Ar stāstniekiem Kaldabruņā

Ir Latvijā Kaldabruņa. Vieta, tālu Sēlijā, starp Rubeņiem un Bebreni, kur, kā vēsta vietējie, savulaik kaltas bruņas. Un ir Latvijā stāstnieku kustība, kuras viens no kūrētājiem ir Guntis Pakalns.

Šoruden atkal, laikā, kad dzeltenu, iesārtu un oranžu lapu klājiens sedz zemi un ikbrīd vēl jaunas lapas no kokiem krīt lejup, Kaldabruņā notika 3.Stāstnieku diena. Un stāstnieki no Rīgas, Pilsrundāles un Ķekavas arī te bija nonākuši. Guntis Pakalns, Aelita Ramane, Aija Avotiņa un es, šī apraksta autore, Gunta Saule. Iedvesmot un iedvesmoties. 

Diena te, Kaldabruņas skolas ēkas apkārtnē, kur saimnieko māksliniece Ieva Jātniece un viņas domu- un cīņubiedri, biedrība ŪDENSZĪMES bija iesākusies jau krietni agri. Ar rudens lapu grābšanas talku un vasaras Siena dienās radīto siena skulptūru dedzināšanas talku - tā viņi to arī bija nodēvējuši - par Dūmu talku. Kad atbraucām mēs, lielais vairums Dūmu talkas jau bija garām - tik dažas siena aitiņas, kaziņas un kaķīši, un baznīca bij' palikuši mums redzēt. Un pa kādam putnam.

Bet pa to laiku, kamēr Kaldabruņā talkoja ar dūmiem un pa dūmiem, mēs, Rīgas puses braucēji, paguvām ielūkoties pie Jaunsudrabiņa Ķišku kapsētā. Un apstaigāt vecās Kaldabruņas ūdensdzirnas, kur savulaik vēlāk bija arī vietējais kultūras nams mitinājies un viena no mūsu līdzbraucējām te atcerējās jaukus mirkļus no jaunības gadu sadarbības talku laika piedzīvojusi. Bet nu šeit kultūras nama vairs nav, skatuves arī ne, dzirnavu arī nav, nav ne riekstu, ne mandeļu gaņģu, par balto kaķīti nerunājot. Tik dzirnavu dīķis otrpus ceļam un, pašā ēkā nu saimniekojot kādu ļoti tehniski noskaņoti ļaudis. (Bet balto kaķīti mēs satiksim vēlāk).

Kad nu tā bijām palēnām pietuvojušies galamērķim, kaldabruņiešus pašā bijušās skolas ēkas pagalmā sastapām čakli strādājot. Un Ūdenszīmēm bij' ciemiņi, - kāda sievu kopiena no Palsmanes, kas vēlāk arī mazliet tika stāstīšanā ierauta. Un kas zin, lai arī ceļotājas bija mazliet steidzīgas, varbūt kādu stāstīšanas dzirksteli mums būs izdevies arī viņu vēlmju dārziņos iemest. Un, cerams, pēc laika mēs dzirdēsim arī par stāstniecības meistariem Palsmanē. Tiem, kuri paspēja pa stāstam izstāstīt, likās, ka ne pēc vārda, ne stāsta tālu nav jāmeklē. Tad nu palsmanietēm vēlējām labu ceļavēju tālāk un par stāstīšanu atcerēties arīdzan.

3. Kaldabruņas stāstnieku dienas tēma bij' tik skaista, ka taisni mulst var no prieka - "Par laimi, veiksmi un negaidītām likteņa dāvanām". Sakiet nu, - katram taču par šo būtu ko pastāstīt! Katra tikšanās un atkalsatikšanās vien jau ir laimesstāsts. Un veiksmes stāsts. Un arī man te ir jau kāds atkalsatikšanās stāsts gatavs :) - es taču Ievu biju pazinusi vēl sen, Dubultu Pasaku mājas Undīnes laikos. Bet tad es uz Undīni vairs nebraucu un kādu laiku pat nezināju, ka Ievas Undīnē vairs nav. Kādā mirklī kāds man pastāstīja garāmejot, ka Ieva ir kaut kur Sēlijā.. Un pienāca šī diena, kad Ievu satiku atkal. Kaut kas mums vēl ir kopā paveicams, laikam jau.

Un te nāca laimes un likteņa dāvanu stāsti - par ieraudzīto, vēlēto, vēlamo, izlasīto, satikto - stāstu bija daudz. Guntis visu iesāka ar Almas tantes (teicējas Almas Makovskas) video ierakstīto pasaku par Laimes māti un viņas trim vēlēšanām. Lai iedvesmotu citus stāstniekus. Un Aelita iesāka ar stāstu par Antuānu sent-Ekziperī, cietumsargu, sērkociņiem un sirsnību. Aelita ir mazliet romantisko, dziļo, sirsnīgo un es pat teiktu, mazliet ēterisko un poētisko stāstu meistariene. Ar jauku pieredzi Stāstu bibliotēkas uzturēšanā Pilsrundālē. Savukārt Kaldabruņiešu Ieva mūs iedvesmoja ar īru pasakām un te nu tika piesaukts Latvijas stāstnieku lieldraugs Kolins Makkalisters, kuram tie noteikti būtu patikuši. Citos stāstos ienāca rozes un uzticēšanās. Bet netika aizmirsts arī veļu laiks un veļu laika pastāsti, mazliet joki, mīklas un anekdotes un dažādi jocīgie atgadījumi.

Vienmēr jau ir tā, ka ciemošanās laiks paiet ātri, rudens diena īsa un saule jau sliecas uz rieta pusi. Mums laiks šķirties un doties mājup, vai doties tālāk, vēl citos ceļos, citas jaukas vietas apgūt un ieraudzīt.

Un te nu atsveicināšanās mirkļos pār Kaldabruņas skolas pagalmu pārtecēja baltais kaķītis - tāds kā ziņkārīgs, tāds kā sabijies, tāds kā nepieradis pie svešiniekiem vēl... Bet gan jau kāds stāsts arī viņam ir un gan jau kādā no ciemiņiem klusākā brīdī viņš Ievai kādu tādu stāstu izstāstīs.

P.S.: Kad mēs bijām pirmajā Vidzemes stāstnieku festivālā Valmierā un tur no Latgales pārstāvjiem diezgan stipri izgaismojās doma par stāstnieku festivālu Latgalē, es ieminējos par cerību uz Sēliju: man sirdij tuvs šis Latvijas novads, kas tik bieži tiek aizmirsts, bet patiesībā ir tik gleznains, ainavisks, radošu un darbīgu ļaužu bagāts. Toreiz, pirms nepilna mēneša, redz, es nezināju, ka tik drīz būšu Sēllijā  stāstus stāstīt. Tālāk lai domā sēļi paši :) bet lai viņiem sokas! Lai plaukst un zaļo un nes augļus jo labākus ŪDENSZĪMJU kopienas ļaužu veikums! Lai arvien vairāk vietējo atrod ceļu uz šo jauko namu un vēlmi darboties! Lai Kaldabruņas Ūdenszīmju māja top arvien skaistāka,  skanīgāka, darbīgu cilvēku apdzīvotāka!

Uz tikšanos citureiz, citugad, citubrīd!

Foto: Ieva Jātniece, Guntis Pakalns