Par to, ka Katlakalnā ir ne tikai pilskalns un sens kapulauks, bet vēl kāda teiku apvīta vieta uzzinājām 2016.gada Vasaras skolas Viļakā laikā, kad pētot raganu vietas, gluži vai garāmejošā teikumā no Latvijas raganu, klinšu un alu pētnieka, LU LFMI Latvijas folkloras krātuves pētnieka Sanda Laimes izdzirdām - “Jums Katlakalnā arī ir Raganakmens”... Tomēr tik garāmejot nesanāca, un teiktais iekrita dzirdīgās ausīs un sirdīs. Protams, ka mums to akmeni nu vajadzēja dabūt rokā. Ieraudzīt. Mazpamazām arī tas notika. Ne tik viegli un viekārši, jo vismaz ar raganām viegli un vienkārši nemēdz būt. Tika atrast kopīgi piemērots laiks un sarīkota ekspedīcija akmeni meklēt. Bez paša pētnieka te nu nekādi.
Noliktā ekspedīcijas diena izrādījās lietaina, mitra, drēgna, - īsts pārliecības pārbaudījums tā bija. Un arī bez lietus un slapjuma viss nebija vēl tik viegli. Pēc vairākkārtējas staigāšanas gar niedrēm aizaugušo Melnezera krastu, viņu tomēr pamanījām. Akmens izrādījās teju vai ar roku aizsniedzamā attālumā. Turpat Katlakalna centram blakus. Upītē, ko kas kartēs atzīmēta kā Melnezers.
Šie meklējumi un to iesākums un ierosme ved uz dažādām pārdomām arī par to, kam nozīmīgam staigājam garām ikdienā. Teikas ir viens no atslēgas vārdiem vai iezīmēm, kas vēsta par to, ka vieta, akmens, kalns vai kas cits dabā pamanīts (vai varbūt visbiežāk, nepamanīts) ir kas īpašs. Par šo akmeni viena no teikām vēsta šādi “Melnezerā atrodas liels akmens, kur sēdējusi ragana. Reiz tur peldējis puika, viņa to notvērusi un palikusi zem akmens. Kopš tā laika ragana vairs nav manīta, bet puika tagad katru nakti sauc pēc palīdzības. Jo akmeni neviens nevarot pacelt un tas stāvot tur vēl šodien”.
Par šo akmeni vēsta arī citas teikas un Latviešu folkloras krātuves dzīlēs gaida īsto brīdi, kad tās kāds otrreiz modinās. Bet varbūt kādu zin un ir dzirdējuši arī Katlakalna senākie iedzīvotāji. Varbūt ko īpašu ir pamanījuši, dzirdējuši vai novērojuši tuvākā apkārtnē dzīvojošie. Senas teikas nebeidzas. Tās turpinās.
Pāris dienas pēc šīs ekspedīcijas kopā ar aerofotogrāfu Uģi Nasteviču mēs akmeni apciemojām vēl reizi un safotografējām no gaisa gan pašu akmeni, gan kopējo ainavu, kas varbūt rosina uz vēl dažām pārdomām – par akmens novietojumu dabā, piemēram. Ar to gan pētījumu ceļš vēl tik pašā sākumā.
To, kā akmens tika atrasts savā blogā koši aprakstījusi arī ekspedīcijas dalībniece Sintija – savulaik RĀMUPES, bet tagad Katlakalna ģimeņu folkloras kopas LIZDA dalībniece - http://strodesintija.blogspot.com/2016/10/atklajeja-gars.htm
Ekspedīcijas foto - https://goo.gl/photos/XWTAuXPsg3MxWsGWA
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru