Rudens. Krīt lapas. Zemi pārstaigā drēgnums, palo vēsas miglas. Dienas un gaismas garums saplok pavisam mazs un šaurs, un no Saules gaismas arī dienas laikā bieži ir tik vien kā pelēkums. Dažubrīd tik atspīd Saule un žilbina skaidras, kā nomazgātas, debesis. Veļu laiks. Tāds tas ir – citugad vairāk silto miglu, citugad vēso. Šai laikā biežāk kavējamies pārdomās, atmiņās. Arī atmiņās par dzimtas un tautas senčiem. Par dižajiem, par karavīriem, cīnītājiem. Arī par gara spēka avotiem un iedvesmotājiem. Par tiem, kas šīszemes takas staigājuši senāk un ne tik sen.
Mūsu tautas Tradīcijā senču pieminēšanas un atminēšanas kults ir plašs un daudzveidīgs. Atdzimstot un atjaunojoties, tā piekopšanas rituāli ieguvuši arī līdz tam nebijušas iezīmes. Dažādu citu kultūru raksturus. Senatnē visticamāk tie notikuši dzimtu senvietās vai mājvietās, bet mūsdienās senos pieminēt bieži pulcējamies arī draugu un līdzīgi domājošo vidū. Un šie senču pieminēšanas rituāli katrā ziņā atšķirsies no ģimenes un dzimtas vidū svētītiem šāda rakstura svētkiem. Jebkurā gadījumā – ir ļoti svarīgi, ka tie notiek ģimenēs, dzimtās, domubiedru un draugu lokā – ka uz tiem sanāk ļaudis domāt par Laika un Dzīves mūžīgo ritējumu, par tuvo un tālo. Un arī par to, vai tas, ko domājam tālu, patiešām ir tālu.
Veļu laiks RĀMUPĒ ieskanējās jau sestdienas vakarā, kad pulciņš rāmupiešu kopā ar Dzegužkalna kopienas dalībniekiem, Veļu laiku svētīja Rīgas augstākajā kalnā un tālāk jau svētdienas, 23.oktobra vakarā, caur Brīvdabas muzeja Brāļu draudžu saiešanas namā dziedātām dziesmām un to atskaņošanos un atspīdēšanu iedegtajās svecēs un balsināto griestu vērbaļķos, un mītiskā ceļā uz Rizgu riju teju vai pārlaicīgā, izgaismotā kalnā kāpjot. Rīgas folkloras kopu GRODI un GaraTaka vadītā Veļu vakarā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kopā dziedot, stāstus stāstot, mīklas minot un Veļu laika rotaļās ejot. Veļu putru ēdot un saskaņojoties ar citiem, - arī kopā nezināmajiem un vārdā skaļi nenosauktajiem, bet tepat esošajiem šolaiku un tolaiku ļaudīm. Katra kopānākušā domās un atmiņās pavīd kāds mīļš tēls – tēvs, vecmāmiņa, krustmāmiņa, draugs, bērns vai skolasbiedrs... vai vēl tālāki, vēl senāki priekšteči baltos lakatiņos, nobružātās, darbā noputējušās salmu cepurēs vai greznā svētku rotā. Mūsu mīļie, uz To sauli, zvaigžņu, mūsu domu un sirdsgaismas sveicinātie, mums joprojām palīdz un atbalsta, joprojām dod padomu un gudrību. Tik, cik spējam to uztvert un vēl vairāk. Veļu laiks ir īpaši nozīmīgs teikt pateicības vārdus par devumu, par neredzamo un jūtamo palīgu un viedumu. Arī par to, ko mēs nesam tālāk savās asinīs, balsīs, skatienos un gēnu atmiņā. Un pamielot.
Savās, RĀMUPES kopas mājās, savos Daugavas krastos Katlakalnā Veļu vakara rituālam sanācām ceturtdienas, 27.oktobra vakarā – iedegt guni, post sveicinājuma plostu – ar svecēm, ziediem, graudiem, maizi un medu. Klāt kopīgu mielasta galdu pašiem sev un dzejās, dziesmās, koklēs un stāstos paust pateicību. Daugavas ritējums un akmens upes krastā, un dziesmas un kokļu skaņas mūs aiznes tālās mīļās atmiņās un noskaņās. Noskaņās uz bijušo, esošo un nākamo, piedzīvoto un tiktiko manāmi nojaušamo. Mazliet skumju un smeldzes, mazliet aizkustinājuma, skatoties gaismotā un ziediem rotātā plostiņa ceļā Daugavas viļņos – vējā un mākoņu atspīdumā upes elpā. Daugavā, - mūsu Piena ceļā uz zemes.
Savukārt piektdienas, 28.oktobra vakarā devāmies uz Klintaini, arī uz jauku vietu, arī Daugavas krastā. Te mīt Klintaines pagasts. Un tagad arī klintainieši mostas latviskās pasaules izpratnes un redzējuma izziņai un apzināšanai. Šīs tikšanās iemesls bija Veļu laika svinēšanas un iezīmēšanas tradīciju izzināšana un dalīšanās pieredzē, atziņās un redzējumos Veļu laika un tā svinēšanas sakarā. Ierosinātāja stukmaniete (klintainiete) un Pļaviņu folkloras kopas dalībniece Gunta Lazda bija sapulcējusi kopā interesentus no trim folkloras kopām - Kokneses URGĀM, Katlakalna RĀMUPES un Pļaviņu ĀRES. Skat, cik jauki skan – URGAS-RĀMUPE-ĀRE. Un dūdiniekus Solvitu un Uldi Bērziņus, arī koknesiešus. Piedaugavas ļaudis. Dalījāmies stāstos, atmiņās, arī dziesmās, rotaļās un pieredzē, kā katrs no mums Veļu vakarus ir svētījuši un svēta. Kā katrs senču pieminēšanu apzinās. Minējām mīklas un muzicējām. Bija sarūpēta arī Veļu putra un citi cienasti. Sirsnīgs un mīļš vakars. Ar cerību tikties nākamreiz atkal. Arī ar cerību, ka klintainiešos, stukmaniešos un pļaviņiešos interese par latvisko dzīvesziņu augs un vairosies ne tikai folkloras kopas dalībnieku vidū vien. Ir labi sākt jaunu ceļu ar senču pieminēšanu, jo tas zināšanu krājums un pieredzes mantojums mums daudzējādā ziņa no viņiem. Un tas ir arī kā robežšķirtne jauna un tālāka posma sākumam.
Mūsu tautas Tradīcijā senču pieminēšanas un atminēšanas kults ir plašs un daudzveidīgs. Atdzimstot un atjaunojoties, tā piekopšanas rituāli ieguvuši arī līdz tam nebijušas iezīmes. Dažādu citu kultūru raksturus. Senatnē visticamāk tie notikuši dzimtu senvietās vai mājvietās, bet mūsdienās senos pieminēt bieži pulcējamies arī draugu un līdzīgi domājošo vidū. Un šie senču pieminēšanas rituāli katrā ziņā atšķirsies no ģimenes un dzimtas vidū svētītiem šāda rakstura svētkiem. Jebkurā gadījumā – ir ļoti svarīgi, ka tie notiek ģimenēs, dzimtās, domubiedru un draugu lokā – ka uz tiem sanāk ļaudis domāt par Laika un Dzīves mūžīgo ritējumu, par tuvo un tālo. Un arī par to, vai tas, ko domājam tālu, patiešām ir tālu. 
Komentāri