5.Zemgales stāstnieku festivāls. Pilsrundāle. Saulaine. Pirmā diena.

Ik gadu kopš 2012.gada ap Rudenājiem notiek Zemgales Stāstnieku festivāls "Gāž podus Rundālē". Šoruden jau piektais. Tā rīkotāji -  Pilsrundāles bibliotēka, UNESCO Latvijas Nacionālās komitejas Stāstu bibliotēku tīkla dalībniece kopš tīkla sākumiem 2009.gadā, ar Pilsrundāles pašvaldības atbalstu un ieinteresētību un ar aktīvu un radošu novada kultūras un izglītības iestāžu iesaisti un atbalstu. Tā kā arī Katlakalnā pēdējā gada laikā sākusi veidoties interesanta stāstnieku kopiena, šogad pirmo reizi arī Katlakalna RĀMUPES dalībnieki aktīvi iesaistījās festivāla norisēs.

No manas puses šoreiz pirmā festivāla diena izrādījās arī vienīgā. Bet bagātību, - iegūtā, saņemtā un dotā - arī pirmajā dienā bija daudz. Dienas pirmo pusi pavadījām Pilsrundāles vidusskolas mājīgajā zālē. Rīta cēliens sākās ar brokastīm – no dažādām Latvijas vietām Kurzemē, Vidzemē, Rīgā un tepat Zemgalē, citzemju stāstniekus (šoeiz no brāļu zemes Lietuvas un no saulainās Spānijas) tikko atbraukušus, mūs saņēma ar gardumardiem pīrādziņiem un drupaču kūkām un, protams, neiztrūkstošo kafiju un tēju. Festivāla oficiālo sākumu apstiprināja Pilsrundāles novada domes priekšsēdētāja Aivara Okmaņa uzruna stāstu festivāla dalībniekiem. Tad vērojām 5. un visu iepriekšējo Zemgales Stāstnieku festivālu rīkotājas un ikdienā Pilsrundāles bibliotēkas vadītājas Aelitas Ramanes vizuālu atskatu jaunākajā stāstu meklēšanas un praktizēšanas tradīcijā Pilsrundāles novadā – Zemgales Stāstnieku festivāla iesākumos - 2011.gada Stāstu bibliotēku tīkla Vasaras skolā, un iepriekšējo festivālu vēsturē. Kopš šī gada arī Zemgales Stāstnieku festivālam ir sava zīme, savs logo – stilizēta Zemgales tautastērpa astoņlapu rozīte uz poda. Tās autore - mūsu novadniece, katlakalniete, Katlakalna folkloras kopas RĀMUPE un Katlakalna bērnu folkloras kopas dalībniece, māksliniece un blogere – Sintija Strode (http://strodesintija.blogspot.com/). Ne visas idejas šķiļas strauji. Šī zīme tika tapināta ilgā ideju un kopdomu saskaņošas prosesā, un varbūt tāpēc festivāla rīkotāji no Sintijas dāvanā saņēma vienu no zīmes varianta gleznojumiem. Piebildīšu, ka man šis variants patika ļoti. Bet arī tas, kurš galugalā tika pieņemts kā galējais, ir gluži jauks.

Izglītojošu lekciju sadaļā klausītāju pulkā piedalījās arī Pilsrundāles vidusskolas skolēni. Vispirms vārds tika dots Dabas muzeja Ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas pētniecei antropoloģei Aili Marnicai. Viņas stāstījuma tēma - Zemgalē, kādreiz senatnē... te nu tika skarta ļoti sena zemes vēsture. Vispirms aprakstīts ledus laikmets un tā iezīmes, tad – tā atkāpšanās laiki un klimatu un dabas vides maiņa tā iespaidā, kā arī tika dots skaidrojums, ka Zemgales līdzenumi ir tik zemi, zemāki par pārējo Latvijas daļu, un līdzeni tāpēc, ka tajos ledājs saglabājās ilgāk un Baltijas ledus ezers virs tā arī gulēja. Aili arī ātri pārskrēja vēlākiem laikmetiem, kad Latvijas tagadējo teritoriju jau apdzīvoja senās ciltis un īsumā raksturoja viņu dzīves veidu. Pēc Aili Marnicas uzklausījām vēsturnieku, gidu, skolotāju, arheologu, Latvijas un sava novada un dzimtas patriotu Andri Tomašūnu. Nešaubos, ka viņa aizkustinošie, tiklab vispārējie, kā katras piesauktās dzimtas un cilvēka personiskie stāsti skāra ikviena klausītāja dziļākās sirds stīgas un katram ļāva atcerēties un padomāt par to, kas mums ir un kas arī nav zināms par mūsu dzimtām, par mūsu dzimtu senajiem. Tas bija apzināts rosinājums padomāt par to, kas ir varonība un iemestas dzirkstelītes tēmā liktenīgas šķiršanās un liktenīgas satikšanās. Tas bija arī kā atgādinājums apzināties katram pašam savu neatsveramo lomu dzimtas gudrības un pieredzes tālāknešanā, - izzinot, no kurienes mēs esam nākuši un kur ņemam spēku. Savukārt Latvijas Folkloras krātuves digitālā arhīva (www.garamantas.lv) speciāliste Digna Ūdre sniedza ieskatu LFK arhīvos glabāto dokumentu – pierakstu, ierakstu un citu materiālu kolekciju, digitalizēšanas darbā. D.Ūdre vēstīja arī par to, ka katram, kas vēlas un jūt tādu aicinājumu, ir iespēja iesaistīties Folkloras krātuves bagātīgā materiālu klāsta šifrēšanā, tādējādi palīdzot apjomīgajam vākumam caur elektronisko vidi drīzāk nonākt līdz katram interesentam.

