Saule dienu no dienas aust agrāk un agrāk no rīta un arvien augstāk paceļas debesu jumā dienas vidū. Un arvien vēlāk vakarā riet. Arvien vairāk siltuma un arvien vairāk gaismas mums tiek. Arvien garākas dienas un īsākas naktis. Ziema auj kājas... Un vasara nāk. Sērsnu mēnesis iesācies. Un pat, ja debesis ir pelēku mākoņu pilnas un dažubrīd drūmi sijā aukstas lietus lāses un nēsājas sniega pikas, Lielā diena vairs nav aiz kalniem. Lielā diena – mirklis, kad diena top garāka par nakti, ir viena pati gadā. Tomēr laiks, kas šim svarīgajam mirklim pietuviņa un noskaņo, ir krietni vairāk, kā vienu dienu vai vienu rītu vien. Zeme ir dzīva būtne – pēc ziemas sastinguma tā nevar atmosties vienā mirklī – šī atmoda notiek lēnām. Un mēs šos brīžus varam sevī ierakstīt, iezīmēt, iejust, iesvinēt lēnām. Pamazām.
 |
| Foto: Meiravietis |
Lielās denas atmošanās sākas ar Pūpolnīcu, rīta gaismas ieraudzīšanu, ar Austru. Ar sērsnu mēneša pirmās piektas rītu, kad naktī pirms ausmas, salaužam pūpolu zarus un ieperam savus mīļos, tuviniekus un tos, kam labu vēlam, skaitot: "Pūpolī, pūpolī, apaļš kā pūpols, sarkans kā ābols, vesels kā ūdens, bagāts kā zeme!" - tad tas cilvēks tiešām būs vesels, bagāts un stiprs. Ir labi, ja var būt pirmais pērējs. Pērienu ar pūpoliem sauc arī par pūpološanu. Jāpūpolo arī mājdzīvnieki – govis, aitas un citi. Ieperamie zariņi arī paši ir svētības pilni, turklāt guvuši divkāršu svētību un pēc pēriena tos nevis izmet, bet aizsprauž istabā īpašā vietā un vasarā tie sargā no pērkona. Pērkons nedraud un nebiedē arī tad, ja Pūpolnīcā apēd trīs pūpolu pumpurus.
Jau Pūpolnīcā mazgā seju strautiņā, lai vasaru nenāk miegs, lai čakls un mudīgs, un skaists. Lai izaugtu laba zirņu raža, Pūpolnīcā jāvāra zirņu vai pupu putra.
Pūpolnīcā šogad ir 15.martā.
Pūpolnīcā olas vēl nevajag, bet nopērtais pērējam olas dos Lielajā dienā.
Gunta Saule, 2016.12.martā (Sērsnu mēneša pirmās savaites otrā)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru