trešdiena, 2015. gada 25. novembris

Mellupos, Latvijas valsts dzimšanas dienas svinībās

Bijām aicināti kuplināt Latvijas dzimšanas dienas sarīkojumu Mellupos. Tāpēc šai reizē stāstījums par notikumu Ķekavas novada "putna" krāšņajā astē – Mellupos. Otro reizi RĀMUPES ļaudis bija tur. Tālajā Ķekavas novada malā. Mežiniekos, Mežgalos, Mellupes malā. Mums četrām rāmupietēm – Zandai, Aijai, Sintijai un Guntai, - īpašs prieks bija ne tikai dāvāt, bet arī baudīt sirsnību un radošo ļaužu elpu. Šai dienā, saulainā sarmainā sestdienā, 21.novembrī vietējā kultūras ligzdiņā, Mellupu sociālajā mājā, mellupieši svinēja Latvijas valsts dzimšanas dienu. Tika iedegtas sveces valsts karoga krāsās - Latvijas pagātnei, nākotnei un šodienai. Demokrātiski tika ievēlēti sveču iededzēji. Pagātni iededza viena no vecākajām mellupietēm – ilggadīgā novada pastniece Zenta Vanaga, nākotni – mellupiešu jaunās paaudzes pārstāve Katrīna Bluķe un šodienu – Ineta Boša, Mellupu sociālās mājas vadītāja un Viesturs Rencis, sarīkojuma vadītājs, daudzu Mellupu kultūras un radošo projektu iedvesmotājs un īstenotājs.
Šīs reizes Latvijas dzimšanas dienas sveiciens no mellupiešiem bija kā trīskārtaina torte. Vispirms tika atklāta novadnieces Dagmāras Lauriņas mākslas darbu izstāde “Ne tikai rozes novembrī…” – papīra lapās un audeklos ieburtas rozes, jasmīni, tulpes, ķiršu ziedi, portreti un ceļojumu iespaidi, fantāzijas un klusās dabas. Dagmāra Lauriņa, kurai šī pirmā personālizstāde, bērnības un skolas gadus pavadījusi Plakanciemā, bet Mellupos sākusi skolas gaitas toreizējā Mežinieku pamatskolā. Šobrīd bijušās skolas ēkā darbojas sociālais centrs, tāpēc izstādes atklāšana Mellupos māksliniecei ir īpaši nozīmīga, jo tieši te viņas zīmēšanas skolotāja agri pamanīja Dagmāras mākslinieces talantu. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Ķekavu. Sirsnīgās attiecības ģimenē, dzīvās dabas skaistums ir tās vērtības, kas veidojušas Dagmāras gan kā cilvēka, gan kā mākslinieces personību un attieksmi pret pasauli un tuvo apkārtni. Mīļums un sirsnība skan Dagmāras balsī, staro acīs un sajūtams viņas darbos.

Dagmāra Lauriņa ģimenes un draugu lokā
Dagmāra pilnveidojusies Valsts Mākslas akadēmijā un pirmo īpašo iespēju izpaust mākslinieciskās dotības guvusi strādādama par mākslinieci arheoloģiskajos izrakumos Lubānas ezera klānos pie Ilzes Lozes un Gunāra Rušes. Tad nonākusi Rozes Stiebras un Anša Bērziņa vadītajā filmu studijā Latvijas TV (vēlāk studija “Dauka”), kur veic smalko animatores, filmas mākslinieka uzzīmēto tēlu “atdzīvināšanas”, darbu. Šai jomā sadarbība veidojusies arī ar citām studijām.

Sajutusi aicinājumu mācīt mākslu citiem, Dagmāra studējusi LVU un ieguvusi Vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotājas diplomu. Mākslas skolotājas darbā Dagmāra nonākusi Daugmales pamatskolā, kur nostrādāja 10 gadus. Šobrīd Dagmāra strādā ar dārzu mākslu saistītā uzņēmumā, SIA Galantus.

Dagmāras darbu izstāde Mellupu sociālajā mājā būs aplūkojama līdz nākamā gada maijam. Mēs ceram, ka arī ķekaviešiem būs vēlme aizdoties uz Mellupiem – un jaukās mežainās un vēsturiskās vietas izstaigājot gūt ne tikai dzīvās dabas brīvdienu prieku, bet arī ielūkoties Mellupu sociālās mājas zālē. /apskatīt izstādi var darba dienās darba laikā vai arī iepriekš piesakoties pie Inetas Bošas 28698372/ Tāpat mēs arī ceram, ka Dagmāras darbus kādureiz varēs aplūkot arī citviet Ķekavas novadā.

Otra dižā personība, kuru mēs mazliet iepazinām Ķekavas novadpētniecības muzeja speciālistes Veltas Strazdiņas stāstījumā – dzejniece Melnupju Marija (1870.-1927.), Annas Brigaderes līdzgaitniece, vienīgi kā dzejniece neguvusi tik lielu atsaucību un savā laikā pat saņēmusi smagu kritiku. Katram cilvēkam un katram dzejniekam arī – savs liktenis. Bet mēs, klausoties stāstījumu un Melnupju Marijas dzeju tomēr guvām atziņu, ka viņa ir personība, kuru mūsu novadam būtu jāceļ gaismā. Dzeja, kas iekalta viņas kapakmenī Mellupu kapsētā uzrunā katru -


 No Dieva nākam un uz Dievu ejam:
Ja neaizmirstos mums šī Dieva ziņa,
Kas sirdī iekalta mums līdzi nāk no viņa,
Es esmu tu, - tu esi es,
Viens avots mūsu dvēseles!
Ko otram dod tavs darbs, tavs vārds, tavs skats,
To saņem atpakaļ – kā spogulī – tu pats;
Šo ziņu vienkāršo ja katrs atminētu,
Kā dārgakmens mums dzīve atmirdzētu.

Latvijas dzimšanas dienas sarīkojuma vadītājs, arī mellupietis, kas savu dzīvi saistījis gan ar teātri, gan muzeju darbu, gan izglītību, Viesturs Rencis tā arī bija domājis – mest tiltiņus no pagātnes uz nākotni un simboliska savija te bija ar nupat Latvijā iesākto “Ozolu stāstu” akciju. Tās pamatdoma – ievākt ozolu zīles no dižozoliem un no katra novada īpašajiem ozoliem un tās stādīt kopējās topošajās ozolu audzēs, kopt un lolot mazos asnus līdz Latvijas 100-gadei. Un tad izstādīt ozoliņus paliekošā vietā Latvijas nākotnei. Mellupieši stādīja sarkanozola zīles un katrs varēja kādu zīlīti iegūt arī pats sev – stādīt, gaidīt uzdīkstam pavasarī, lolot un rūpēties par viņu.

Un tad nu, domājams, katram ir skaidrs, ka tādā notikumā ar savām pasaules koku, saules un dzīves dziesmām RĀMUPEI arī bija gandarījums, prieks, pienākums un izredzētība piedalīties. Un man to aprakstīt tāpat.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru