sestdiena, 2016. gada 26. novembris

Latvijas dzimšanas dienas svinēšana Mellupos

Atkal jaukā pulciņā Katlakalna RĀMUPES Anita, Dzintra un Gunta, Bērnu kopas (un arī RĀMUPES) Sintija ar meitenēm Unu un Aiju jaukā sadarbībā ar Plakanciema muzikantēm Līgu ar viņas drostaliņām un Līvu viesojāmies Mellupu Sociālajā mājā, kur mellupieši un plakanciemieši svinēja Latvijas dzimšanas dienu, tā noslēgdami novembra, Latvijas svētku mēneša valsts nozīmīgo un svētku dienu, ritu.


Mellupu mājīgās kultūras mājas zālīte bija ļaužu pārpilna, kā allaž šādās reizēs. Svētku sarīkojums sākās ar sirsnīgu Mellupu Sociālās mājas vadītājas Inetas Bošas uzrunu, ar kopīgu Latvijas himnas izdziedāšanu un Ķekavas domes deputātes, Nacionālās Apvienības biedres Ievas Arntes svētku uzrunu.  RĀMUPE ar saviem domubiedriem, pievienojoties visiem svētku dalībniekiem izskandēja pāris Saules un Daugavas dziesmas visiem vēlot būt saules gaišiem un stipriem savu valtsi turot un sargājot. Tika cildināti jaunie (topošie) mākslinieki, Bērnu zīmējumu izstādes "Uzzīmē Mellupus! Uzzīmē Plakanciemu!" autori un viņiem par godu mūs kopu bērni lielajiem palīdzot nodziedāja pāris gudrības un meža dziesmu neaizmirstot  apdziedāt arī šairudenī daudzpiesaukto Plakanciema lāci.

Šīsreizes Mellupu Latvijas dzimšanas dienas īpašā viešņa bija fotomāksliniece, izsmalcināta portretiste, savulaik ludzēniete, bet nu gan rīdziniece, Silvija Danelsone. Mellupos kopš šīs dienas skatāma viņa fotodarbu izstāde "Viena diena Susājos". Ja kādam šķiet pārsteigums, kāpēc gan un kāds sakars Ludzai, Susājiem un Mellupiem (vai visiem Mežiniekiem), tad tās atbildes ir varbūt pat vairākas. Viena tāda, ka Latvijas lauki jau daudzviet ir līdzīgi - tas, ko pirms pāris gadiem vēl varēja redzēt Susājos un kas arvien tur ir dzīvs,  reiz bija arī Mellupos. Un varbūt vienā otrā sētā ir joprojām. Tā otra saistība ir tā, ka arī Mežiniekos, kas Mellupu un Plakanciema kopnosaukums, līdzīgi kā daudzviet Latvijā pa dažādiem ceļiem - gan ieprecoties, gan darba un izglītības gaitās aizejot no tēva sētas, dzīvo gana daudz latgaliešu un pat ludzāniešu.

Mani šai reizē īpaši pārsteidza fotogrāfu brālība, kuras saliedētību un vienam otra atbalstu nomanīju jau pasākumam gatavojoties un arī šeit redzējām, ka savas kolēģes un "kameras māsas" Silvijas darbu izstādi godināt bija sabraukuši fotogrāfi no tuvienes un tālienes (un visvairāk jau laikam no Rīgas).

Sirsnīgā vietā Mellupos šai reizē tikām arī iedejojuši dažlabu latviešu danci un rotaļu. Un ceram, ka ar laiku arī Mežiniekos būs sava draugu kopa, kas sanāks biežāk dziesmas, dančus un rotaļas mācīties.

Foto: Velga Kūkuma

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru