trešdiena, 2015. gada 14. oktobris

Katlakalna III Starptautiskais folkloras festivāls RUDENĀJI aizskanējis

Šogad Rudenāji Katlakalnā tika svētīti ar sparu un vērienu, - ar tuvākiem un tālākiem viesiem un savējiem kopā. Katlakalna 3. Starptautiskais folkloras festivāls trīs dienu laikā paguva pabūt un svētību nest Katlakalnā, Ķekavā un Rīgā. 

Rudenāji ir viena no košākām reizēm gadā, - gadskārtu svētku svētīšana mijas ar ražas daudzināšanu. Rudens svētku kopums. Ar daudzām un dažādām norisēm, rituāliem, skaniskām, dejiskām, nopietnām un arī jautrām izdarībām.

Katlakalna folkloras kopa RĀMUPE Rudenājus svin jau kopš saviem sākumiem - toreiz, kad sākām, tie bija teju piemirsti gadskārtu svētki. Kaut kur Folkloras krātuves plauktos un tradīcijas pētnieku pierakstos gulēja dažādi šīs tradīcijas pieraksti. Bet ar to par maz - tradīcija dzīva vien tad, kad ļaudis to kopj, iedzīvina, atdzīvina... Tā gadu pa gadam Rudenāji Latvijā tiek svētīti ne vien ar rudens ražas tirgiem, bet tiek degti arī rituālie uguņi, notiek citas auglību un labklājību izaicinošas un veicinošas darbības. Pateicības rituāli Mārai, Laimai, Dievam, Pērkonam "par vasaras graudumiņu".

Kopš 2011.gada rudens Katlakalnā katrs otrais gads Rudenājus iezīmē vēl spilgtākus un arī skaņās un krāsās bagātākus. Šoruden jau trešo reizi norisinājās Starptautisks folkloras festivāls, kas nes šo dižo nosaukumu RUDENĀJI. Ar dalībniekiem no vairākiem Latvijas novadiem - Rīgas, Nīcas, Bārbeles un Limbažu puses, ar viesiem no Lietuvas, Igaunijas un Baltkrievijas,Somijas un mājiniekiem katlakalniešiem.

Festivāla rīkotāji ir lepni un priecīgi - ieguldītais darbs un pūles nesis labus augļus. Ir prieks, gandarījums, ir labas atskaņu sajūtas. Bet tas iesākās Katlakalna Tautas namā piektdienas, 25.septembra pievakarē ar rudens meistardarbnīcām, kurās zinošās Katlakalna Rāmupes sievas līdzēja viešņām tikt galā ar rudens rituālā "rīka", steberes (vai stebera) gatavošanu.

Atklāšanas ceremonijā pie Tautas nama festivālu atklāja tā mākslinieciskais vadītājs un visu norišu vadītājs Andris Kapusts, visus sanākušos uzrunāja festivāla direktore, šai reizē Talkas māte, Aija Vitmane un Ķekavas kultūras centra direktore Vēsma Ozoliņa. Katra kopa, - mājinieki, RĀMUPE vispirms, un tad arī pārējie, festivāla viesi, izdziedāja kādu no sev tuvākajām, gadalaikam atbilstošākajām, savu darbību un domāšanu vislabāk raksturojošām dziesmām. Tad kopas Lāpu gājienā ar dūdu balsīm un dziesmām devās uz Sauliešu pilskalnu, kur visus sagaidīja Uguns iedegšanas rituāla vadītāji Vidrižu kopa DELVE.

Šī gada RUDENĀJU viesu pulkā īpašu vietu ieņēma Latvijas folkloras dižgari un priekšgājēji - Nīcas etnogrāfiskais ansamblis. Šoreiz nelielā skaitā, bet balsīs un kurzemnieciskā skanējumā krāšņi un plaši pieskandinot Sauliešu pilskalnu un Katlakalna Tautas namu, gan Ķekavas tirgus laukumā ļaudis priecējot ar kurzemnieciskām "ziņģēm". Nezinātājiem paskaidrosim, ka apzīmējumu "etnogrāfiskais ansamblis" folkloras kopēju kopa var iegūt vien tad, ja to dalībnieki ir tiešie tradīcijas pārmantotāji un dziesmas mācījušies no saviem dzimtu priekštečiem, turklāt dzied tikai un vienīgi savā pusē pierakstītās dziesmas un melodijas. Šķiet, ka tas ir milzīgs ierobežojums kopai, tomēr tā gluži vis nav, - vismaz Nīcā dziesmu netrūkst un kā varējām dzirdēt šai reizēs - pat ziņģes nīceniecēm ir pašām savas. Ar lepnumu jāatzīmē, ka ansamblis šogad atzīmē savu 95. dzimšanas dienu.

Īpašu skanējumu un garīgās pieredzes bagātību iedvesmotu līdzskaņu allaž nes viedās un somugru tradīcijas apdvestās Vidrižu kopas DELVE sniegums. Arī šoreiz - tik smalks un viegls, tik piepildīts tai pat laikā - ūdens un zemes, uguņu un gaisa garu atbalsīs un sabalsojumā radītais uguns iedegšanas un ziedošanas rituāls aizskāra un ievibrēja ikkatra klātesošā dvēseles stīgas. Īsteni starptautisks festivāls top tad, kad arī skatītāju pulkā ir ļaudis no citzemēm - šajā tas bija sens Delves draugs un latvju, somugru tautu un citu seno tradīciju cienītājs, pētnieks un praktiķis Ēro Peltonens (Eero Peltonen) no Somijas. SABERU koncertā Ķekavā Ēro gan arī kāpa uz skatuves dziedāt līdz ar Delvi un no viņa skanēja kāda sena somu dziesma.

Daudzus iepriecināja pagāniskā baltkrievu etnokopa GUDA Viktorijas Mikhno vadībā. GUDA pārsvarā dzied senās tradicionālās dziesmas un īpašu uzmanību velta tieši skanējumam, ko iegūst mācoties seno, autentisko dziedāšanas veidu. Daudzas baltkrievu kopas dziedātās dziesmas un Apjumību dzīrēs rādītie vedību rituāli mums likās gluži tuvi un pazīstami - tajos bija manāmas stipras saites ar baltiskajām saknēm, ar mūsu tradīcijām, parašām un ticējumiem. Baltkrievu GUDA, kurā bez dziedātājiem darbojas arī muzikantu un deju grupas, rādīja arī dejas - gan vairāk tieši baltkrieviem raksturīgās, gan arī tādas, kas mums, latviešu un lietuviešu zemēs ir labi pazīstamas un dejotas.

Pārsteidzoša un Ziemeļzemēm mazāk raksturīga bija igauņu vīru kopa LÜÜ-TÜRR. Tas īpašais un neraksturīgais - spēja sanākt vienā kopā 12 viena neliela ciema vīriem un dziedāt. Ziemeļos dziedātājas vairāk ir sievas, pretēji tam, kā tas ir Dienvidu zemēs. Bet Arukīlas vīru vēlme dziedāt ir tik milzīga, ka netraucē arī tas, ka kopas vadītājs Tīts Sāre (Tiit Saare) un tās dalībnieki nebūt nav savā ikdienas darbā saistīti ar mūziku un pārsvarā nodarbojas ar gluži tehniskām lietām. Bet, lūk, dziedāšanas prieks tos savedis un tur kopā un tā izbraukāti ne viens vien festivāls - Latvijā gan LÜÜ-TÜRR viesojās pirmo reizi. Kopas dziesmu krājums ir gana plašs un vairākos koncertos reti kur dziesmas atkārtojās. Citu dziesmu vidū skanēja arī Pūt, vējiņi igauniski un Migla, migla latviski.

Lietuviešu kopa MEDGRINDA - atbilstoši savam senajam nosaukumam arī izvēlējušies kopt tradīcijas senākā slāņa mantojumu - senas dziesmas, dejas, tai skaitā nebūt ne viegli dziedamās sutartīnes, īpašā kanonā dziedātas vārsmas. Kopas vadītāja etnomuzikoloģe Kristīna Stankevičiene kopas skanējumu papildina arī ar dejām un tradicionālu instrumentu spēli - Medgrindai raksturīgs arī Latvijas kopās biežāk sastaptais veids, ka gandrīz visi kopas dalībnieki dara visu - dzied, dejo, spēlē. Apjumību dzīrēs sestdienas vakarā MEDGRINDA izspēlēja puišu un meitu degsmi atgriežoties no darba laukā - skanēja dziesmas, tika dejots un diets uz nebēdu. Īpaši aizrāva puišu spēles, izaicinot arī citu kopu dalībniekus uz savstarpēju spēkošanos. Rudens ir kāzu laiks - kas līdz Miķeļiem nav paguvis apprecēties, tas lai gaida nākamo gadu. Tālab arī Apjumību dzīres sestdienas vakarā Katlakalnā beidzās ar latviešu un baltkrievu kāzām - Katlakalna RĀMUPE un Minskas GUDA spontāni veidoja kopēju uzveduma sadaļu, saliekot kopā baltkrievu un latviešu kāzu dziesmas. Šis notikums gluži nevilšus izvērsās par vakara kulmināciju. Pie tam līdzības vedot un sagaidot puiša sētā jauno līgavu, ir acīmredzami tuvas latviešiem un baltkrieviem. Un Apjumību dzīres jau arī sākotnēji bija iecerēts kā kopīgs festivāla dalībnieku radošais uzvedums.

Tika sasaistītas, azartiski izspēlētas visdaudzveidīgākās dzīves situācijas un visu caurauda pārsteidzošs radošums, nezaudējot tradīcijas elpu un noskaņu. Jau pats Apjumību dzīru vakars sākās ar Vidrižu DELVES uzradīto Senču pieminēšanas rituālu, - ar tādu vai līdzīgu sākas jebkuri senie godi, jo vispirms cieņa un pateicība tiek veltīta tiem, kas aizgājuši no šīs saules un palīdz mums no tās puses. Tā apliecinot pasaules un dzīves, laika ritējuma nebeidzamību. Un Miķeļi jau ir arī Veļu laika sākums.

