk sals un biežāk zemi pārņem sasalums, zeme sastingst un iemieg cieši. Paslēpjas vasaras dzīvība dziļi lapu kaudzēs un iesnaužas kopā ar ežiem, lāčiem, kurmjiem (vietām), sikspārņiem. Tie nu iemigs līdz Pavasara Mārām. Samiegojušies taureņi gan vēl reizēm klaudzina loga rūtī. Izbrīnā, ka netiek izlaisti saulītē, bet pierunāti likties uz auss kādā tālākā kaktā aiz skapja. Saulīte esot mānīga, tā viņiem stāsta. Gadalaika ritējumā laiks no Mārtiņiem līdz Gaismas un Ausekļu dienai 14.decembrī tiek uzskatīts par tumšāko laiku gadā. Laikam jau arī tālab, ka sniegs šai laikā ir rets viesis un īstenā ziema iesākas bieži vien tik ap Ziemassvētkiem.

Kā tad vadam to gada tumšāko laiku? Ko tajā darām? Kā svētīam Mārtiņus? Varbūt. Sagaidām Mārtiņbērnus, skaļus, trokšņainus, mazliet pabaisus, mazliet šķietami nedraudzīgus – rībinot bungas un taures pūšot. Kā dziesma dzied, - kumeļus dancinot. Redz, tas spēks un spars, kas kumeļā, nemaz neguļ. Tam nav ziemas miegs. Tas atrībina un mēteli vai/un zobenu kar vārtu staba galā, tam puiši un vīri kauj gaili, - melnu un cekulainu, vai sarkanām kājām un sievas – melnu vistu, ar visiem nadziņiem.... lai piesauktu gaismu, lai piesauktu auglību un veselību.

Arī Sala laikā, Sala mēnesī turpinās rudens ražas godināšana, Mārtiņu, Katrīnu un Andreju godi. Jā, Mārtiņus vairāk godā vīri, Katrīnas – sievas, bet Andreji ir jaunu puišu un meitu svētki, kad var jau atkal sākt pēc nākamās līgavas vai līgavaiņa lūkot. Gan smukumu no vaiga, asprātību, mutīgumu, un gan jau arī čaklumu un kādu saimniekošanas prasmi vērtējot.

Izsenis Mārtiņu mēnesim ir sava daļa no skarbuma klāt - kad zeme un purvāji pārsalst, var viegli doties sirot uz tālākām sētām. Bet visādi citādi – tas ir rudens beigu un ziemas sākuma laiks. Ja Ūsiņos zirgus izdzen pieguļā un sākas ganu laiks, tad Mārtiņos tie atgriežas sētā. Ir beidzies ganu laiks. Vilkiem nu mutes Dievs atsien un tie var kļūt bīstami. Jābeidz zemes un lauku darbi un zeme jālaiž atpūtā līdz Ūsiņiem. Taču caur senās sētas dzīvi un darbiem, kas Dainās aprakstīti, nebūt nav jāsaprot tikai vienkāršas un ārējas, konkrētas darbības, bet caur tiem ir izzināma arī senā dabas, laika ritu un pasaules kārtība.

Tālu ziemeļos ap Mārtiņiem sākas polārā nakts. Un dienu no dienas tā aug garāka un stiepjas tālāk, un tuvojas mums. Tas ir laiks, kas Ziemeļu pasaules kokā saistās ar tumšo pasauli, tumšo pazemes garu laiku. Vai tumsas pasaule mums bīstama, tas jāizsver katram pašam – tumsa un ziema ir jau gan pārlaicīgā, gan neapzināmās un neapzinātās pasaules simbols. Un ne tikai simbols, tas iekšējās pasaules laiks – tad mazāk dzīvojam ārpusē, vairāk iedziļināmies sevī. Atbildes uz svarīgajiem Liktens, Laimas, Dieva, Māras un Pērkona liktajiem dzīves izaicinājumiem, uz pašu izvēlētajiem uzdevumiem meklējam sevī. Saule aiztecējusi visdziļākās jūras tālākajā malā... tur, kur to vainadziņu var vien nojaust. Un tā nu mēs to tumšo laiku vadām – ar ziemas garajām dziesmām arī, ar pasaules kārtību aprakstošajām pasakām, stāstiem un teiksmām, ar iekšējo gaismu sevī un citos tumsas vālus kliedēdami.

Tumsa mums nav bieds, bet tumsa ir iekšējās radīšanas un pārradīšanas laiks.

Bet kad iekšējais darbs darīts, var arī laukā, tautā nākt. Mēs, Katlakalna folkloras kopa RĀMUPE aicināsim šai Sala mēnesī gan iekšējos darbus darīt, gan laukā nākt, kopā priecāties un gaismoties. Viens tāds mazliet iekšējs darbs ir puzuru darināšana – kā salmiņu pa salmiņam, posmiņu pa posmiņam kopā sienot un savijot mēs tiekam pie daiļas telpas rotas, tā mēs apzinām pasaules kārtību un likumsakarību, kas arī tai puzurī ir ievīta un izzināma, tā arī mēs caur šo darbiņu savu iekšējo pasauli varam izzināt, iejust un sakārtot. Tāds mazliet maģisks ir šis darbiņš. Ārēji mēs par puzuriem zinām stāstus, ka tie esot pasaules modelis – tiem, tāpat kā pasaulei ir augšpuse – debesu jumols un saknes – zemes dzīļu un pazemes pasaule, tiem ir arī iekšpuse un ārpuse. Un sava kustība, virpuļojums ap savu diega asi viņiem ir. Un pareizi piekarināts puzuris citādi nemaz nevarot, kā virpuļot. Un tā virpuļojot viņš sakārtojot daudz plašāku telpu ap sevi, kā pats redzami vien ieņem. Seno amatu darbnīcā puzurus darināt kopā ar meistari Indru Kadaku mēs nāksim 25.novembra pievakarē. Tas notiks Katlakalna Tautas namā 25.novembra pievakarē – no sešiem vakarā. Te gan ir nācējiem savlaikus jāpiesakās.

Kad Mārtiņu mēnesis beidzies, klāt Svētku mēnesis un sākas Ziemassvētku gaidīšana. It visur skan jautras dziesmas, rotaļas un danči. Neiztrūkstoša šī laika sastāvdaļa ir Bluķa vakari. Arī Katlakalnā. Par to vairāk šeit - Bluķa vakars Katlakalnā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru