Skaistais 21.maijs. Lai arī lietains rīts, vakarā spīdēja saule. Varējām godam ir kociņu, mums dzimšanas dienā dāvāto Māras pūpolīti, iestādīt, ir Vasarassvētku meistardarbnīcā Sauliešu pilskalnā darboties.
Lai arī daudziem šķiet, ka Vasarassvētki ir tādi kā kristīgās baznīcas svētki, tomēr arī vismazākās pazīmes, kas tradīcijas pierakstos un salīdzinot ar kaimiņtautu tradīcijām, ir rodamas, liecina, ka realitāte var būt krietni citāda: Vasarassvētku laiks ir visdrīzāk senajām tautām bijis pazīstams krietni pirms kristietības. Ja folkloras kopā satiekas ļaudis, kam tīk meklēt un atrast, tad ik brīdis ir jaunatklāsmju pilns. Un dzīve folkloras kopā, lai arī ir cieši saistīta ar dziedāšanu, tomēr tā nav tikai dziedāšana. Un drīzāk varbūt pat otrādi: vispirms ir dabas, Dieva, pasaules un pārpasaules izzināšana, daudzinājums, svētīšana, rituāli. Un dziedāšana ir tikai "palīgs", tiesa, ļoti svarīgs "palīgs" to īstenot.
Vasarassvētku svinēšana ir jaunums arī priekš mums - līdz šim par to bija tikai lasīts. Nu sai meistardarbnīcā mazliet no tiem arī pašu uzradīts un baudīts. tad nu esam atkal par kādu mazumiņu zinošāki, bagātāki, gudrāki.