Dienas tālākā daļa īpaši jauka izvērtās pateicoties vienai no festivāla ārzemju viešņām, lietuviešu folkloras pētniecei, Viļņas Literatūras un folkloras institūta Folkloras arhīva zinātniskajai darbiniecei Gražinai Kadžītei (Gražina Kadžytė, http://web.archive.org/web/20130621154307/http://www.llti.lt/lt/grazina_kadzyte/). Izmantojot lietuviešu un krievu valodu, Gražina atklāja savus stāstnieces dotumus, kā arī parādīja, ka, ieklausoties un iejūtoties vārdu skanējumā, lietuviešu valoda mums latviešiem patiesībā ir daudz vieglāk saprotama, kā prātnieciski mums tas pašiem bieži šķiet.

Pēcpusdienas cēliens izvērtās radošs un darbīgs – māla podu darināšana mākslinieces Lauras Ikertes vadībā Ikertu dzimtas pārvaldītā un uzturētajā Pilsrundāles Baltajā mājā. Te stāstnieki varēja visnotaļ veiksmīgi darbināt ne tikai ausis un mutes, bet arī rokas un pirkstiņus. Podu darināšanas laikā Laura iespēja ne tikai ierādīt poda pirmdzimšanas brīnumiņu no māla pikuča, bet arī daudz izstāstīt par savu skolotāju, latgaliešu podniecības Meistaru Evaldu Vasiļevski, par viņa dzīves un mākslas atziņām un attieksmi pret mālu. Arī man tas atsauca atmiņā vienu no Cepļa atvēršanas svētkiem E.Vasiļevska Akminīšos kādās Latgales Podnieku dienās, viņa rimtumu un tai pat laikā nerimstošo iekšējo uguni. Tāpat, iekšējā uguns un viedums nomanāms Laurā. Arī par māla atmiņu daudz stāstīja Laura šoreiz, un par tajā slēpto dzīvību, kas mums palīdzēja saprast, kāpēc, kā teikās vēstīts, tieši no māla Dievs un Velns veidoja pirmos cilvēkus, zvērus un putnus.

Pirmās dienas noslēgumam - kopīgai vakarēšanai, sadziedāšanai un stāstu stāstīšanai sanācām Saulaines Sociālajā mājā. Ar Katlakalna folkloras kopas sievu klātesamību. Guntai un Sintijai, kas jau visas dienas garumā bija festivāla klausītāju un dalībnieku pulkā, pievienojās arī Aija, Beatrise, Dzintra, Ingrīda un Kristīne. Iepazīšanās stāstus, Māras Mellēnas rosināti, šoreiz stāstījām nevis paši par sevi, bet par savu blakussēdētāju. Tas izrādījās gana interesanti, jo ne jau visos gadījumos tos kaimiņus tā visi pazina. Bet galā tikām. Vakara gaitā izrādījās, ka arī dziedāšana daudziem stāstniekiem patīk tīri labi. No gluži jautrām un daudznozīmīgām dziesmām līdz Pie Dieviņa gari galdi, no Tikušai meitai kā veltījuma Mārai un rudens talku dziesmām līdz vietējā mutes ermoņiku meistara un stāstnieka Valdiņa (Valda Saprona) iedziedātai zināmākai vai svešākai ziņģei.

Sarunās un dziesmās vēla vakara stunda pienāca nemanot, stāstītāju un klausītāju pulks ap bagātīgi klāto galdu pamazām saruka arvien šaurāks, jo visiem bijusi gara un bagāta diena. Un tāda gaidāma arī vēl nākamā. Bet mums priekšā – ceļš uz mājām – caur nakts tumsu un aiz auto logiem mirgojošu lietu. Un ar jauku sajūtu sirdī.

Paldies Aelitai Ramanei, plašai un rāmai kā Zemgalei (kā vēlāk dzirdēšu sakām), paldies visiem šīsreizes Zemgales Stāstnieku festivāla rīkotājiem, atbalstītājiem, uzradītājiem un uzturētājiem. Līdz citam gadam Rundālē, līdz citam stāstnieku tikšanās brīdim, kas daļu no stāstniekiem sagaidīs Valmierā, Simjūda gadatirgus laikā jau pēc pāris nedēļām no 6.-9.oktobrim, citus - kādos vēlākos un citos jaukos stāstīšanas saietos.

Gunta Saule, stāstniece, Katlakalna folkloras kopas RĀMUPE dalībniece
Foto: Aelita Ramane, Līga Bajāre, Andris Tomašūns, Gunta Saule
 Vairāk foto - https://goo.gl/photos/p2gRxsGyo3e4BFjx9