svētdiena, 2016. gada 17. jūlijs

Rāmupe savvaļā. Ķemeru takas. Saullēkts. Ķemeri, Jaunpils un Pokaiņi

Katlakalna folkloras kopas RĀMUPE dalībnieki šovasar iesaistījušies interesantā sadarbības projektā ar aerofotogrāfu Uģi Nasteviču. Projekta ietvaros apceļojam Latviju un iepazīstam dažādas ģeogrāfiski un kultūrvēsturiski nozīmīgas vietas. Uģis fotografē, mēs dziedam. Pirmā šāda veida brauciena laikā pabijām Ķemeru tīrelī, Ķemeru parkā, Jaunpilī, Pokaiņu meža takās. Aicinām iepazīties ar mūsu šībrauciena piezīmēm un foto.

Kurš ceļo naktī, kurš mostas divos, kurš neiet gulēt vispār, kurš steidzas, lai sauli satiktu pirms ausmas? Kurš steidzas saulei pretī? Tā RĀMUPE. Traucas pa ātrajiem ceļiem un tramīgi vēro pamali, aiz kuras bīstami tuvu lēkts. Svīst gaisma un tās tiek arvien vairāk, ausma arvien spožāka. Putnu klusums pirms saullēkta.


Es ar sauli saderēju reizē tikti ... nē, ne jau Vāczemē un ne saulrietā, bet Ķemeru tornī un saullēktā. Aulekšiem. Skriešus pa Ķemeru purva dēļu takām.... Lai tikai paspētu... Jā un .... tiekam izvēlētajā vietā reizē ar sauli. Mēs kāpjam tornī un Saule mums pretī - no ziemeļaustrumu puses, starus zaigodama, rotādama, mirdzinādama, purva ezeriņos atspīdēdama. Mūsu prieka domu un saules dziesmu apdziedāta. Lai arī rīts pavēss mitrajā purva gaisā, tomēr krietnu laika sprīdi te pakavējamies sarunās, pārdomās, kopīgās dziesmās. Un Uģis visu iefotografē ne tikai no zemes, bet arī no tālajiem gaisiem, kur putni lido, un skatoto gatavos attēlus gribas nodomāt: Laimīgie putni!

Izbaudīti Ķemeru purva ezeriņu spoguļos atmirdzošie saules stari, sīko purva kociņu atspulgi, purva tāles un debesu gaismas daudzveidība. Purvā daudzveidīgas un daudzkrāsainas ir ne tikai debesis, bet zeme un ūdeņi. Arī uz zemes mītošie purvāja augi – tikai šķietami tie ir vienveidīgi. Te sastopama pat kukaiņēdājs rasene un purva vaivariņi, un dzērveņu mētras briedina savas odziņas. Te ir pat sfagnu sūna, kas paņemot rokā tikai šķiet sausa, bet līdzko no tās grib izspiest ūdeni, tas, liekas, plūst neapturamā straumē - sūnas pikucītis jau ir izšķīdis rokās, bet vēl arvien tam nepietrūkst slapjuma. 

Pēc rītausmas izbaudīšanas turpat purva malā arī pabrokastojam un pēc neliela atpūtas brīža dodamies tālāk. Lai arī sākotnēji tā gluži nebija iecerēts, ļaujamies mirkļa ierosinājumam doties uz Ķemeru parku. Ķirzaciņa ar sērūdens avotu, senie parka koki, Mīlestības saliņas rotonda, brīnumzaru lokos izliecies riekstkoks ar savu sargu pelēkstrīpaina latviešu runča personā, neaizsniedzamais “baltais kuģis”, Ķemeru sanatorijas irstošā greznība un ozolu aplis ar ozolu pirmssenci, vecumvecu, sarepējušu mizu klātu un droši vien arī gudrum gudru ozolu visu vidū. Ar ozoliņa daudzināšanas dziesmu.

Būt tik tuvu Jaunpilij un neapciemot Sintijas vecāku saimniecību jau būtu nepieklājība – tad nu nonākam kukurūzu, rapšu un magoņu lauku ieskautā, kārtīgā sakoptā, aprūpētā Kurzemes lauku sētā ar paipalu un vistu mājām, ar gleznu galerijām, ar kārsrožu un citu puķu un košumaugu dobēm. Un viesmīlību. Kurzemniekiem te ir nevis katram savs dīķis pie mājas, bet veseli ezeri. Un laivas, un makšķeres, un ezeru mājas. Dzīve uz goda, kas prasa, protams, daudz darba, laika un patikšanas to skaistu darināt. Jaunpilī ir neaizmirstams siera veikals un pils, pie kuras joprojām reizēm šauj lielgabals. Un no gaisa tā izskatās tā it kā nemaz nebūtu divdesmit pirmais gadsimts jau. Paviesojāmies arī Jaunpils Amatu mājā, kur visas stelles pilnas ar iesāktiem darbiem un arī citādi te jūtama neapturama rosība un čaklu ļaužu klātbūtne.

Nu gan dodamies tālāk – virziens noslēpumainais Zemgales mežs Pokaiņi. Kad turpat meža maliņā esam ieturējuši pusdienu tiesu, varam doties mežā iekšā. Daži te esam jau nez kuro reizi, citi – pašu pirmo. Arī šeit tikām iedziedājuši gan ko no Māras, gan debesu un pasaules un Visuma dzīves likumsakarību dziesmām. Bet saule jau lēnītēm sliecas uz vakara pusi. Un mums laiks doties mājup.

Tāda bija RĀMUPES diena savvaļā. Pilnestīga, bagātīga. Iespaidi un pēcsajūtas katram citi un citādi. Bet domāju, ka visi esam apjautuši, stiprinājuši un pabarojuši gan savas saknes dziļi zemē un tālu zemapziņā un pagātnē, gan stipro esības, tāpatības un tagadnes stumbru, gan zarus, ziedus un putnus, kas debesīs, tālu neapjaušamajā. virsapziņas laukā.

Foto © Uģis Nastevičs (www.ugis.info)

Sintijas bilžu stāsts - http://strodesintija.blogspot.com/2016/07/ramupe-celo-kemeru-dabas-taka.html

P.S.: Esam atvērti braucieniem, idejām, dalībniekiem. Aiciniet, piebiedrojieties! (tālr. uzziņām par tālāko - Gunta - 28846708)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru