RĀMUPE. Katlakalna folkloras kopa: Mans stāsts par 1.Vidzemes Stāstnieku festivālā piedzīvoto

piektdiena, 2015. gada 16. oktobris

Mans stāsts par 1.Vidzemes Stāstnieku festivālā piedzīvoto

Daļa no stāstniekiem pie Lucas muižas pagraba durvīm

Gunta Saule, RĀMUPE dalībniece

Kad nu lielais Laika un notikumu kārtotājs bija visu tā ievirzījis, ka šī nedēļas nogale iegadījās brīva, tad izlēmām to aizņemt ar 1.Vidzemes Stāstnieku festivāla apmeklēšanu. Un laiku no piektdienas vakara līdz svētdienas pēcpusdienai abas ar RĀMUPES Sintiju pavadījām jaukā stāstnieku pulkā Valmieras pusē, teju pašā Vidzemes sirdī.

Lai ar citi stāstnieki Valmieru apdzīvot un piestāstīt sākuši bija jau kopš piektdienas rīta, mēs pievienojāmies tik vakarpusē. Stāstnieku savējo un vērotāju vakars norisinājās Lucas muižā, kas šai festivāla laikā bija kļuvusi par stāstnieku mājām. Viesmīlīgā, senatnīgā, ērtā un omulīgā namā, kuru nu katram Valmieras apceļotājām, ja vien viņš meklē naktsmītni Vidzemes vidū, es ieteiktu. (šī pilnīgi nav norunāta reklāma, bet vistīrākā patiesība).

Viesu un stāstītāju vidū bija ne vien vistīrākie vidzemnieki, bet arī ļaudis no Zemgales, Latgales, Rīgas un Kurzemes. Tālāk un tuvāk braukuši stāstīšanas tradīcijas kopēji, uzturētāji, stāstnieku vietējo kopienu pulcinātāji. Stāsti mijās ar dziesmām. Gan jautri, gan skumīgi, gan īsi, gan garāki.

Nosalušie stāstnieki

Festivāla lielā diena, dāvinājums valmieriešiem bija Valmieras Simjūda tirgū. Stāsts ir arī par to, kā nu katrs tulko šī laika un notikuma vārdu - vienam Simjūds ir saīsināts Sīmanis un Jūda. It kā likumsakarīgi, jo Sīmaņa baznīca ir Valmierā un šis tirgus arī notika pie pilsdrupām baznīcas piekājē. Bet citam šķiet, ka Simjūda vārds runā par ziemas jūtu, par brīdi, kad ziema tuvu, kad sametas vēss, kad sajūtas vēstī par ziemas tuvumu... un vietējie valmierieši patiešām vēsta, ka Simjūda tirgus dienā vienmēr esot vēss. Tā nu redzi, - katrs var izvēlēties savu simjūda vārda versiju un varbūt pielikt klāt vēl savu.

Stāstnieces Gunta (Ķekava), Evija (Dagda), Ina (Kuldīga) un sarkanās odziņas

Bet, lai vai kā - auksti te bija patiesi. Šķiet, šai dienā tā bija aukstākā vieta Latvijā vismaz, ja ne visā Ziemeļu puslodē. Lai arī mazliet spīdēja Saule, rīta pusē vējš traucās pār Stāstnieku telti brāzmainās aukās un tā vien centās izsaldēt stāstīt tvīkstošos stāstniekus. Mazliet jau viņam tas arī izdevās, jo daļa stāstnieku ar saviem stāstiem patvērās Tūrisma informācijas centra telpās, bet citi atrada mazliet rāmāku stāstīšanas vietu pašā Simjūda tirgus vidū - pilsdrupu aizsegā bija skatuve, uz kuras rīta pusē darbojās tirgus komedianti, muzikanti vai kumēdiņu rādītāji, bet pēcpusdienā skanēja stāsti dialektos - te varēja baudīt stāstus Vidzemes sēļu, dagdēniešu, preilēniešu, rīdzinieku, vairākos, kā viņi paši sevi dēvē, kuorzemnieku dialektos un pat kauguriešu dialektā, par kādu līdz šim pat nebiju zinājusi.

Uz Gaujas tramvaja kapteiņa Viestura stāstus klausoties

Un nevar nekā stāstnieku Vidzemes festivāla apraksts iztikt bez Gaujas tramvaja kapteiņa stāstiem. Uh, - tas nu bija pats ekselentākais pasākums visā Stāstnieku festivālā šoreiz. Viss jau nezinātājiem sākās ar mazu minēšanu - kas gan ir Gaujas tramvajs?! - skaidrs, ka viņš visdrīzāk nebrauks pa sliedēm, jo Valmierā tādu tramvaja sliežu nemaz nav. Bet vai lidos pa gaisu vai tomēr peldēs pa ūdeni, tādas pārdomas bija gan. Izrādās, tomēr Gaujas tramvajs turas zemei un ūdenim tuvāk un meistarīga kapteiņa vadīts, virzīts un darbināts, tas līkumo pa Gaujas ūdeņiem. Jums vajadzēja tur būt un to dzirdēt, jo, tas nav nekāds nieks - Gaujas straume un upes gultne katrugad, ledum kūstot un paliem brāžoties pāri, sakārtojas citādi. Un katru gadu no jauna tramvajam tiek nosprausts braucamais ceļš. Oficiāli viss saucas EŽI, aktīvā tūrisma firma, kas nodarbojas ar daudzveidīgu aktīvo tūrismu. Gaujas tramvaja kapteinim ir jāpiemīt vairākām prasmēm - veiklība, kuģīša vadīšana un straumes pārzināšana ir svarīgas, bet ar tām vien ir par maz - katram jāattīsta arī stāstnieka prasmes, katram jāzin, kā braucējus izklaidēt, kā viņu zināšanu somiņās iepildīt vēl kādu mazumiņu no Gaujas un Valmieras senākiem un/vai jaunākiem stāstiem, notikumiem, vietu, ielu un ēku aprakstiem. Mums te veicās pārpārēm, un man ir ne tikai aizdomas, bet diezgan liela skaidrība, ka Valmieras Agita Lapsa te bija savu gudrību pielikusi, lai mēs tieši šo kapteini klausītos... Te varēja aizmirst to aukstumu un vējus, un skarbo Vidzemes Gaujas klimatu ne tikai tālab, ka varējām satīstīties siltajos pledos, kas mums bija dāsni sarūpēti, bet arī klausīties degsmīgi vēstītus stāstus un dziesmas. Šis bija visīpašākais notikums visā Vidzemes stāstnieku festivālā.