Kad senči bija piesaukti un godēti, varējām skatīt Rīgas GARATAKAS apdziedāto un apdzīvoto labības dzīvi no arāju dziesmām līdz kulšanas talkai. Spriguļu ritmā izjutām īsteno ražas laika burvību - raža ienāk mūsu mājās. Saņēmām arī Bārbeles TĪRUMA sirsnīgo ciemos iešanu un mājas saimnieku apdāvināšanu un Tallinas RĒVELES izdziedātās latgaļu, igauņu, zemgaļu un citu baltu un somugru tautu dziesmas. NĪCAS Etnogrāfiskais ansamblis saņēma tik lielus aplausus, kā neviens,... un gluži pelnīti, jo tās ir tās saknes, no kurām nāk spēks un kuru dziesmu pūrs un zināšanu krājums ir tradīcijas dzīvības avots.

Katlakalna RUDENĀJI, lai arī nes godpilno Katlakalna nosaukumu, tomēr sestdienas priekšpusdienā paviesojās arī jau pieminētajā SABERU koncertā, kuplinādami Ķekavas Rudens tirgu un svētdienas pirmo pusi vadīja Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, kur arī notika Ražas tirgus. Arī te RUDENĀJU dalībnieki dziedāja, spēlēja un dejoja par prieku paši sev, viens otram, tirdziniekiem, pircējiem, tirgus un rudens svētku baudītājiem. Tad nu, kamēr attālāk, teju ezera krastā, no Viktora Ķirpa muzeja atvestā kuļmašīna kūla graudus, kamēr galvenajā tirgus laukumā tika tapināta ķirbju-gaileņu un vēl citu kārumu vira, celdama gaisā smaržīgus garaiņus, tikmēr te, festivāla dalībnieku apdzīvotajā sētā skanēja latviešu, igauņu, baltkrievu, latgaliešu, zemgaļu, lietuviešu, aukštaišu un citu tautu un cilšu dziesmas, melodijas un ritinājās deju raksti un virmoja bezvalodīgs, mazliet smeldzīgs svētku prieks. Smeldzīgs tāpēc, ka itin bieži arī šai dienā klātesošā lietus, dzeltējošo lapu, plaukstošo rudens ziedu, medus un citās rudens smaržās iesmaržots. Smeldzīgs tāpēc, ka visiem RUDENĀJU festivāla viesiem tuvu klāt šķiršanās brīdis. Līdz citiem svētkiem, līdz citam gadam, līdz citiem RUDENĀJU festivāliem.

Taču visi kā viens uzteica festivālu, jo festivāla radošums un garīgais pienesums mūsu kultūras dzīves jomā bija milzīgs. Arī paši ar lepnumu sakām, šis darbs un pūles bija to vērtas. Un tāpēc – milzīgs paldies visiem tiem labajiem cilvēkiem, kuri piedalījās festivāla organizēšanā, nodrošināšanā un izveidošanā. Paldies Ķekavas novada pašvaldībai par atbalstu, sapratni un ticību mūsu spēkiem, uzņēmējiem – Garozu ģimenei - Kalnakroga īpašniekiem par mūsu neprātīgo un grūto ideju pieņemšanu un realizāciju barojot festivāla dalībniekus, I.Malinauskas kungam - uzņemot mūsu viesus savā viesnīcā, Millera kungam “Millera grila nams” par atsaucību un dāsnumu gatavojot rituālo cienastu - uz iesma cepto cūku (ar lielu atbildību Millera kungs to darījis visos trīs festivālos), A.Baltmanes kundzei par viesu uzņemšanu Pļavniekkalna sākumskolā, Tūrisma un informācijas centram - par atbalstu Rudenāju tirgus organizēšanā, pašvaldības iestādēm, kuras mūs atbalstīja neskaitāmajos darbos - veda, krāva, cēla un jauca, visiem, kas bija tajā iekšā. Par tehnisko meistarību paldies festivāla apskaņotājiem un skatuves meistariem Sauliešu pilskalnā un Ķekavā. Īpaša pateicība tiem, kuri savus ziedu dārzus nogrieza un rotāja festivāla norises vietas, tiem, kuri festivālam ziedoja kartupeļus, marinējumus, dārzeņus, augļus - visus jau nemaz nevar uzskaitīt.

Par radošo sadarbību paldies Latvijas Etnogrāfiskajam Brīvdabas muzejam un tā Izglītības un informācijas daļas vadītājam Igoram Ziemelim.

Un vēl – visu vārdā - paldies Ķekavas pagasta kultūras centra un Katlakalna Tautas nama darbiniekiem! Mēs esam komanda ar to īsto pleca sajūtu un lai izdodas to cauri visām grūtībām saglabāt!

PALDIES!

Visu festivāla dalībnieku un viesu vārdā – festivāla direktore Aija Vitmane un festivāla informācijas aprites nodrošinātāja Gunta Saule


/Ķekavas novads.-2015.- Nr.10/

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru