Kopš jaunās Saules piedzimšanas Ziemassvētkos ir aizsteidzies gada pirmais ceturksnis, Saule jau pusceļā tikusi debesu kalnā un nu jau arī Lielā diena ir nosvētīta. Četras māsas Lieldieniņas ir izdaudzinātas. Ir saules lēkts sagaidīts, ir mutes pret sauli un Austrumiem tekošos ūdeņos mazgātas, esam gavilējuši, dziedājuši, sauli saukuši un par viņas spožumu priecājušies. Esam mielasta galdus klājuši, esam ar olām kāvušies... ko tad vēl? Esam saullēkta uguņus kalna galos, upju krastos un pļavu vidū kūruši, esam ragnām mutes cieti sējuši un mazos putnus modinājuši un mājup saukuši un lielos vilkus-lāčus prom mežā dzinuši... Viss ir darīts – ar prieku un pārliecību. Vienīgais, ko šai reizē neesam darījuši – neesam vienkopus visi šos svētkus svētījuši. Vien katrs pa sevi, savās tuvajās saimēs, savās sētās, savos tuvākajos kalnos. Tāds savādāks Lielās dienas svētku gads. Ar citādām pieredzēm. Un ar citādām pārdomām. Ko viņš mums tālāk nesīs un kāds rādīsies, to lūkosim pēc mēneša vai pāris... vai varbūt vēl ilgākam laika sprīdim būs jāpaiet, līdz sapratīsim, kāda ir šolaiku sūtītās dzīves skolas būtība, esence un jēga. Tagad joprojām iekšējais laiks, kad dziedāt pašam ar sevi, sevī un tomēr, - arī tagad kopā ar citiem. Gan domās kopā, gan arī virtuālajā pasaulē kopā. Domu un dziesmu biedri mums arī tur ir sastopami. Tik jāierauga un jāsaklausa. Iekšējā kopība, iekšējā savējo apzināšanās un sajušana.