Bet arī viss cits taču bija tik brīnumaini jauks - par katru no stāstniekiem var tik milzums daudz jauka teikt. Par katru stāstnieku varētu stāstīt stāstu un ne vienu vien. Par katru, kas mirkli vai brīdi satikti šais divās dienās. Arī par Cēsu debesu ratiem, kopu ORE, kas ne tikai spēlēja dančus un ierādīja asprātīgas rotaļas, bet arī pastāstīja pa kādam stāstam. Jāpiebilst, ka Stāstu un danču vakars norisinājās vēsturiskā ēkā - savulaik Cimzes skolotāju semināra vietā uzceltā mājā, kur vēlāk ilgus gadus darbojās Valmieras
Mākslas skola. Pašlaik ēka gaida, ko par to lems Valmieras dome un cer, ka tā tiks atvēlēta mākslai, izglītībai un kultūrai

Tāpat stāstnieki priecājās arī ar Rencēnu jaukajiem muzikantiem un dziedātājām - kopu ROTA, kas stāstniekus un citus festivāla dalībniekus priecēja gan festivāla atklāšanā Valmierā, gan noslēgumā Burtniekos.

Jā, trīs vai gandrīz četras dienas, kā nu katram tas bija iekritis, mēs taču klausījāmies stāstus - tirgus stāstus un pasakas un teikas, veļu laika stāstus, pilsētu stāstus un pat izspēlējām stāstu kārtis. Tie nu bija stāsti rītā, pusdienā un vakarā - stāsti divatā, trijatā, piecatā un vēl vairāku klausītāju pulkā -

- par Vecenīti, lāci, vilku, leopardu, kāpšanu kalnos, spieķīti un ķirbi,

- par bērēšanu, mirušo pazušanu un/vai samainīšanu un atkalatrašanu,

- par Gaujas ledu, krācēm, viļņiem, baidīšanos, laivām, kuģiem, torņiem un pagrabiem,

- par mājām, sētām un pagalmiem,

- par Cimzēm, skolām un mācīšanos,

- par cimdiem,

- par pirmo mīlestību,

Noslēguma aplis Burtnieku novadā

- par kaķiem, zvaniem, zirgiem un kapiem,

- par vadātājiem un citādu maldīšanos,

- par baidīšanos, baiļu pārvarēšanu, drosmi un rokāssaķeršanos,

- par zemnieku un kāpostiem,

- par vilku un trolli, un nepiepildāmo un neiztukšojamo maisu,

Patiešām, - kas gan, par ko gan un kā gan te tika stāstīts!!! Nevar visu atcerēties, nevar visu atstāstīt.... Lai arī Stāstnieki ir labi klausītāji, tie dažureiz ir arī tik labi pārstāstītāji un atstāstītāji, ka pirmajam stāstniekam savu stāstu pēc iešanas caur vairākiem stāstītājiem, vairs nepazīt. Dažbrīd uzšvirkst paskarbi joki, kas dod un prasa zināmu rūdījumu, bet, kas arī dod vēsti - savējie sapratīs. Stāstnieki ir sava republika, sava valsts, sava blice.... latviski sakot, Stāstnieku kopiena ir patiešām ar savu īpašu gaumi un attieksmi pret lietām, notikumiem un vienam pret otru. Bet, nedomājiet citādi, kā tā, ka Stāstnieku kopiena allaž ir priecīga par katru jaunienācēju, par katru stāstnieku pulkā atgriezušos - to piedzīvoju gan es, kas savulaik stāstniekos jau biju, un patiesībā arī visu laiku biju, tik nebija sanācis tikties. To pašu par priecīgu uzņemšanu, domājams var teikt arī Sintija, kas pirmoreiz nonāca stāstnieku telpā. un stāstīšanas laukā.

Ja nu atskaite, - tad jāmēģina atcerēties, kas tad bija stāstniekos šoreiz, un klausītājos arī: Solveiga, Guntis, Māra, Aelita (2x), Ina, Inga (arī 2x), Evija, Anete, Vilhelmīne, Sanda, Gints, Inita, Līga, Dzintra, Sintija, Liesma, Inese, Gunta, Taiga, Agita, Ērika... bet ne tikai viņi.

1.Vidzemes Stāstnieku festivālu rīkoja Kultūras un mākslas biedrība HARITAS un īpaši tās valdes priekšsēdētāja Solveiga Boicova, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija un īpaši Evija Malkevica, Valmieras Integrētā bibliotēka, stāstniecības eksperti Māra Mellēna un Guntis Pakalns.