Pār kalniņu Ūsiņš jāj... Pļavniekkalnā

Pār kalniņu Ūsiņš jāj
Ar akmeņa kumeliņu;
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu āboliņu.

Ūsiņš saviem dižiem kumeļiem Sauli ved kalnā un tā ar savu gaismu un siltumu priecē mūs jo dienas, jo vairāk. Plaukst daba Turpinās mundrais pavasara laiks. Ziedēšanas laiks. Kļavu, bērzu, ievu, ķiršu ziedēšanas laiks. Pumpuri sārtojas un veras milzeņu tulpju ziedi, piekalnītēs savas dzeltenās ziedu actiņas mirdzina zeltstarītes un sīkpurenītes. Visapkārt trīsuļo, vītero, lirina, čivina gan agros rītos, gan vēlos novakaros - tik daudz putnu balsu un kādas smaržas!!! 



Pavasara laiks ir tik piemērots svētkiem, priekam, līksmībai, draugu satikšanai. Tā lēmām, tā darījām un nu varam priekpilni un gandarīti atskatīties tai sestdienā 26.aprīlī. Diena nu jau iegājusi vēsturē, un aiznesusi sev līdzi vēl vienu mirdzošu notikumu mūsu, Katlakalna folkloras kopas RĀMUPE, dzīvē. Diena bijusi spoža, bagāta, sirsnīga un iedvesmojoša - Folkloras diena Katlakalnā. Varbūt kārtējā, varbūt viena no folkloras dienām, tomēr īpaša un nesalīdzināma ar citām.

Folkloras svētki Salidosim Katlakalnā Ūsiņos sākās ar Tradicionālās dziedāšanas stundu pie Andra Kapusta. Tā bija mūsu dāvanu tuviem un vieniem no mūsu senākajiem draugiem, Vecsaules kopai “Vecsaule”. Turpinājās ar izzinošo daļu, - ar latviešu dzīvesziņas praktiķa, tradicionālās kultūras tēlu un simbolu pētnieka ķegumieša Jāņa Kušķa stāstījumu par latviešu mītisko pasauli citu pasaules tautu un kultūru reliģisko un mītisko priekštatu salīdzinājumā.

Tad kopā ar mūsu viesiem, Aizkraukles KARIKSTI, Vectilžas SAIMI, Vecsaules VECSAULI devāmies uz Sauliešu (Pļavniekkalna) pilskalnu, - ne tikai lai ciemiņus iepazīstinātu ar mūsu svētvietu, bet arī, lai mūsu svētvietai parādītu ciemiņus. Iededzām Ūsiņu ugunskuru, padaudzinājām Ūsiņu, jo pirmais zaļums jau krietni pastiepies garumā un stiprumā, un tad Ūsiņu laiks jau ir klāt – svētams, iezīmējams, iedziedams... Ūsiņs ved sauli kalnā, un dienas gaišā laika stiepšanās garumā par to jo skaidri liecina. Dalījāmies stātstos un dziesmās, un satikšanās priekā. Piesaucām un laba vēlējumus sūtījām arī tiem, kas aicināti tika, bet visādu iemeslu dēļ šai reizē neatbrauca. Pieminējām vienu no latviešu mūsdienu folkoras kustības dižajiem, Daini Staltu, kuŗs nu gan no citas Pasaules koka pazarītes vēros mūs un dos padomus. Dziedājām visi kopā vienu no viņa savulaik bieži skandētajām svētdziesmām “Atminat, labi ļaudis.” Vienojoša dziesma ikbrīdim un nākamībai. Kopdomas dziesma, tautas dvēseles dziesma.

 Kopīgs mielasts ir ikvienu svētku svarīga sastāvdaļa. Arī mums, arī šai reizē – uz ugunskura vārīta skābeņu zupa – kas gan var būt labāks par tādu gardumu! Baudījām un uzteicām gatavotājus – Katlakalna Tautas nama saimnieci Aiju Vitmani un viņas čaklos palīgus. 

Pēc sātīgas maltītes var atkal dziedāt un diet. Dodamies Tautas namā un nu tiek vērti vaļā viesu un mājinieku dziesmu un tradīciju pūri. Vecsaulieši mūs ieveda nostaļģiskās un pārlaicīgās sajūtās ar savu Baltaitiņu, Vectilža, lai arī nelielā pulkā atbraukuši, mirdzēja ar seno, arhaisko, tradicionālo, ar dziesmām no ieražu dziesmu krājuma - jau pilskalnā ar savu smeldzīgo krāšņo Egli un tagad ar jestro un tai pat laikā latgaliski pilnasinīgo Talkas bolsu. Mēs rādījām savu Kāzu apdziedāšanās īsprogrammu, ko gatavojam Balticas-2014 skatei. Tāda iespēja mums ieguvums – to parādīt šeit, draugiem un pārbaudīt, kas vēl slīpējams un spodrināms. Pa dancim jau ierādīja Vecsaule, bet nu pie lietas ķeras īstenie danču spēlmaņi – Aizkraukles folkloras kapela “Karikste”. Instrumentiem, atraktīviem spēlmaņiem un dancotājiem bagāta kopa – itin naski vien arī klātesošie tiek ierauti danču virpulī – apgūt vēl nezināmas un izdancot jau zināmas tradicionālās dejas.

Bet ... kas gan būtu Ūsiņi bez pantāga, Ūsiņu tradicionālā ēdiena. To gatavo vīri un puši. Parasti tādos gadījumos sievas un meitas patālāk no tā darināšanas brīnuma tiek raidītas un kādā nomaļākā piekalnē rotā un daino, bet šī nu nebija tā reize un vērotājām un vērtētājām dziedāšanas nodarbes nebija ne prātā. Visas kā bites aplipušas ap pantāga gatavotājiem acis mirdzinādamas trina mēles un neskopojās gudriem padomiem. Lai vai kā – pantāgs izdevās varen gards un sātīgs. Vēl pa šķelmīgam, romantiskam vai rāmam dancim un, izrādās, gribi-negribi, svētki izskan. Šai reizē laiks škirties – ar pateicību no atbraucējiem par uzņemšanu un no mājiniekiem par viesošanos. Ar cerību un kopdomu – tikties atkal un vēl – cituviet un citulaik. Citos svētkos, citos notikumos, citos Ūsiņos, Jāņos vai Apjumībās.

Manā pusē rīts atnāca ar vairākkārtīgiem dzeguzes možajiem ku-kū, ku-kū, ku-kū ... Mūsu brāļu tauta lietuvieši teic – dzeguze patiešām liecina – vasara klāt – var staigāt basām kājām, var sēdēt zemē ... ar Pērkonu, kā domājām līdz šim, pie mums – izrādās, - nepietiek, vajadzīga arī dzeguze. Un bija. Un arī daudzviet Lietuvā šai nedēļas nogalē svētīja Jori – pirmā zaļuma svētkus un vasaras atnākšanas daudzināšanu, vienu no Pērkona dienām. Tā, lūk, arī mēs savos šīgada Ūsiņos domās dažs labs ar draugiem lietuviešiem sadziedājām... Bet Latvijā Ūsiņu svētīšana vēl notiks daudzkur. Un dažādos laikos. Šis ir tikai Ūsiņu svētīšanas sākums. Lai top!

Foto: http://failiem.lv/u/bvmttvm un http://failiem.lv/u/ejrphfz

Komentāri