Reitā agri saule lēce

Gan saulainus rītus un garus novakarus, gan lietus gaisus un mākoņu vālus, gan zilzilas debesu nomales un rudeņa mākoņu iepelēkās gubiņas mēs satikām, sajutām mūsu šīsvasaras Viļakas apciemojuma reizē un laikā. RĀMUPES un draugu, un domubiedru Latgales kopbraucienā – Vasaras dziedāšanas un tradīciju skolā. Šovasar tā norisinājās daudzu mūsu iemīļotajā Ziemeļlatgales pusē – Viļakas novadā. Un līdz ar ierudeņojušos dabu mēs še bijām kopā ar dižļaudīm – viedajiem, zinošajiem, redzošajiem, jūtīgajiem. Šīgada Vasaras skolas mērķis bija iepazīt dabu un pasauli caur Vasaras Māras izzināšanu. Vasaras Māra ir tradicionāli, Mārai veltīti, svētki un Māra pati mūsu senajā Tradīcijā un dzīvesziņā - dažādu vieliskās un robežsituāciju izpausmju pārvaldniece, dievība.

Mūsu Vasaras skolas galvenās uzņēmējas – Viļakas etnogrāfiskā ansambļa ABRENĪTE sirdsdāsnās dalībnieces – gādāja par mūsu labsajūtu. Tikām uzņemti un cienāti īsti latgaliskā sirsnībā un dabūjām klausīties un līdzidziedāt tuvējās apārtnes dziesmas, baudīt tradicionālus latgaliskus ēdienus – pašu sietus sierus un kultus krējumus, Vēršukalna Strupkas Annas pašcepto baltmaizi, ko mēs vienbalsīgi nosaucām par kūk-maizi, Skaidrītes Veinas un citu ABRENĪTES saimnieču sarūpētos, brokastu, pusdienu un vakariņu galdā celtos gardumus. Un arī pati Ziemeļlatgales tradīcija kopumā ir gluži kā biezais lauku krējums – tik sātīga un bieza. 

Šādu braucienu vērtība ir tas Tradīcijas un izziņas slānis, kas ikreiz atveras vairāk gadu no gada gabaliņu pa gabaliņam. Arī tas, ko mēs, brauciena un skolas dalībnieki, uzzinām viens par otru un nenoliedzami arī katrs pats par sevi. Un tam sekojošo atskārsmju un atklāsmju viļņi.

Šai reizē visvairāk vēlējāmies izzināt to, ko Tradīcija vēsta par Māras pasaules vismazāk zināmo šķautni, varbūt arī to daļu, kura daudzus biedē. Runa ir par viņsaules, aizsaules vai par kādu citu pārpasaules slāni, kuru mēs varbūt spējam notvert sapņos, varbūt kādos īpašos dabas vērojumu brīžos un kas reizumis ir nojaušams dainu tekstos un melodijās vai teikas un pasakas lasot vai klausoties. 

Pārsteigumu un līdz šim nezināmā bija daudz. Lai arī iepriekšējās reizēs, ciemojoties Viļakas un Medņevas pusē, šīm vietām garām braucām ne reizi vien, tomēr tajās nebijām bijuši un vēl jo vairāk – par tām netikām pat neko ne zinājuši, ne nojautuši. Izzinātāja laime ir būt kopā ar aizrautīgiem, zinošiem pētniekiem un tādi mums šai reizē bija novadpētnieks Ivars Logins, iedzimtais viļacēns, dēvējams teju par akmeņu vīru un folkloras pētnieks Sandis Laime ( LU LFMI LFK pētnieks). Ivara pētījumu klāstā ir visvairāk tieši akmeņi – svētakmeņi, zīmjakmeņi, akmeņu krāvumi un citas ar akmeņiem saistītās iezīmīgās vietas. Kā saka Ivars pats, viņam akmeņi teju vai “skrien pretī”, - atliek vien atcerēties, iegaumēt, lai varētu citiem parādīt. Protams, ka tiek ievērotas un apzinātas arī citas senvietas, - kalni, koki, seno zināšanu un teiku glabātāji – teicēji. Savukārt Sandis Laime jau vairāku gadu garumā pētījis īpašas vietas, kas saistītas ar mistiskām norisēm: seno alu un to teiku pētījumi viņu noveduši līdz pētījumiem par nakts raganām. 

Satikušies un sagaidījuši visus atbraucējus, Albīnas Veinas un citu Abrenītes sieviņu pavadīti devāmies uz tuvējām raganu vietām. Vispirms lūkot bērzus ceļa malā, kuros raganas arī savulaik esot šūpojušās un netālo, Medņevas pagasta Raču ciemā, šobrīd slapjas pļavas vidū, kalniņā augošu Raganu priedi, kurā arī raganas mītot. Arheologs Juris Urtāns savā 1993.gadā iznākušajā grāmatā ''Latvijas senās svētnīcas'' to dēvē par senu kulta vietu, par kuru pirmās akadēmiski apzinātās ziņas iegūtas pirms 2. pasaules kara, kad Pieminekļu valdes līdzstrādnieki Abrenes apriņķī kompleksi apsekojuši visu veidu arheoloģiskos un etnogrāfiskos pieminekļus. Raganu kalns atrodas Kiras upes palieņu pļavās. Izrādās, ka mazo, aiz kalna plūstošo un tagad arī bebru aizdambēto upīti vietējie gan biežāk dēvējuši par Kūras upi, bet vēl pēc citiem atzinumiem tās nosaukums ir cēlies no līvu valodas, ir somugrisms un būtu rakstāms kā Kovra. Kalns ir iegarens, apaudzis ar kokiem un krūmiem un tā garums ir ap 300 m, platums - 80 m un augstums ap 7-8 m. To jau no seniem laikiem sauc par Raganu kalnu un tautā ir nostāsti, ka lielās priedes zaros, kas aug kalna virsotnē, šūpojušās raganas.

Pusnaktī tās gājušas uz tuvējo lielceļu baidīt un žņaugt vēlīnos ceļiniekus. Vietējie ļaudis bieži stāsta arī to, ka raganas, nelaikā viņu vietās parādījušos ļaudis uzskatījušas par traucētājiem un nokutinājušas līdz nāvei. Citos nostāstos minēts, ka Raču Raganu kalnā bijis pagrabs ar apslēptām bagātībām un tās daudzi gribējuši atrast, tāpēc kalna virsma ir izrakņāta. Raču Raganu kalns neesot mākslīgi izveidots, bet ir dabisks kalniņš. Daudzie nostāsti, kas vijas ap šo kalnu, norāda uz tā nozīmību gan agrāk, gan tagad. Teikās aprakstītās raganas un citi mītiskie personāži norāda uz seniem, Viļakas apkārtnes iedzīvotāju pagāniskajā pasaules uzskatā balstītiem, priekšstatiem. No iešanas pāri pļavai un kāpšanas kalnā pie priedes gan tikām atrunāti, toties devāmies uz mazliet tālāko Medņevas dižozolu un no tā netālu, mazupītes krastā, guļošo dižakmeni. Par milzīgo, rētu rētām izvagoto un daudzveidīgām sūnām apaugušo akmeni Ivars atceras kādu nesen dzirdētu teiksmu – tā stāsta par zēnu, kurš lūdzis garāmbraucēju kādu kravu nogādāt viņam vien zināmā vietā, bet pēcāk pazudis kā akā.

Atgriežoties Viļakā, pa ceļam jau atkal Raganu priede ar savu neapturamo vilinājumu tomēr doties pār pļavai un ... tad tas notiek – Ivara un Sanda iedvesmoti viens pēc otra, viens otru mundrinādami metamies slapjajā pļavā iekšā ar mērķi – kokiem un krūmiem apaugušais paugurs ar Raganu priedi vienā tā galā. Līdz ceļiem solītais ūdens ir tiktikko līdz potītēm un arī tas tikai vietām. Nonākuši kalna pakājē pārsteigumā ieraugām, ka ceļš līdz priedei izkopts. To paveikuši tuvējo māju un pļavas saimnieki, Zarembu ģimene, uzņemdamies rūpes par dabas un kultūrvēstures vietu un koku. Arī apkārt priede iztīrīts laukumiņš, tomēr te jūtams, ka tā vēlētos vēl lielāku brīvo laukumu, kur savu zarotni izstiept. Te nu viņa ir – Raganu priede, atbilstoši Sanda un Ivara iepriekšredzētā stāstiem, majestātiski tiecas pretī saulei. Skujotie zari mirdz tuvējā saules rieta staros – priede ir tiešām saules velšu apdāvināta. Priedes dobumā kāds no mums ieliek ziedu – Mārai, dabai, vai varbūt neredzamajai pasaulei, neizpaustajai tumsai un nezināmajam sevī, dabā un tālajā kosmosā.

Pēc vakariņām sasēžam Viļakas Saietu nama mājīgajā zālē klausīties Sanda Laimes stāstījumu par to, kā viņš, pētīdams, senās, zīmju aprakstītās un teiksmām apvītās alas, nonācis līdz interesei par raganām un to savpatīgo pasauli Arī līdz vēlmei to izzināt vairāk un kā guvis jaunas atziņas par to, kas īsti raganas ir. Neba man te atstāstīt Sanda stāstīto, - daudz kas no tā plaši aprakstīts viņa aptuveni pirms diviem gadiem iznākušajā monogrāfijā Nakts raganas. Raganu vietu Latvijā, kā izrādās, ir gana daudz. Arī šeit, Ziemeļlatgales pusē. Un ir dažādi viedokļi par to, kādas vien tās var būt, īpašām spējām apveltītas – labās riebējas, dziednieces, zintnieces un arī kaitnieces un nešķīstenes. Taču Sanda stāstījumā, tāpat kā pieminētajā grāmatā, vēstīts par kādu citu raganības aspektu – raganas, kuras ir kā rēgi un nemaz nav īsteni dzīvas būtnes, bet ir saistītas ar neredzamo pasauli. Raganas, kuras “ mīt” savās īpašās vietās un īpašā laikā rādās cilvēkam. Reizēm tās nemaz neredz, bet tikai dzird. Tās velējas, sukā matus, un tiem, kas viņu nodarbēs iejaucas, vai nu nozūd no acu skata vai maldina, vai kā minēts vēl iepriekš, - nokutina līdz nāvei. Ar saviem atzinumiem un piebildēm vakara izzinošo daļu kuplināja arī Aīda Rancāne un Andris Kapusts. Jāteic, ka raganīgās sarunas turpinājās līdz rīta gaismai vēl viesnīcā – viņas tiešām bija mūs pārņēmušas savā varā.

Lai vai kādi lietus gaisi sestdienā tika solīti laika ziņās, Saule ir mūsu pusē un sestdienas rīts atausa saulains un silts. Šai dienā devāmies uz netālo dabas parku Balkanu kalni Šķilbānos, kur iekopts jauks dabas un kultūrvēstures stūrītis – omulīga viesu mājiņa, garšaugu dārziņš, mākslinieku un mākslas studentu darinātas koka un akmens skulptūras, izzinošas dabas takas. Tā ir vieta, kur īpašā, radošā veidā izstāstīta un parka viesiem izzināma un ieraugāma daļa no latviskās dzīvesziņas, attieksme pret dabu un pasauli. Parku 1996.gadā sācis veidot toreizējais zemes un mājas īpašnieks Jānis Aleksandrovs, bet šobrīd, kad pats J.Aleksandrovs jau viņsaulē, bet mantiniekiem parks nav licies saistošs, to apsaimnieko vietējā pašvaldība un parka vadītāja ir Vija Kuļša. Vija arī mūs vadāja, rādīja, stāstīja. Parks ar savu kalnaino vidi, kokiem apaugušajiem pauguriem ir aicinošs arī ziemā, kad te pieejamas apgaismotas slēpošanas trases. 

Dienas noslēgumā daudzinājām Vasaras Māru – iededzām uguni, ziedojām un dziedājām – lai saskaņotos ar veltēm, ko Māra dod mums katram mūsu dzīvēs un ko ar savu darbu spējam saskatīt, nopelnīt un saņemt paši. Un dot tālāk – gan pirmo šīsvasaras ražu vērtējot, gan sava dzīves laika sasniegumus vētījot. Par jau saņemto un uzzināto, piedzīvoto pateicoties, un tālāk dodot. Mēs Mārās daudzinām Māru ne jau tikai tāpēc, ka mums būtu kādi rudzu un miežu lauki vai govju kūtis, bet arī tālab, ka tie ir citiem – tiem, kuri gādā par mūsu bagātīgajiem galdiem. Māra ir arī mūsu spēks, veselība un kustība – tas, kas mums ikdienu vajadzīgs dzīvojot. Un mūsu pieredzes vākums ir Māra. Un mūsu zemes spēks. Un arī dzīves līkloču robežsituācijās Māra ir klātesoša – šai saulē ienākot un to tās šķiroties jo īpaši. Ir labi, Mārās jo īpaši, šai virzienā domu pavedienu paritināt un par to padziedāt. Dienu garums šai laikā rūk jo īpaši strauji un rudens ar garajiem, tumšajiem vakariem un neredzamās, mistiskās pasaules klātbūtni ir tepat. Ir svarīgi to apzināties.

Svētdienas rīts tomēr silts un bez lietus, lai arī iepriekšējā vakarā, līdzko bijām beiguši Māras rituālu, lietus bija klāt. Un mēs jau atkal esam ceļa jūtīs - uz Žīguriem. Vispirms viesošanās Annas Āzes dibinātajā un vadītajā Meža muzejā – Anna ir paņemoša stāstniece. Stāsti un pieredzētais, piedzīvotais, par mežu un dzīvi izzinātais viņas pūrā ir kārtu kārtām salicies. Annai ir ko mums teikt un daudz kas no viņas stāstītā skar un ietekmē mūs jo cieši. Laiks Annas sabiedrībā un stāstos aizskrien vēja spārniem. Šķiet varētu klausīties vēl un vēl, un stāstu nepietrūktu un interese klausīties tik augtu augumā, jo stāstam seko stāsts, viens stāsts rosina nākamo un mūsu jautājumi tāpat. Bet mūs gaida jau nākošā tikšanās – ar meža veltēm mūs turpat Žīguru nesen skaisti iekārtotajā parkā iepazīstina Meža labumu ciema pārstāve Valentīna Beča. Dabūjam nogaršot daudzus un dažādus sīrupus – gan liepuziedu, gan maijrozīšu ziedu sīrupu, gan korinšu, gan priežu čiekuru un egļu skuju sīrupus un vēl citus. Stāstījums iedvesmo un, atgriezušās mājās, droši vien ne viena vien no mums pašas ķersies pie kā līdzīga gatavošanas no tā, kas nu vēl pļavās un mežos ziedošs ir notverams. Un tad vēl šīsdienas kopbilde turpat Žīguru duglāziju egļu paēnā un ceļš atpakaļ uz Viļaku. Kopīgas pusdienas ar Abrenītes sieviņām. Vēl daži īsi stāsti par mums pašām. Un atsveicināšanās līdz citam gadam. 

Jau tagad zinām, kas palika neredzēts un neieraudzīts, nesatikts un neatrasts ... kas palika turpmākām, un jaunām ciemošanās reizēm. Bagātajā zemē Viļakā.

Foto: Beatrise