Kihnu salā – turp – atpakaļ :)

Varbūt mazliet ātrāk kā Hobitam viņa ceļojumos pagāja mūsu laiks ceļā uz Kihnu salu, piedalīšanās tās ikgadējos Jūras svētkos un atpakaļ. Un arī dēku, iespējams, bija mazāk. 

Lai vai kā, - gandrīz gadu bijām šo braucienu gaidījuši. Un tad nu šogad, arī ar Ķekavas novada pašvaldības atbalstu, tikām izceļojuši skaisto, platībā nelielo salu un iedziedājuši tur dažlabu vasaras laikam piederīgu dziesmu no visa mūsu bagātā dziesmu pūra. Rāmupes pulku šai reizē kuplināja vairāki kopas draugi – jau senāk satikti un iepazīti un gluži nupat sastapti domubiedri: Aīda Rancāne, Ieva Freinberga, Austris Grasis un Januss Johansons. Januss, kurš ikdienā ir Valmieras teātra aktieris, ir ne tikai skanīgas balss īpašnieks un galants dejotājs, bet arī igauņu valodas zinātājs. Januss pieteica mūsu programmu un izstāstīja mūsu dziesmu stāstus skaidrā igauņu valodā.

Mums veicās tik ļoti, ka bijām aplaimoti arī ar saulainu laiku. Milzu pateicība pienākas Evi Lepai,  kura bija uzņēmusies daļu rūpju mūsu uzņemšanas sakarā. Evi ir kihniete ar daļēji latviešu asinīm. Viņas vadībā izbraukājām salu un dzirdējām daudz aizrajošu stāstu par vietējo salas dzīvi, vēsturi, kultūru. Es nemaz nemēģināšu tagad atcerēties un pārstāstīt visu, ko Evi mums par salu stāstīja. Evi runā latviešu valodā ar maigu igauņu (vai kihniešu) akcentu, jo šī sala ir viņas tēva dzimtene. Lai arī tēvu zaudējusi divu gadu vecumā un skolas gadus pavadījusi pie mātes Salacgrīvā, tomēr pēc vidusskolas beigšanas tēva dzimtenes vilinājums bijis tik milzīgs, ka Evi ātri vien pārcēlusies uz dzīvi salā un te arī apprecējusies. No tēva dzimtas sievietēm mantojusi ne tikai brunčus, bet arī tradīcijas pieredzi un vietējās dzīves gudrību.

Pašā Kihnu salā runā mazliet atšķirīgā igauņu valodā, kihniešu dialektā. Un vispār jau salinieki ir īpaši cilvēki un īpašas kopienas. Tie atšķiras no tā sauktajiem zemes iedzīvotājiem. To sajutām arī tais pāris ceļojuma un svētku dienās šeit. Salinieki, piemēram, nesaprot, kāpēc tērēt naudu un “čipot” suņus, jo kur gan 3 km platajā un 7 km garajā salā tie varētu pazust. It īpaši, ja lielākais zvērs uz salas ir lapsa.

Salā ir četri atsevišķi ciemi – viens no tiem ir Zviedru ciems, ko vietējā valodā gan dēvē par Rotsikīlu (Rootsiküla) un tā garākajā zemes ragā atrodas salas augstākā būve – bāka. Arī bākas konstrukcijas savulaik vestas no Zviedrijas. Savukārt lielākais ir Lemsī ciems, kurā ir osta. Mūsu naktsmītne, mazhotelis Rock city atrodas Lemsī kaimiņos, Sāres ciemā. Ja kādam šķiet, ka nosaukums Rock city ir gluži ne-kihnisks, tad tā tomēr tas nav. Šim viesu mājiņu un telts vietu pudurim vārds dots gluži tāds pats kā Latvijā zināmākā un slavenākā kihnieša, “mežonīgā” kapteiņa Kihnu Jena, pēdējam buriniekam. Daudziem droši vien ne reizi galvā pavīdējusi doma, ka Kihnu Jens ir skaidri un gaiši Juhana Smūla izdomāts tēls. Bet, redz, nekā – viņš ir bijis īstāks par īstu. Dēku gan viņa dzīvē trūcis nav un dažādi nostāsti par šo dižo kihnieti un viņa dzīves un kuģošanas gudrību pa salu klejo vēl joprojām, muzejā sēž Kihnu Jens pats vaskā ieveidots, bet vietējā kapsētā atrodas kapteiņa kapa kopiņa. Gluži nesen, 1999.gadā Kihnu Jena pīšļi  no Dānijas krastiem pārvesti šurp un pārapbedīti dzimtajā salā. 

Līdztekus stāstiem par Kihnu Jenu salai ir daudz vēl citu stāstu, daudz nostāstu, brīnišķīgas tradicionālo tērpu nēsāšanas tradīcijas un parašas. Jau tas vien, ka katrai kihniešu sievietei ir aptuveni 30-40 tradicionālo brunču dažādā svītrojumā dažādiem dzīves gadījumiem šķiet apbrīnas vērts. Daļa no tiem ir mantoti, daļu dzīves laikā sievas auž klāt pašas, daļu atdāvina radiniecēm vai saņem dāvanās. Atstāstīt visu, kas saistīts kauču vai ar brunčiem vien jau ir teju neiespējami – svarīgs ir viss – garums, platums, svītrojums un roku darba kvalitāti nosaka īpašais (grābeklīša vai kvadrātiņu raksts, ko var iegūt tikai ar rokām aužot). Sievas arī ada gan smalkvilnas smalkrakstu cimdus, gan melnbaltos rakstainos kamzoļus vīriem, gan arī rakstainās un mežģīņraksta zeķes.

Kihniešu mājiņas visbiežāk ir tā sauktajā “zviedru” (vai latviešu) sarkanajā tonī, bet ir arī dzeltenas, zaļas vai jūras zili zaļas mājiņas. Salā ir lidlauks un ziemas laikā, kad prāmis nekursē un ledus ceļš nav atvērts, no salas uz zemi var nokļūt ar astoņvietīgu lidmašīnu. Salas aktīvākā un ārēji redzamākā dzīve notiek tieši vasarā – no maija līdz septembrim, kad te ir tūrisma sezona. Lai gan, protams, sava romantika uz salas ir sastopama arī ziemā. Un daži, vairāk noslēgtību un dabas mieru un klusumu mīloši, tūristi salu apmeklē un tajā mēdz apmesties arī ziemas sezonā.

Par skolu un izglītošanos runājot, jāteic, ka salas bērniem izvairīties no tradīcijas apguves nemaz nav iespējams: skolā visi mācās tradicionālo vijoles, akordeona un ermoņiku spēli, kā arī apgūst citas zināšanas un prasmes, kas saistītas ar tradicionālo kultūru. Kihnu sala līdzīgi kā mūsu Suitu novads ir UNESCO aizsardzībā. Pa salu, to izrādot, mūs tāpat kā vairumu citu ceļotāju vizināja vaļējā kravas auto, kas ir reāls tūristu transporta līdzeklis. Ir, protams, iespēja ceļot arī kājām vai ar velosipēdu, jo kas gan ir tie 3x7 km un aptuvenie 36 km apkārt salai (pie kam ne visur to var tā tieši gar krastu apkārt apiet).

Jūras svētki ir vieni no lielākajiem svētkiem salā gada laikā. Nozīmīgi ir arī Jāņi, kuru laikā viena no skaistajām iezīmīgākajām salas tradīcijām ir seno, vairs jūras braucieniem nederīgo, laivu dedzināšana – tās ir kā savdabīgs Jāņu ugunskurs. Un es nezinu, vai Latvijā jebkur piejūras ciemos šāda tradīcija ir bijusi un saglabājusies. Pēdējā laikā mazinājusies Katrīnu svinēšana un arī katrīnbēŗni sastopami retāk, toties ar aizrautību kihnieši svin Ziemassvētkus un dodas plašos ciemos viens pie otra. Laikā no 24.-27.decembrim ikvienam kihnietim jābūt gatavam, ka viņa māju apciemos citi salinieki. Visas šīs svētku dienas notiek nemitīga ciemošanās. Jebkurā brīdī ikviens var pievienoties kādam cauri ciemam ejošam svinētāju pulkam. Bet var arī palikt mājās un ciemiņus saņemt. Ārkārtīgi smalki liekas tas, ka brīdī, kad mājā ienāk nākamais ciemiņu pulks, iepriekšējie dodas tālāk.

Kihnieši kopumā ir ļoti pašpietiekami un ar igauņiem neiztrūkstošu veselīgas pašapziņas devu – viņi zin savas vērtības un zin, ka viņiem ir ar ko lepoties un ko rādīt citiem. Jūras svētku amatnieku tirdziņš bija ne ļoti liels apjomos un metrāžā, bet tajā tomēr varēja ieraudzīt daudz ko no vietējiem ražojumiem un vietējām krāsām un noskaņām raksturīgu.

Kā pārliecinājāmies vakara koncertos – svētki saliniekiem patīk – vietējo un viesu dejotāju un muzikantu priekšnesumi tika uzņemti ar neviltotu prieku un sajūsmu. Mūzikas instrumentu spēles prasmju apguvei jau skolas solā ir labas sekas – muzicējošu ģimeņu un domubiedru kopu netrūkst. Par svētkiem priecājās un tos kuplināja arī ciemiņi. Gan no Latvijas, gan citām igauņu zemes salām to bija sabraukuši ne mazums. Ostā un jahtu mastos manījām gan somu, gan angļu, gan Fēru salu un citu zemju karogus. Latvijas gan ne – mūsu karogi bija kopā ar mums un rotāja skatuvi Latvijas pārstāvju priekšnesumu laikā. Latviju šais Jūras svētkos pārstāvējām mēs, RĀMUPES ļaudis un vidējās paaudzes deju kopa no Tukuma puses Tumes. Svētku dalībniekiem un skatītājiem bija iespēja apgūt kihniešu deju soļus – interesanti, ka Kihnu sievas un meitas bieži neiespringst: ja nav vīra vai drauga pie sāniem, dejo savā starpā, jo svarīgākais ir dejotprieks.

Tā nu mums trīs dienas aizlidoja kā vēja spārniem – prieks, ka sala mūs saņēma ar saulainu laiku un tāds arī bija visu svētku nedēļas nogali. Veiksmīgi izkuģojuši rāmajos Baltijas ūdeņos esam atpakaļ un citos notikumos un norisēs, vasaras laika svinēšanā iekšā. Un būs jau atkal citi svētki, vietas un notikumi. Dundagā, Viļakā, Ziemupē... Un citi stāsti.

Sintijas piezīmes un foto:
- http://strodesintija.blogspot.com/2016/07/kihnu-kultura-un-rokdarbi.html
- http://strodesintija.blogspot.com/2016/07/kihnu-mere-pidu.htm
- http://strodesintija.blogspot.com/2016/07/kihnu-daba-un-ainava.html

Bet daudzie Dzintras albumi skatāmi viņas profilā www.draugiem.lv