Lielā Stāstu nakts – tāda tā bij' un tādi bij' stāsti
2016.gada 19.marta vakars. Palēnām ievirmojusi, iešūpojusies, ieskanējusies. Ar Katlakalna kopas ļaužu ieskandēšanu un iedziedāšanu sākās pirmā Lielā Stāstu nakts Katlakalnā, gaumīgi, teiksmaini, naksnaini iekārtotajā Tautas nama zālē. Ar sanākušo, klausītāju un stāstītāju, līdzidziedāšanu. Vakara – nakts un mājas saimniece, Katlakalna Tautas nama vadītāja Aija Vitmane plāna vidū tad sauca mūsu jau iemīļotā Stāstnieka vizuālā tēla radītāju Sintiju Strodi. Sintija ir katlakalniete jau vairākus gadus un viņas meitenes - Katlakalna bērnu folkloras kopas dalībnieces. Radoša būtne, leļļu, rakstu, telpas un dzīves māksliniece tās visdažādākajās izpausmēs, kopš pagājušā gada rudens arī RĀMUPES dalībniece un ierosinājumam par Lielo Stāstu nakti atsaucās mirklīgi. Tikpat strauji “piedzima” arī daudzšķautnainais daudzslāņainais, daudznozīmīgais Stāstnieks. Mēnesī un uz Mēnesi runājošs tēls, kas dažiem šķiet kā gaisā pastiepta roka, no citiem dēvēts arī par Mēness stāstnieku. Sintijas mākslinieces roka bija cieši pielikta arī šīsnakts telpas iekārtošanā, tālab arī tiešām pelnītais PALDIES, veltes un aplausi no visiem!
Kā jau solīts un iecerēts, Stāstu nakts vakara sākums bija veltīts bērniem. Pulciņš mazo satupa ap Jūrmalas stāstnieces un leļļu meistarienes Ingunas stāstu maisu un ap viņu pašu. Un kas tik te neskanēja – stāsti par Runci-Punci, par Murdziņu-Miedziņu (vai ne-Miedziņu), par Kleitu, par Raganu un viņas kaķi, par velniem un daudz ko citu vēl. Savukārt kuldīdzniece Lagzdiņu Liesma stāstīja par čaklo un slinko meitu un Sniega mātes pēļu purināšanu. Tad kārta nāca vidzemniecei, bet iedzimtai zemgalietei Initai Šalkovskai ar Lāču pasaku. Zemes, sveču gaismā degošajā, stundā stāstītājos tika Māra Mellēna, viena no Stāstniecības tradīcijas atjaunotājām un kopējām gan Stāstu bibliotēkās, gan bērnu folkloras kustībā. Tas bija Ceļotāja stāsts. Ķekavietes Veltas Strazdiņas pūrā ir daudz senā dolessalēnieša Jura Simenova krātās un stāstītās pasakas un teikas – tās viņa arī stāstīja. Gan bērniem bērnu un pasaku stundā, gan vēlāk Vietu stāstos par Ķekavas kalniem un citām noslēpumainām vietām. Stāstnieku iedegtais sveču gaismu ceļš stiepās arvien garāks, platāks un spožāks.
Jā, šīs nakts vakars saskaņojās arī ar Zemes stundu – tika izslēgtas gaismas un stāsti skanēja sveču gaismā, kas bija vēl daudz teiksmaināk un valdzinošāk. Te pat pāris spoku stāsti no stāstnieku stāstnieka Gunta Pakalna izskanēja.
Kad jau krietna stāstu daļa bija skanējusi, nāca laiks naksniņām – cienāšanās ar pašu sanestajiem un savestajiem lauku un citiem kārumiem. Un arī še raisījās stāsti. Pēc pamielošanās veselīgi ir izkustēties un tad nu uz jauku sadancošanu vedināja klātesošie igauņu draugi – tautas muzikante vijolniece Marju Varblane ar savām skolniecēm un Skandinieku Julgī Stalte.
Dolessalas Anita Krūmiņa-Štikāne vēstīja par stiprām sievām – gan par stipro, bet ne mazāk nejauko Lūciju, gan dzīves grūtībās rūdīto, stipro un pārliecināto pašas vīramāti. Anitas stāstos skanēja viņas dzimtās puses dialekti. Māsas Tapiņas – Inga, Dace un Māra izpaudās rucavnieciski, - gan valodā, gan stāstu raksturos un izpausmēs, Evija Maļkēviča – dagdēniski. Pēc pusnakts vairāk izvērtās sadzīves stāstu un anekdotisku atgadījumu stāstīšana. Visiem bija prieks par talantīgo stāstnieku no kaimiņnovada Baldones. Interesanti, ka dažas no iecerēs izvērtās citādi kā sākotnēji domāts, bet Stāstu nakts arī pierādīja, ka ne vienmēr turēšanās pie precīziem plāniem ir nepieciešama. Stāstu nakts parādīja, ka ir būtne ar savu raksturu – to veidojam un kopā turam mēs visi – sanākušie stāstītāji un klausītāji.
Dažas bažas, ka varētu pietrūkt stāstu, dukas vai stāstīšanas prieka izšķīda kā ziepju burbuļi. Un drīzāk notika tā, ka daži kautrīgāki stāstnieki pie stāstīšanas netika. Un Stāstu nakts rīkotāji ir guvuši jaukumis jauku pieredzi nākamajām Stāstu naktīm. Tā stāstot un klausoties rīta gaisma pienāca gluži nemanot – daži stāstnieki vēl paguva atrast laiku olu krāsošanai, jo tās būs nepieciešamas vēlāk – Lielās dienas svinēšanā.
Pirmā Lielā Stāstu nakts Katlakalnā aizritējusi koši un godam. Prieks par katru, kas deva savu artavu, lai tā notiktu. Katlakalna Tautas nama vadītājai Aija Vitmanei īpaša pateicība – par atbalstu, atsaucību, par no sirds darīta darba ieguldījumu, lai nakts notiktu neskatoties uz visām grūtībām, tautas nama ļaudīm paldies par līdzdzīvošanu un negulētām nakts stundām būnot kopā ar mums.
Stāstu nakti un Lielās dienas rītu aprakstījusi un iebildējusi arī Sintija Strode savā blogā - http://strodesintija.blogspot.com/2016/03/liela-stastu-nakts-un-lielas-dienas-rits.html
Kā jau solīts un iecerēts, Stāstu nakts vakara sākums bija veltīts bērniem. Pulciņš mazo satupa ap Jūrmalas stāstnieces un leļļu meistarienes Ingunas stāstu maisu un ap viņu pašu. Un kas tik te neskanēja – stāsti par Runci-Punci, par Murdziņu-Miedziņu (vai ne-Miedziņu), par Kleitu, par Raganu un viņas kaķi, par velniem un daudz ko citu vēl. Savukārt kuldīdzniece Lagzdiņu Liesma stāstīja par čaklo un slinko meitu un Sniega mātes pēļu purināšanu. Tad kārta nāca vidzemniecei, bet iedzimtai zemgalietei Initai Šalkovskai ar Lāču pasaku. Zemes, sveču gaismā degošajā, stundā stāstītājos tika Māra Mellēna, viena no Stāstniecības tradīcijas atjaunotājām un kopējām gan Stāstu bibliotēkās, gan bērnu folkloras kustībā. Tas bija Ceļotāja stāsts. Ķekavietes Veltas Strazdiņas pūrā ir daudz senā dolessalēnieša Jura Simenova krātās un stāstītās pasakas un teikas – tās viņa arī stāstīja. Gan bērniem bērnu un pasaku stundā, gan vēlāk Vietu stāstos par Ķekavas kalniem un citām noslēpumainām vietām. Stāstnieku iedegtais sveču gaismu ceļš stiepās arvien garāks, platāks un spožāks.
Jā, šīs nakts vakars saskaņojās arī ar Zemes stundu – tika izslēgtas gaismas un stāsti skanēja sveču gaismā, kas bija vēl daudz teiksmaināk un valdzinošāk. Te pat pāris spoku stāsti no stāstnieku stāstnieka Gunta Pakalna izskanēja.
Kad jau krietna stāstu daļa bija skanējusi, nāca laiks naksniņām – cienāšanās ar pašu sanestajiem un savestajiem lauku un citiem kārumiem. Un arī še raisījās stāsti. Pēc pamielošanās veselīgi ir izkustēties un tad nu uz jauku sadancošanu vedināja klātesošie igauņu draugi – tautas muzikante vijolniece Marju Varblane ar savām skolniecēm un Skandinieku Julgī Stalte.
Dolessalas Anita Krūmiņa-Štikāne vēstīja par stiprām sievām – gan par stipro, bet ne mazāk nejauko Lūciju, gan dzīves grūtībās rūdīto, stipro un pārliecināto pašas vīramāti. Anitas stāstos skanēja viņas dzimtās puses dialekti. Māsas Tapiņas – Inga, Dace un Māra izpaudās rucavnieciski, - gan valodā, gan stāstu raksturos un izpausmēs, Evija Maļkēviča – dagdēniski. Pēc pusnakts vairāk izvērtās sadzīves stāstu un anekdotisku atgadījumu stāstīšana. Visiem bija prieks par talantīgo stāstnieku no kaimiņnovada Baldones. Interesanti, ka dažas no iecerēs izvērtās citādi kā sākotnēji domāts, bet Stāstu nakts arī pierādīja, ka ne vienmēr turēšanās pie precīziem plāniem ir nepieciešama. Stāstu nakts parādīja, ka ir būtne ar savu raksturu – to veidojam un kopā turam mēs visi – sanākušie stāstītāji un klausītāji.
Dažas bažas, ka varētu pietrūkt stāstu, dukas vai stāstīšanas prieka izšķīda kā ziepju burbuļi. Un drīzāk notika tā, ka daži kautrīgāki stāstnieki pie stāstīšanas netika. Un Stāstu nakts rīkotāji ir guvuši jaukumis jauku pieredzi nākamajām Stāstu naktīm. Tā stāstot un klausoties rīta gaisma pienāca gluži nemanot – daži stāstnieki vēl paguva atrast laiku olu krāsošanai, jo tās būs nepieciešamas vēlāk – Lielās dienas svinēšanā.
Pirmā Lielā Stāstu nakts Katlakalnā aizritējusi koši un godam. Prieks par katru, kas deva savu artavu, lai tā notiktu. Katlakalna Tautas nama vadītājai Aija Vitmanei īpaša pateicība – par atbalstu, atsaucību, par no sirds darīta darba ieguldījumu, lai nakts notiktu neskatoties uz visām grūtībām, tautas nama ļaudīm paldies par līdzdzīvošanu un negulētām nakts stundām būnot kopā ar mums.
Stāstu nakti un Lielās dienas rītu aprakstījusi un iebildējusi arī Sintija Strode savā blogā - http://strodesintija.blogspot.com/2016/03/liela-stastu-nakts-un-lielas-dienas-rits.html
Komentāri