Kad Andreji ir nosvētīti, tad pilnīgi skaidrs, ka ziemas pats tumšākais tumšums klāt.
Un tam lielākam tumšumam seko Gaismas atdzimšana, Saules atgriešanās. Laiks gada ritējumā, vai saules ritējumā, vai zemes ripojumā pašai ap sevi... rāda Ziemas vidu. Tā ziema, kas šogad mums ar sniegu gluži skopa tapusi, tā mums ļauj arīdzan ziemas vakara stāstus un pasakas stāstīt, un arī dziesmas dziedāt, bet ne tikai to vien...
No Andrejiem izsenis ļaudis jau sākuši arvien vairāk uzmanības veltīt tam, lai patiesi - Saule atgrieztos arvien augstāk pacelties debesu jumolā, dienas gaismas garums atkal sāktu stiepties garumā.un lai taču pagrieztos Laiks uz pavasara pusi... Kad tumsas ir tik daudz, kā tagad, tad patiesi var sākties bažas, kas tad nu būs!!! Kā tad ar to pavasari te mums var sanākt! Lai tik tā tumsas nenostājas pavisam!!!
Visādi brīnumi jau vēl var tai tumsas laikā notikt. Dienas gaisma tik maziņa, ka knapi diena uzaususi, atkal ietiecas tumsas valstībā. Vēl visādas savādības pa zemi staigā tai zemes apaļuma pusē, kur mēs mītam un kur tās saules mums tagad maz. Un kur viņa gauži slēpjas mākoņos un Saules siltumu pavisam aizpūš stiprie vēji.
Kad tu tagad ienāc kādā senā pagājībā ne tikai senus stāstus klausīties, bet arī kādu senu gudrību tajos pasmelties, tu ieraugi pavisam savādas lietas: tu ieraugi ļaudis, kas gluži jokaini un neparasti tērpušies, savādi runā, dzied un uzvedas gluži neikdienišķi. tu ieraugi tādus ļaudis staigājam no mājas uz māju, no sētas uz sētu... Un aiz tās ziemas īso dienu tumsas tu vēl mazāk vari ko saprast un nojaust par to, kas tie tādi ir ... Čigāni esot. Un vēl pa pulkam Danča bērni arīdzan šai laikā staigājot visriņķī. Tad nu Šie ne tikai pa dancim iedancojot viesmīlīgu ļaužu mājās, bet arī kādu joku padzenot, kas beigās atkal izrādās - tas nekāds ne joks, bet visīstākā nopietnība ... kādu Vilku ar Kazu tā izprecinot... - bet tā "izprecināšana" sākoties ar Kazas apēšanu no Vilka. Bet lai Kazu notiesātu, Vilkam viņa vēl pie tam arī jānotver, kas nemaz tik viegli vienmēr nenākas... Viss, kas šai naktī no Čigāniem, Danča bērniem, Kaladniekiem vai pat Totariem tiek darīts un ko viņi ar mums ļaudīma izdarina!!! ... Tas jau nav ne izstāstāms, ne izdziedams... To tik var gadu no gada mēģināt piedzīvot katrs pats.
Arī Katlakalnā. Jau vairākus gadus tā. Un runā, ka dažus labus Čigānus varēšot arī šogad Katlakalnā sastapt tai sestdienas pēcpusdienā, kas mūsu lasāmos vai bildu kalendāros skatāms kā 7.decembris.
Un vēl tā svarīgā lieta šai laikā, kad visvairāk ir tumsas un gaisma tik maza svītriņa palikusi, ir Bluķa velšana, vilkšana vai ripināšana no sētas uz sētu, vai kādai sētai apkārt. Un, kur to Bluķi izripina, tad tur, tai namā nākamajā gadā tik tās labās lietas vien ir gaidāmas. Un tam, kas tādā Bluķa vilkšanā pats piedalījies, tam jau protams arī. Tad visiem būs i veselība, i pārticība, i svētība viņa mājā un saimē.
Sāksim kaladõt!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru